Cauri Krievijai uz Ķīnu

2019. gada 9. augusts 00:00

(17. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)

64. diena
Nakts ir mierīga, mūs mainoties apsargā trīs suņi. Nākas apsegties ar guļammaisiem, jo uzbrūk odi. Kad mostamies, tiekam novēroti. Rosība sākas jau sešos rītā, drīz viss ārs ir pilns. Lidosta ir atvērta, bet tajā var ieiet tikai ar biļetēm. Mums izdodas sarunāt ar apsargu, ka tas samaina mums pāris eiro.

Ar kaučsērferu sarunāts tikties ap deviņiem, bet te divarpus stundas jāgriež atpakaļ. Pašiem liekas, puse dienas jau pazaudēta. Ierodas Rahuls, un sākas mūsu pirmie piedzīvojumi Indijā.

Puisis mūs sēdina savā auto, lai nogādātu dzīvoklītī, kas ir diezgan tālu no centra, rajonā, kur viņš pats strādā par inženieri. Pilsēta ir pavisam jauna, attīstījusies vien pēdējos divdesmit gados. Visakhapatnama ir zināma arī kā Vizaga, bet senāk tā saukta par Valteru. Angļu valdīšanas laikā visas pilsētas bija zināmas ar citiem nosaukumiem, kad valsts ieguva neatkarību, tās tika pārdēvētas. Rahuls gan pārliecināts, ka Indijas dažādās karaļvalstis, kas reiz pastāvēja šajā teritorijā, nevajadzēja apvienot vienā valstī, jo tās bija tik atšķirīgas! Katrā sava valoda, sava virtuve un tradīcijas. Bet nu pār katru dažādo reģionu valda viena vara, kas īsti neizprot atšķirību starp klimatu, tradīcijām un citām lietām ziemeļos un dienvidos.
Visakhapatnamā dzīvo vairāk nekā divi miljoni cilvēku. Mūsu draugs jau noskaidrojis, ka tas ir viss Latvijas iedzīvotāju kopskaits. Šī pilsēta mums nav tik dzirdēta kā citas indiešu pilsētas, liekas, ka Rahuls ir īstais, kas mūs ar to varēs kārtīgi iepazīstināt.
Visakhapatnama ir ostas pilsēta, otra lielākā savā reģionā. No vienas puses pilsētu apņem kalni, no otras — pludmale. Lai arī ne tik zināma tūristiem, šī vieta ir tiešām skaista! Tā nosaukta kāda indiešu dieva vārdā, jo “patna” nozīmē pilsēta, bet “visakha” ir viens no vairākiem simtiem tūkstošu dievu. Puisis ir pārliecināts, ka Indijas ziemeļu reģions daudz vairāk ievēro ticību un dienvidos cilvēki šos rituālus nemaz neievēro.

