Dzīvei vajag drosmi un azartu

Pēdējā laikā man bieži veicies satikt dzīves bagātus cilvēkus, kuru optimisms tik ļoti iedvesmo. Tāda ir arī aizkraukliete Zenta Paulāne. Eleganta, šarmanta un dzirkstošas enerģijas pilna. Tādu noteikti viņu atceras arī kā bijušā Aizkraukles bērnudārza “Pasaciņa” vadītāju. Drīzumā Zentas kundze svinēs savu 80 gadu jubileju. Svētki būs, jo šāds skaitlis ir tikai reizi mūžā.
Mazā saimniecīte
Zentas kundzei liela daļa mūža daļa saistīta ar Aizkraukli, un, runājot par viņas dzīvi, jāsecina, ka tā gājusi netālu no šīs pilsētas. Viņas dzimtā puse ir Ogres rajona Ķeipene. Augusi triju bērnu ģimenē, Zenta bijusi jaunākā. Viņa teic, ka vecāki bijuši jauki, atvērti un ļoti strādīgi. Arī bērniem jau no mazotnes vajadzēja palīdzēt dažādos darbos. Lai cik grūti dažkārt bijis, viņa ar visu tikusi galā, jo tolaik bērni nevarēja atļauties pateikt vecākiem, ka negrib kaut ko darīt, un tēvs prasīja kārtību, jo arī pats tāds bija. Neviens pat nejautāja, vai vari, un Zentai patika, ka viņu dēvē par mazo saimniecīti.
Vai bērnībā mazā Zenta bija nerātna? Nē, bet ļoti aktīva un izdomas bagāta, tāpēc nereti tikusi pie brāziena. Arī sešus gadus vecākā māsa Dzidra bija aša, un dažādu notikumu netrūcis. Dažkārt gan pārmetums bijis nepelnīts, bet tagad uz to visu var atskatīties ar smaidu, un Zentas kundze atzīst — labi vien ir, ka nebija tik brīvas vaļas un netrūka stingrības.
Brālis nu jau aizsaulē, bet māsa dzīvo Smiltenē un, neraugoties uz gadiem un veselības problēmām, ir saglabājusi interesi par dzīvi, prieku par ikdienišķām lietām un visu uztver ar humoru.
Trakulīgi un nerātnību pilni gadi
Par skolas gadiem Suntažu vidusskolā Zentas kundze teic — trakulīgi un nerātnību pilni. Zenta saukta gan pie direktora, gan par sodu starpbrīžos stāvējusi gaitenī. Uz blēņām nav bijusi mudināma, toreiz tas nereti bija arī kā protests pret netīkamu skolotāju vai situāciju.
Ņemot vērā savu pieredzi, nebija šaubu pašai mācīties un strādāt par skolotāju? Zentas kundze atzīst, ka sākumā nav domājusi apgūt pedagoģiju. Pēc skolas gribējusi mācīties puķkopību Bulduru Dārzkopības tehnikumā. Par šo skolu lielas nojausmas nebija, bet izvēle šķita saistoša. Tomēr izrādījās, ka Bulduros uzņem audzēkņus tikai no Rīgas un tuvākās apkārtnes, no rajoniem nē. Kad to uzzinājusi, bijusi neziņā, ko tālāk darīt. Draudzene aicināja līdzi apgūt meliorāciju lauksaimniecības tehnikumā, bet šajā jomā viņa gan sevi nesaskatīja, un tad nāca ierosme par pedagoģiju.
— Pēc vidusskolas tehnikumā vajadzēja mācīties divus gadus, un tas bija labi, jo varēja ātrāk sākt strādāt un pašai pelnīt. Mācības pagāja interesanti un jautri. Vienā kopmītņu istabā dzīvojām 30 meitenes, un, ja tādā kompānijā vēl kāds ir “traks”... Bija jautri. Skolā pasniedzēji bija brīnišķīgi, īpaši atceros sporta un mūzikas skolotājus. Vajadzēja mācīties spēlēt klavieres, bet nebija daudz laika cītīgi vingrināties, jo vajadzēja darīt ko citu. Skolotāja pārbaudīja uzdoto un atzina, ka jāliek vien man “gulbis” — divnieks (tolaik vērtējums bija piecu ballu sistēmā — red.). Dziedāju skolas korī, un braucām uz Dziesmu svētkiem. Uz vieniem bija atbraucis PSKP Centrālās Komitejas pirmais sekretārs Ņikita Hruščovs. Lija stiprs lietus, un viņš ar apsargiem ātri aizbrauca, — atceras aizkraukliete.
