Gribi būt vesels? Paguli uz bišu stropa!
Koka namiņš, kurā apņem medus un vaska smarža, miers un klusums tikai ar bišu sanoņu fonā — tādu ārstēšanas metodi var izmēģināt tepat Skrīveros. Biškopis Voldemārs Dzerkalis tur iekārtojis bišu gultu un bišu jeb apiterapijas devumu veselības uzlabošanā pārbaudījis arī pats.
Bišu namiņa saimnieks mani sagaida ielā ar bitēm piemērotu nosaukumu — Ziedu ielā. Klusajā ieliņā netālu no centra un dzelzceļa stacijas vienā ceļa pusē ir biškopja māja, otrā — bišu valstība. Dārzā dzīvo bišu saimes, to šogad esot ap sešdesmit, bet mazliet nomaļus slejas jaunuzbūvētā koka mājiņa, kurai esot arī modernāks nosaukums — apiterapijas namiņš. Smaržīgajā un mājīgajā telpā galvenā “mēbele” ir bišu gulta — biškopja Voldemāra Dzerkaļa un viņa dēla Edgara rokām meistarota.
Gulta ar bitēm
Ideja par bišu gultas meistarošanu radusies, apmeklējot biškopju saietus Ogres biškopju biedrībā, kurā Voldemārs Dzerkalis darbojas. Turklāt kāds paziņa, kurš savulaik dzīvojis Ukrainā, pastāstījis, ka tur bišu gultas jau sen izmantojot un to efektivitāte nevienam vairs neesot jāpierāda. Latvijā tas vēl salīdzinoši ir jaunums, bet šādas gultas jau varot nopirkt, taču skrīverieši izlēmuši būvēt paši. Lasījuši un pētījuši uzbūvi, un šopavasar jaunais namiņš ar bišu gultu tajā bijis gatavs. Pašu spēkiem! Gultā ir vieta diviem gulētājiem, un nu šo namiņu saimnieks piedāvā izmantot arī citiem interesentiem.
Kāda ir bišu gultas darbības būtība? Biškopis stāsta, ka gultas pamatnē rit aktīva bišu dzīve — koka karkasā iebūvēti seši bišu stropi, uz kuriem iekārtota vieta gulēšanai. Cilvēkam nav jāuztraucas par to, ka bites var iedzelt, jo stropu skrejas ir namiņa ārpusē, savukārt gultas sānos ir restītes, kas neļauj bitēm nokļūt namiņā, bet tajā pašā laikā to darbošanās un sanoņa ir labi dzirdama.
Pašam palīdz
Voldemārs stāsta: lai ārstētos, apkārt jābūt ideālam klusumam un jāsadzird tikai bites. Ieelpojot dziedinošo stropa smaržu, kuru veido medus, propolisa, ziedputekšņu un vaska buķete, un sajūtot bišu tuvumu, arī notiek dziedināšana. Ap bišu stropiem veidojas īpašs biolauks, un, mijiedarbojoties ar cilvēka biolauku, uzlabojas cilvēka veselība. Guļot bišu gultā, ar laiku normalizējas cilvēka orgānu darbība, uzlabojas imunitāte, atjaunojas spēks un bišu monotonā zumēšana uzlabo nervu sistēmas darbību. Tā varot ārstēt astmu un plaušu kaites, šī terapija palīdz ortopēdiskām saslimšanām — kamēr cilvēks guļ uz stropiem, ķermenis sasilst, bet siltuma un bioenerģētikas ietekmē mazinās muguras, jostas un kakla daļas iekaisumi.
Šo terapijas veidu var salīdzināt ar dziedināšanu, izmantojot zirgus, delfīnus, bet bišu terapija ir vienkāršāka, jo apgulties speciāli ierīkotā guļvietā var jebkurš, pat bērns.
Voldemārs Dzerkalis stāsta, ka bišu gultā ieteicams pagulēt no pusstundas līdz divām stundām dienā. Bišu strops iedarbojas ātri un ļoti sabalansēti, un cilvēkam vajag septiņus, astoņus šādus kursus. Šī terapija visefektīvākā ir no aprīļa līdz septembrim, kad bitēm ir aktīvs darbs un laiks.
