Staburags.lv ARHĪVS

Iemūžina Zasas leģendas

Iemūžina Zasas leģendas

Zasas pagasts Jēkabpils novadā ir viens no 17 Sēlijas “salām”, kas apmeklētājus priecē ar sakopto un labiekārtoto muižas parku, pēc restaurācijas nupat atvērto Sēlijas prasmju muzeju un aizraujošām leģendām, kuras savos darbos iemūžinājuši gan Jēkabpils Mākslas skolas Zasas filiāles audzēkņi, gan mākslas plenēra mākslinieki no Latvijas un Lietuvas.

Īstenojot Sēlijas “salu” projektu, radīts īpašs tematiskais tūrisma piedāvājums 17 mazās lauku apdzīvotajās vietās Sēlijā, kura mērķis ir veicināt ekonomisko un sociālo izaugsmi tajās. Katrā “salā” ir radīts tūrisma piedāvājums, kas nelīdzinās nekam citam, piemēram, Asari nodēvējot par kāzu ambrāžu salu, Dviete ir Sēlijas vīnogu sala, Ērberģe — vārti uz Sēliju, Pilskalne — muižu zemju medus sala, Sece tiek piedāvāta kā makšķernieku un ūdens prieku sala, Sēlpils ir zirgu sala.

Mākslinieku sala
Savukārt Zasa nodēvēta par māk­slinieku salu, un aizvadītās nedēļas nogalē šīs salas atklāšanas pasākumā par to varēja pārliecināties. Amatniecības centrā “Rūme” varēja apskatīt eņģeļu izstādi no Anīkšču (Lietuva) Eņģeļu muzeja, Amata prasmju muzejā līdz augusta beigām skatāma Indras Zvirgzdiņas fotoizstāde “Pasaule pilna brīnumu”, kā arī Sēlijas tautas mākslas svētku plenēra laikā tapušās gleznas. Taču vislielāko uzmanību saistīja zīmējumos un gleznojumos ietvertās Zasas leģendas. Tās iemūžinājuši gan Jēkabpils Mākslas skolas Zasas filiāles audzēkņi, piedaloties miniatūru konkursā par savu dzimto vietu, gan mākslinieki no Latvijas un Lietuvas, kuri, nedēļu dzīvojot Zasā, mākslas plenērā apgleznoja slēģus, kas domāti muižas dzirnavu logiem.

Pagasta odziņa
“Kad uzzinājām, ka dzirnavu saimnieks logiem pasūtījis slēģus, radās doma, ka tos vajadzētu apgleznot. Visiem stāstiem vēl slēģu nav, šobrīd tapuši apgleznoti slēģi desmit logiem,” stāsta amatniecības centra koordinatore māksliniece Daina Alužāne. Viņa piebilst, ka mākslinieku salas atklāšanas pasākuma apmeklētājiem bija unikāla iespēja šos darbus apskatīt tuvumā, iepazīties ar to autoriem un uzklausīt stāstus, kas attēloti darbos. Vēlāk, pieliktus pie logiem, slēģus varēs aplūkot tikai pa gabalu. Taču neapšaubāmi tie kļūs par īpašo Zasas odziņu, kas noteikti piesaistīs tūristu uzmanību. Vienā attēlā iemūžināts arī pats dzirnavu saimnieks Hardijs Kortmans.

Lietuviešu ideja turpinās Latvijā
Leģendu par Zasu ir daudz, un katrs izvēlējās savu, ko attēlot. Tur ir stāsts par tējas dzeršanu, muižas barona meitas un dārznieka mīlestību, raudošo meiteni, kas pārvērtās akmenī, par barona pēcteci, kurš kārtīs nospēlēja dzirnavas, Vilkaču koku, barona slepeno eju un barona mūmiju. Un, ja jums, tāpat kā man, ciemojoties Zasā, gadās sastapt vislabāko stāstnieci Dainu, tad šīs leģendas var klausīties pavērtu muti pāris stundu no vietas. Pastaigu par labiekārtoto muižas parku tas vērtīs ļoti aizraujošu, jo katram no šiem stāstiem ir sava vieta parkā — Cukurkalniņš, Rožu un Mīlestības saliņa, Atkarību tiltiņš, Asaru akmens un daudzas citas romantiskiem stāstiem apvītas vietas.