Katram savs apsveikums
Kad 1959. gadā Zentas kundze beidza pedagoģisko skolu kā sākumskolas skolotāja, bija divi piedāvājumi, kur strādāt — Ventspilī vai Jēkabpils rajona toreizējā Mežzemes septiņgadīgajā skolā. Izvēlējusies otro, jo tā bijusi tuvāk mājām.
Aizkraukliete atceras, ka skolēnu, kā jau lauku skolā, klasē bija maz un skolotājam vispirms vajadzēja iemācīt kārtību. Tolaik nevarēja iedomāties, ka bērni varēja neklausīt un visiem vajadzēja sēdēt taisnu muguru, “neiebāžot degunu” burtnīcā. Pietika ar skolotājas skatienu, lai visi tā arī sēdētu un būtu kārtība. Nevarēja būt runas, ja kāds neizpildīja mājasdarbu.
— Atceros, mājās laboju darbus burtnīcās, skatos — vienam nav mājasdarba. Es automašīnā iekšā un pie viņa uz mājām. Tas tika izpildīts, bērns no tēva dabūja brāzienu, un vairāk tādu neizdarību nebija. Iedomājos, ka daudziem bija jāiet palīgā vecākiem fermas darbos un nevarēja pagūt visu izmācīties. Visādas situācijas gadījās, bet kopumā bērni bija brīnišķīgi un vecāki tik atsaucīgi, — saka Zenta Paulāne.
Tur viņa iepazinās un apprecējās ar Anatoliju. Kad viņu pārcēla par kolhoza priekšsēdētāju darbā uz Zalvi, devās līdzi un strādāja skolā tur. Vēlāk vīra darbs aizveda uz Aizkraukli, un tur Zentas kundzi pierunāja jaunam izaicinājumam — vadīt bērnudārzu “Pasaciņa”. Tas viņai bija tik neierasti līdzšinējam darbam, ka divas nedēļas raudājusi, jo vadītājam ir cita darba specifika, atbildība un organizācija nekā skolotājam. Bērnudārzs tomēr tik ļoti atšķīrās no skolas vides.
— Neko darīt, vajadzēja strādāt, un bija labi. Kolektīvs brīnišķīgs, un, kad viena otru iepazinām, sapratāmies kā cimds ar roku. Pateicoties savām kolēģēm, arī pati visu apguvu. Katrai bija savs talants, ko likām lietā, lai veidotu skaistus pasākumus un iekārtotu telpas. Palīdzēja arī vecāki. Kopā bija jautri, jo katri svētki mums bija kā notikums, kam gatavojāmies pamatīgi. Gājām uz citām iestādēm darbiniekus sveikt jubilejās. Un ne tā vienkārši! Vienmēr bija īpaši šim cilvēkam pašu veidots apsveikums, dzejolis un dziesmas. Ja kaut kur bija kāds notikums, visi jau zināja, ka Zenta ar kompāniju būs klāt, — ar smaidu teic aizkraukliete.
Audzēkņi joprojām atceras
Arī tad, kad bērnudārzu apmeklēja ikgadējā pieņemšanas komisija ar dažādu iestāžu pārstāvjiem, negaidījuši viņus kā bailīgi zaķīši. Uzņēmuši ar katram piemērotu pašu sacerētu dziesmu. Ja jau bērnudārzs, tad lai ir kā bērnudārzā! Viesi bija ļoti pārsteigti, bet pēc tam smaidīja visi, arī pēc skata bargākie.
Strādāt Zenta Paulāne beidza 1999. gadā, kad “Pasaciņu” slēdza, jo bērnu kļuva mazāk, un izlēma, ka tik daudz bērnudārzu pilsētā nevajag. Kolektīvam tas nebija viegls lēmums. Par saviem darba gadiem Zentas kundzei ir tikai labas atmiņas. Daudzi bijušie skolēni un bērnudārza audzēkņi vēl tagad viņu atceras un sveicina. Aizkraukliete atzīst, ka ikviena darbavieta devusi daudz.
