Priekšauti atklāj savu stāstu

2019. gada 13. augusts 00:00

Nesen atzīmējām Annas dienu, kas latviešiem izsenis bijusi saimnieču diena. Un kas gan saimniece bez priekšauta! Lai arī šķiet, ka pēdējā laikā tā nozīme vairs nav tik liela, šo priekšstatu apgāž Limbažu Tautas lietišķās mākslas studija “Dzilna”, kopā ar sadarbības partneriem aizsākot projektu “Priekšauta stāsts”.

Jāceļ godā
Projekta vadītāja, idejas autore, tekstilstudiju “Dzilnas” un “Putnukalns” (Skrīveri) vadītāja Baiba Vaivare stāsta, kā šī ideja radās. Aizvadīto Dziesmu un Deju svētku izstādē limbažnieces ieguva galveno balvu tautas tērpu skatē. Šķetinot šo tēmu, lielāka uzmanība pievērsta tieši priekšautiem. Ideja pārtapa lielā projektā, lai meklētu vēsturiskus un radītu jaunus, uzklausītu un apkopotu to radītāju un valkātāju stāstus.

“Priekšauta stāsts” sākās šī gada februārī, kad saistībā ar projektu Limbažu kultūras namā notika pirmais seminārs — “Vidzemes priekšauts19.—20. gadsimtā”. Tajā rādīja un atgādināja priekšauta valkāšanas un darināšanas tradīcijas. Pirmajā posmā galvenokārt bija iesaistīti muzeji, un izstādē bija redzama arī priekšautu kolekcija no Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeja krājumiem, rādot etnogrāfiju. Skatāmi bija studijas “Dzilna” darbi, un piedalījās arī “Putnukalns”.

Nākamais projekta posms bija pasākums pavasarī Līgatnē, kur jau vairāk bija radošie darbi. Kā labs papildinājums līdzšinējiem dalībniekiem bija arī Aizkraukles novada vidusskolas skolotājas Ināras Pumpases audzēknes ar saviem priekšautiem. Baiba Vaivare atzīst, ka ikvienā pasākumā piesaistīti zinātnes un mākslas vēsturnieki, lai runātu par šo kultūras daļu. Visu šo laiku vākti stāsti par priekšautiem un to valkātājiem. Tie apkopoti izstādē “Priekšauts ar stāstu” Limbažu Vecajā rātsnamā. Dažs priekšauts ir pat simts gadu vecs, cits saglabājies no valkātājas skolas gadiem — katram ir sava vēsture un stāsts. Ar saviem eksponātiem un darbiem piedalījās arī Aizkraukles Vēstures un mākslas muzejs. Izstādi papildināja skate, kurā savus darbus rādīja priekšautu darinātājas, arī skrīverietes un aizkrauklietes. Vēsturiskais mijās ar mūsdienām, un vienlaikus izstādē ir gan ļoti seni, gan pavisam jauni priekšauti ar stāstiem par to valkātājām vai darinātājām, kā arī fotogrāfijas. Ir arī dažādu profesiju priekšauti, un arī tiem katram ir savs stāsts.

Senatne kopā ar mūsdienām
Izstādes atklāšana un tērpu skate notika augusta sākumā. Aizkraukles novada vidusskolas meitenes rādīja no džinsa auduma darinātos priekšautus, bet “Putnukalna” dalībniecēm tie tapa no vīriešu krekliem. Pasākumu papildināja stāstnieki no visiem Latvijas novadiem, kā arī folkloras kopas. Savukārt Limbažu sieviešu vokālais ansamblis skandēja ziņģes par priekšautiem.

Šo izstādi Limbažu Vecajā rātsnamā var skatīt vēl līdz 15. septembrim. Ja ir iespēja būt tajā pusē, noteikti iegriezieties, ir vērts!
Baiba Vaivare atzīst, ka, skatot un darot to visu, ir pārliecība, ka priekšauti nezudīs un tie joprojām būs nozīmīgi lielākās un mazākās virtuvēs, mazās darbnīcās un lielās ražotnēs. Projekta noslēgumā paredzēts izdot grāmatu par priekšautiem, ko iecerēts pabeigt divu gadu laikā.