Ideja apgleznot logu slēģus aizgūta Rokišķos, Lietuvā, kur Daina un citi Zasas mākslinieki piedalās mākslas plenēros. Tur šī ideja radās pirms 15 gadiem, un nu jau pilsētā veidojas koka ēku kvartāli ar apgleznotiem logu slēģiem, kas kļuvuši par vienu no pilsētas pazīšanas zīmēm un nozīmīgu apskates objektu. Idejas autors ir mākslas pedagogs un gleznotājs Arūns Augutis, kurš piedalījās arī plenērā Zasā un dzirnavu logu slēģos iemūžināja stāstu par barona mūmiju. “Pirmos slēģus Lietuvā apgleznojām kopā ar maniem audzēkņiem. Tagad to dara mākslinieki mūsu rīkotajos plenēros, un tajos piedalās arī Latvijas pārstāvji. Cilvēki vēl arvien piedāvā slēģus izdaiļošanai, savukārt pirmie apgleznotie slēģi jau jārestaurē. Zasā es gleznoju barona mūmiju. Mani uzrunāja šis traģikomiskais stāsts — baznīcas kapenēs bija apglabāta barona un viņa ģimenes locekļu mūmijas, pat barona meitas mīļotais kaķis. Taču padomju gados bariņš traku motociklistu izcēla barona mūmiju no kapenēm un vizināja pa pagastu,” stāsta Arūns. Kā vēlāk uzzinājām, pēc šiem notikumiem barons esot pārapbedīts, kapenes izdemolētas dārgumu meklējumos, un klīstot leģendas, ka mūmijas vizinātāji esot ņēmuši nelabu galu.
Savukārt Arūns priecājas, ka viņa ideja guvusi ierosmi arī Latvijā un, iespējams, ka Zasa šobrīd ir vienīgā vieta mūsu valstī, kur kaut kas tāds aizsākts.

Iedvesmo kāre uz saldumiem
Savukārt Gundega Muzikante no Rīgas, kuras pamatnodarbe vairāk saistīta ar grāmatu ilustrēšanu, izvēlējusies leģendu par tējas dzeršanu Cukurkalniņā. Kad pie barona atbrauca preilenes no Pēterburgas, tā bija vienīgā vieta, kur viņš dzēra tēju un kafiju ar cukuru. Ikdienā viņš to neatļāvās, jo slimoja ar cukura diabētu. Pasniedzot tēju kalniņā, kalponēm bija jābūt ļoti izveicīgām, jo to bija jāsteidz pasniegt pietiekami karstu, ja līdz lapenei tēja bija atdzisusi, bija jānes atpakaļ uzsildīt. Māksliniece saka: “Kad mums izstāstīja šos stāstus par Zasu un varēja izvēlēties, ko gleznot, izvēlējos stāstu par cukuru. Man ļoti garšo saldumi, un es priecātos, ja man būtu tāds Cukurkalniņš, kur dzert tēju, atšķeļot cukura gabaliņu no lielās cukura bumbas.”

Paliekošas pēdas Sēlijā
Māklas plenēri Zasā notiek jau vairāk nekā desmit gadu, un tajos piedalās mākslas pedagogi un atzīti mākslinieki gan no Latvijas, gan Lietuvas. “Gan Zasa, gan Rokišķi ir Sēlijā, un mākslinieki pie mums brauc jau desmit un vairāk gadu. Lai arī viņi nav sēļi pēc vietas piederības, viņi tādi jūtas sirdī un domās. Ja esi te devis savu ieguldījumu mākslā un atstājis paliekošas pēdas tajā, tu jau esi sēlis. Mēs kopā ar latviešu un lietuviešu māksliniekiem esam ilustrējuši Raiņa dzeju bērniem un izdevuši grāmatiņu, veidojām grafikas miniatūras par Zasas leģendām, divus gadus gleznojām vietējos cilvēkus, esam darbojušies ar koku un mālu, izveidojām bērnu rotaļu laukumu ar koka skulptūrām  un kokgriezumiem. Mēs visi katru gadu šeit atstājam daļu sava darba un savu domu,” par mākslinieku kopīgo darbu daudzu gadu garumā, kas ļāvis Zasai kļūt par Sēlijas mākslinieku salu, saka Daina. ◆