— Īsti darbu var apgūt, kad esi klases priekšā. Par visu svarīgākā ir bijusi drosme iet un darīt. Man gan šķiet, ka tās man dažkārt pietrūkst, bet esmu tikusi galā, — saka Zenta Paulāne.
Mācās no jaunajiem
Vai arī mājās viņa bijusi kā skolotāja? Zentas kundze atzīst, ka brīžiem jā. Komandēt gribējies, bet viņa mēģina to nedarīt. Tagad viņai ir, ko mācīties no jaunajiem. Māmiņa stāsta, ka meita Solvita allaž bijusi uzņēmīga un prot rast risinājumu katrā situācijā. Iepriecina mazdēls Toms, kurš tagad dzīvo un strādā Rīgā. Savukārt ar jaunāko mazmeitu Sindiju viņas vieno māksla. Zentas kundze sāka apmeklēt nodarbības Aizkraukles sociālajā centrā, kur apguva dekupāžu un citas radošas lietas. Tas esot tik interesanti piepildīts laiks, un Zentas kundze noteikti vēlas to turpināt. Darbojoties laiks paiet nemanot, un sirdī tik labi par paveikto. Sindija nereti vecmāmiņai internetā sameklē idejas jauniem darbiem, un tagad dzīvoklī ir gan mazmeitas, gan viņas pašas darbu kolekcija. Savējie viņu atbalsta un uzmundrina, turklāt kāds no mazbērniem allaž bijis pie viņas. Lai gan Toms tagad Rīgā, tik un tā bieži sazinās vai atbrauc. Dzīvē gan nākas sadzīvot ar skumjām par dēla zaudējumu, kurš gāja bojā 21 gada vecumā.
Savu azartisko dzirksti raksturā jubilāre nav zaudējusi arī tagad. Kad savējiem tuvojas kāda jubileja, gribas kādas “blēņas” izstrādāt un citus pārsteigt. Turklāt apsveikumus jubilāriem viņa joprojām gatavo īpašus un ar lielu izdomu.
Vai arī pašai iznācis piedzīvot kādu pārsteigumu? To esot bijis daudz, bet kā spilgtāko viņa atceras, kā pamodinājuši ģimenes draugus naktī pēc meitas izlaiduma skolā, lai kopā turpinātu svētkus. Pēc laika viņi atdarījuši ar to pašu kādā Jaungada naktī, kad Zentas kundze nesen kā atgriezusies no slimnīcas un ciemiņus nav gaidījusi. Tas viss darījis dzīvi jautrāku, un ir, ko atcerēties.
Zentas kundze ir cilvēks, kuram nepatīk daudzkārt skatītas filmas vai lasītas grāmatas. Viņai vajag ko jaunu, tāpēc raugās uz priekšu. Tā, pašai nemanot, tie 80 pienākuši. Turklāt dzimšanas un vārda diena viņai ir vienā dienā. Kāpēc tāda izvēle, savulaik vecākiem nav jautājusi, bet tagad ir apmierināta ar to.
— Dažkārt domāju — ārprāts, vai tas tiešām notiek ar mani? Tad saprotu — labi, ka ar mani. Ja dvēselē jūties labi, tad gadu skaitam nav nozīmes, — saka Zenta Paulāne. ◆
Kategorijas
- Reklāmraksti
- Afiša
- Balles
- Izstādes
- Koncerti
- Teātris
- Citi pasākumi
- Sporta pasākumi
- Laikraksta arhīvs
- Foto un video
- Veselība
- Vaļasprieks
- Lietotāju raksti
- Latvijā un pasaulē
- Dzīve laukos
- Izglītība
- Operatīvie dienesti
- Novadu ziņas
- Aizkraukles novadā
- Jaunjelgavas novadā
- Kokneses novadā
- Neretas novada
- Pļaviņu novada
- Skrīveru novadā
- Vecumnieku novadā
- Viesītes novadā
- Sports
- Viedokļi/Komentāri
- Statiskas lapas
- Pazudis/atrasts
- Abonēšana
- "Staburaga" projektu raksti
- Kultūra