Projektā iesaistījās un savu priekšautu veidojusi arī skrīveriete Ilona Burka no studijas “Putnukalns”.

— Priekšauts! Kuru vispār tas interesē? Kam vispār vairs to vajag? Mums bija gan, bet izmetām, sadedzinājām vai kaut kur varbūt mētājas — meklējot eksponātus, bija arī šādas atbildes. Tomēr laiki mainās, un bija arī liela interese un atsaucība. Prieks par to, ka atceras, zina, kādam vajag, novērtē. Izrādās, priekšauts var uzvarēt steigu, garlaicību, var piesaistīt uzmanību, un ne vienmēr vajag simtiem lappušu biezu romānu, lai aizkustinātu dvēseli. Dažreiz pietiek ar četru teikumu garu stāstu, lai rastos pietāte, cieņa, apbrīna, — saka Ilona.

Viņa atzīst, ka līdz šim priekšautu ne pārāk bieži valkāja, bet tagad pamanījusi, ka roka jau automātiski pastiepjas, lai to uzliktu.
Ināra Pumpase atklāj, ka ar meitenēm radošo ideju nodarbībās strādā jau ceturto gadu. Dalībniecēm ir liela interese darboties un piedalīties dažādās aktivitātēs. Saistoša bija arī priekšautu, ko meitenes darināja ar lielu aizrautību, tēma. Idejas ir jau nākamajiem darbiem un projektiem.

Iedvesmo pasakai
Mārīte Marija Nestere no Krapes izstādei uzrakstījusi pasaku par “GODU priekšautu”, un kopīgais darbs iedvesmojis veltīt to projekta vadītājai Baibai. Ar Ilonas palīdzību tā nodota lasīšanai plašākam lokam.

“Tas nenotika aiz trejdeviņiem kalniem un lejām, bet tepat, Skrīveros, “Putnukalna” otrdienas nodarbībā, kad Baiba (tā, kura šogad saņēma Triju Zvaigžņu ordeni) ar sajūsmu paziņoja par “Priekšauta stāsta” idejas dzimšanu.
Tā sākās lielā priekšautu meklēšana, radīšana un “staigāšana” — Limbažos, Līgatnē un atkal Limbažos. Praktiķi jau sākumā centās mazināt Baibas idejas lidojuma augstumu un viņas darba sparu: “Par lielu, par lielu audeklu esi iemetusi, siev!” Latviešu tautas pasakā meža putniņš dod padomu nenobīties no lielā darba un turpināt iesākto.
Darbs ir pabeigts ar vērienīgu pasākumu muzejā Limbažos. Ja latviešiem būtu Fausts, viņš būtu teicis: “Jel, mirkli, apstājies, tu esi tik skaists!” Nenoliedzamais priekšautu “drēbes” pazinējs Mārtiņš Rītiņš noteikti būtu izdvesis: “Nu kas, kas var būt labāks par šo!” Viņam, starp citu, vēl ir iespēja izstādi apmeklēt un šos vārdus pateikt!
Vēsturnieki lieto jēdzienus “mēra laiki”, “kartupeļu dumpis”, “Ulmaņlaiki”, un visi saprot, par ko ir runa. Vai rokdarbniekiem nenoderētu pie jau esošajiem pievienot jaunu: “Tad vēl nebija notikuši priekšautu nemieri vai tas notika priekšautu staigāšanas gadā?”
Nu “suns ir pārkāpts”, atliek tikai “pārkāpt asti”. Lai top grāmata!
Baibai un viņas komandai, atbalstītājiem paldies par iespēju šo laiku pavadīt skaistā darbā un izbaudīt trīs vienreizīgus pasākumus.
Arī es tur biju, ēdu... To pašu novēlu arī jums!” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Priekšauti atklāj savu stāstu

Kategorijas