Mūsu pirmā pietura ir kāda ēstuve, kur tiekam iepazīstināti ar Dienvidindijas ēdieniem. Ziemeļos vairāk bija maize, dienvidos ir rīsi. Ēstuvīte izskatās ļoti jauka, mūs apkalpo indieši, tērpušies tradicionālos tērpos ar milzīgām cepurēm un spalvām. Jau satraucamies, ka būs dārgi, bet tad redzam ēdienkarti — visi ēdieni līdz vienam eiro. Indijā nemaz nav jāēd ielas ēdiens, jo visur ir ļoti lēti. Rahuls pasūta rīsu plāceņus ar kokosriekstu un čili mērcēm — visi trīs paēdam par vienu eiro. Rahuls brokastis izmaksā, sakot, lai neesam smieklīgi, nedalīsim taču vienu eiro!
Drīz sasniedzam dzīvokli, kur mums tiek ierādīta sava istabiņa ar personīgo vannasistabu. Puisis tiešām gatavojies — salocīti dvielīši, sagatavota jauna dušas želeja un šampūns, viss iztīrīts un sakārtots.
Dodamies uz pilsētu. Satiksme ir izaicinoša. Bet šī neesot tā trakākā pilsēta. Uzzinām, ka autorikšu, kas ir ar trīs riteņiem esoša metāla kastīte, vadīšanai arī vajag īpašas tiesības. Te visi brauc, kā pagadās. Redzam indiešu ražotās mašīnas. Rahuls saka, ka Indijā tās lieto daudzi, jo te vietējie nemeklē spēku un ātrumu savam auto kā Eiropā. Te galvenais — ar mazu degvielas patēriņu tālu aizbraukt un izvairīties no visiem šķēršļiem uz ceļiem.
Sasniedzam vilciena staciju. Jāpērk biļetes uz nākamo pilsētu, kas ir 13 stundu braucienā no šejienes. Zinām, ka indieši biļetes iegādājas jau vairākus mēnešus iepriekš, bet paļaujamies uz tūristu kvotām. Rahuls par tādām neko nezina. Aizpildām veidlapu un pusotru stundu gaidām, līdz pienāk mūsu kārta pirkt biļetes. Te vismaz ir šāda rindu sistēma! Citur ir bijis trakāk. Pie lodziņa saka, ka tūristu kvotas te darbojas, bet tuvākajām dienām viss izpirkts. Bet nevienu tūristu neredzējām! Un arī vietējo biļetes jau beigušās, bet ir “gaidīšanas saraksts”. Tas nozīmē — iegādājies biļeti, bet tev nav ne sēdvietas, ne guļvietas. Kad nokļūsti vilcienā, tad konduktors pasaka, ja kāds no braucējiem nav ieradies. Tādā gadījumā var aizņemt brīvo vietu. Ja ne — trīspadsmit stundas kājās vai uz grīdas. Bet citu variantu nav. Varētu mēģināt stopēt, lai gan to te darot tikai “baltie cilvēki”, bet mums līdz svētkiem, kas būs jau drīz, jāsasniedz Banglore, lai svinētu kopā ar mūsu draugiem. Tā ka par četriem eiro katrs ņemam biļetes. Būs jauna pieredze!
Dodamies superīgā izbraucienā ar auto. Gar krastu, gar pludmalēm un palmām. Tik daudz uzzinām, ka nevar saprast, ar ko lai sāk! Bet jau laikus brīdinām — brauciens uz šejieni nebūs pasakains. Nepieciešams laiks, lai šo valsti iemīlētu.
Ārā ir karsti, bet nav trakās Malaizijas sutoņas. Ejam no pludmales uz pludmali, tomēr cilvēku maz. Bengālijas līcis neesot labākais peldēm, Indijas austrumu krastā esošā Arābu jūra ir mierīgāka. Viļņi te patiešām ir lieli.
Rahuls mūs ved uz veģetāriešu iecienītām vietām, lai gan pats ir gaļēdājs. Mēs jau desmit dienas neēdam gaļu, nedaudz bīstoties no saindēšanās. Pagaidām viss ir labi. Pusdienas ir ļoti lētas. Tualetes Indijā nav iespējams atrast. Šeit jāiet cauri virtuvei, lai uzietu vienu vienīgo podu. Protams, viss cepšanas un vārīšanas process apstājas, lai tikai darbinieki paspētu atnākt pie mums un paspiest roku. Tas ir dīvaini, bet jauki. Jau esam pieraduši pie uzmanības.
Vakarpusē dodamies atpakaļ. Esam priecīgi, ka satikuši tik atvērtu cilvēku! Rahuls arī uzskata, ka lielākā problēma ir tā, ka cilvēki nerunā. Tie neapspriež savus viedokļus, neuzklausa citus. Tāpēc viss ir tik saspringts. Nemaz nerunājot par situāciju starp Indiju un Pakistānu. Rahuls nepārstāv nevienu reliģiju, politisko situāciju apspriež brīvi, zina ļoti daudz. Arī par mūsu valsti.