Skrīverietis stāsta, ka bišu gultas lietderību pamēģinājis arī pats — viņam bijis elpas trūkums, galvas reiboņi, bet tagad, paguļot bišu gultā, veselība uzlabojusies, un šīs likstas jau esot aizmirsis, arī muguras sāpes mazinājušās. “Arī miegs kļuvis labāks. Savulaik naktīs mocījos ar bezmiegu, bet tagad guļu ciešā miegā,” saka Voldemārs, kuram ir 78 gadi. “Tik vecs nejūtos. Tā jau saka, ka biteniekiem esot laba veselība,” nosaka viņš.
Sākums ar kamenēm
Kad jautāju, cik ilgs ir viņa biškopja stāžs, Voldemārs bilst: vairāk nekā piecdesmit gadu būšot. Medus vācēju darbošanās viņu interesējusi jau bērnībā, kad mājās pārnesis kameņu saimi, kuru tēvs uzgājis siena pļavā. “Arī kamenes vāc medu, un mana karjera sākās ar kameņkopību,” nosaka viņš. Savukārt pie savas pirmās bišu saimes viņš ticis, kad sešdesmitajos gados atgriezies no dienesta armijā un strādājis kara rūpnīcā Rīgā, izmēģinot jaunās bruņumašīnas. Kolēģi reiz teikuši: “Voldemār, tur bišu spiets nolaidās!” Fabrikas teritorijā mazā liepiņā tās saspietojušas, un Voldemārs teicis: “Vedīšu tās mājās!” Bites sagūstītas, ieliktas finiera kastē un ar bruņumašīnu vestas uz Ropažiem, kur viņš tolaik dzīvojis. “Kopš tā laika neviena bišu saime man nav iznīkusi. Pietiek pašam, un ik pavasari vairākas saimes vēl pārdodu,” atklāj biškopis.
Voldemārs stāsta, ka vēlāk strādājis meliorācijā, bet kolhozu laikā aizvietojis bitenieku kolhoza dravā. Šī joma ir paša apgūta, nu varot pamācīt arī citus. “Padomu nevienam nekad neatsaku, vairākus biteniekus Skrīveros esmu iemācījis amatā,” nosaka viņš. Biškopja gudrības apguvis arī viņa dēls Edgars un mazbērni.
“Ziniet, šajā nodarbē prieku jau nedod tikai medus. Biškopja laime ir tad, ja svešs spiets apsēžas tepat kokā, un varu to sagūstīt. Dažkārt bišu saime pati ievācas kādā tukšā stropā manā dārzā,” stāsta biškopis. “Medus nav galvenais. Tas vairāk vai mazāk ir katru gadu. Šogad biteniekiem ir ļoti labs gads, tam bija labvēlīgi laika apstākļi. Kaut vai liepu ziedēšanas brīdī — bija tik saulains laiks, bites liepās sanēja vien. Gados, kad lietus izskalo ziedu nektāru, ir neražas gads, bet šogad saules pietiek. Pirmo medu šopavasar no stropiem izņēmu jau maija vidū.”
***
Kad ejam bišu mājas lūkoties un vajag bildi dravā, biškopis nosaka: “Ejot pie stropiem, masku nekad nelieku. Bitītes mani pazīst un nedzeļ. Ja kāda dusmīgāka tomēr iedzeļ, tikai priecājos, jo veselībai tas nāk par labu. Alerģijas pret bišu indi man nav, tā ka uztraukties nevajag.” ◆
Kategorijas
- Reklāmraksti
- Afiša
- Balles
- Izstādes
- Koncerti
- Teātris
- Citi pasākumi
- Sporta pasākumi
- Laikraksta arhīvs
- Foto un video
- Veselība
- Vaļasprieks
- Lietotāju raksti
- Latvijā un pasaulē
- Dzīve laukos
- Izglītība
- Operatīvie dienesti
- Novadu ziņas
- Aizkraukles novadā
- Jaunjelgavas novadā
- Kokneses novadā
- Neretas novada
- Pļaviņu novada
- Skrīveru novadā
- Vecumnieku novadā
- Viesītes novadā
- Sports
- Viedokļi/Komentāri
- Statiskas lapas
- Pazudis/atrasts
- Abonēšana
- "Staburaga" projektu raksti
- Kultūra