66. diena
No rīta skatāmies savas vietas, esam jau 13. gaidīšanas sarakstā. Galējais saraksts tiek publicēts trijos. Cerība, ka vilcienā būs sēdvietas, palielinās.
Rahulam piegādāta rīta avīze, kurā rakstīts, ka Indijā nupat atklāta pasaules lielākā statuja 182 metru augstumā. Patiesībā tās atklāšanas diena bija tā, kad ieradāmies Indijā. Statujā atveidots kāds svarīgs indiešu vīrs. Rahuls gan tā politisko nostāju neatbalsta. Brīnāmies, ka Rahuls lasa avīzes. Izrādās, abonements maksā piecus eiro gadā. Tad jau var atļauties!
Rahuls pasūtījis brokastis — vada un dosa ir no rīsiem taisītas maizītes, ko ēd ar dažādām mērcēm. Protams, viss ir nedaudz ass. Bet pārsteidzoši, cik šādas brokastis ir barojošas! Viena porcija izmaksā 25 centus, bet esam paēduši visai dienai!
Laiks doties izbraukumā. Līdz pilsētai ir savs gabaliņš, drīz nokļūstam kādā kalnā, no kura paveras skaisti skati uz pilsētu un pludmali. Te vietējie piedāvā izgatavot personalizētās krūzītes ar tikko uzņemtu bildi par 5 eiro, ir dažādi uzkodu stendi un izjādes ar zirgu. Šodien ārā ļoti sutīgs, saulē grūti pat elpot. Tomēr drīz būsim Čennajā, kur plosās musoni. Tur meklējām kaučsērferus, bet, tā kā tuvojas lielie Divali svētki, daudziem ciemos brauc ģimenes un mūs neviens nav gatavs uzņemt. Viesnīca maksā piecus eiro — Indijā privātās istabiņas ir daudz lētākas nekā hosteļi, kur jāguļ vienā istabā ar daudziem. Esam rezervējuši savu vietu. Bet ir kaučsērfers, kas gatavs mūs izvizināt, lai gan izguldīt nevar. Pie ekskursijas tāpat tiksim!
Izbaudām parku, klausoties Rahula interesantajos stāstos. Tas saka, ķīniešu tirgus ļoti pasliktina situāciju Indijā. Redz, ķīniešu preces bieži te ir lētākas nekā vietējo. Rahuls nesaprot, kā ķīnieši to dara. Jā, tur ir sava maģija. Tagad, atceroties Ķīnu, patiesībā liekas, ka bija baigi forši! Un tādas aizdomas, ka būs gluži kā ar Indiju — ar vienu reizi vienkārši nepietiek! Uzzinām, ka Indija hindu valodā ir Bharata — no kāda karaļa vārda.
Priecīgi dodamies uz staciju. Vēlreiz pateicamies Rahulam par kopā pavadīto laiku. Puisis patiešām par mums rūpējās, vadāja, uzmanīja, lai esam paēduši un bijuši dušā. Tik ļoti viesmīlīgs cilvēks šajā ceļojumā ir pirmo reizi!
Nokļūstam stacijā. Te jau gaida cilvēku pūļi. Atvadāmies no mūsu sirsnīgā drauga, kas sagaida arī vilcienu, un dodamies savā Indijas vilcienu piedzīvojumā. Vagoni pilni, esam uzmanības centrā. Bet kas tad mums — sēdēsim! Tomēr, nokļuvuši līdz savai vietai jeb gultai, redzam tur sēžam vecu tanti, tai blakus uz segas izguldītu zīdaini. Ko nu? Virs šīs gultas ir vēl viena, nospriežam, ka vienkārši samainīsimies. Tā mudina arī vietējie, kas šoreiz gan angliski nerunā. Tomēr augšējā gultā bail sēdēt — ja nu tā kādā veidā saplīst un uzkrīt zīdainim? Būs traģēdija. Un Arča nemaz nevar ielocīties augšējā sēdeklī.
Drīz atnāk biļešu kontrolieris un iesaka mums kāpt lejā. Viņš pateikšot, ja vēlāk vēl kāda vieta atbrīvosies. Nu zīdainis tiek paņemts, un vecā tante arī atrod savu īsto vietu. Izrādās, tās nemaz nebija viņu vietas. Nu, re, viss atrisinās. Protams, esam īsts apskates objekts, bet mums tas neinteresē. Par pāris centiem nopērkam Indijas tēju ar pienu un nododamies braucienam. Vilciens ir ļoti ātrs, dažreiz pat bail, ka noskries no sliedēm, bet nu vismaz ir cerība arī uz miedziņu. Jau rīt būsim Čennajā!
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Cauri Krievijai uz Ķīnu

Kategorijas