Cauri Krievijai uz Ķīnu

2019. gada 26. jūlijs 00:00

(15. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
58. diena
Kaučsērfingā atrodam daudzus pasākumus Kualalumpurā, tāpēc turpmākās dienas saplānojam visu ko. Mums uzraksta Zainals — puisis, kas uzņēma mūs Kualalumpurā pagājušajā reizē. Arī šoreiz viņš ir gatavs mūs izguldīt! Vēl nezinām, cik ilgi, bet glābiņš ir! Jādodas uz centru! Būs iespēja apskatīt to naksnīgajās gaismās.
Nokļūstam metro. Jādodas tieši tumšajos padebešos iekšā. Brauciens ir stundu. Priecājamies par malaiziešu valodu. Nu tiešām izklausās tāda sena cilšu valoda “pumburuburu”. Viss ir arī angliski, Malaizijā ir daudzu tautību cilvēki un mums viegli orientēties. Metro temperatūra ir zema, gribētos uzvilkt jaku, bet nav līdzi.
Malaizijā dzīvo 32 miljoni cilvēku, un Kualalumpura ir lielākā pilsēta. Populārākie ir gaļas ēdieni, rīsi un nūdeles, bet ekstrēmākie ir grauzdētas bites, govs plaušas, tārpi un konservētas olas, ko jau pagaršojām Ķīnā. Daudz ir zivju ēdienu, bet redzam, ka tās tiek vilktas ārā no netīras upes, tāpēc drošāk ir pieturēties pie augiem.
Drīz sasniedzam centru. Pie metro atkal sēž diedelnieki un cilvēki ar fiziskām nepilnībām. Skumji. Ķīnā viss bija daudz tīrāks, sakoptāks un sakārtotāks. Šeit tiešām ir ļoti ekstrēmi. Pagājušajā reizē bijām izbraukuši cauri Filipīnām, varbūt tāpēc Malaizija nelikās noplukusi.
Pa skaļajām ieliņām, kas pilnas tirgotājiem, nokļūstam līdz pirmajam templim, kas ciet. Infocentra bukletiņos informācija ir nepareiza. Tam blakus ir indiešu templis, kur, kā ierasts, ar apaviem iekšā nedrīkst iet. Lai gan līdzi paņemts lakats, ar ko apsegt kājas, iekšā laidējs to neuzskata par pietiekamu un ar prieku apsien tempļa lakatu mums ap gurniem, tad varam doties iekšā.
Indiešu tempļi ir skaisti, apkārt attēlotās dievības jau zināmas. Atceramies stāstus no Indijas — jau pavisam drīz būsim tur! Daudzi mums jautā, kāpēc vēlamies tur atgriezties, ja reiz daudz apskatījām. Kā krievu meitene Šenženā mums teica, Indija ir kā meksikāņu seriāls. Tad ir tā sajūta “es tevi mīlu! Nē, es tevi ienīstu! Mīlu! Nē, ienīstu!”. Tieši kultūra un senās zināšanas pievelk. Ne hindusims, ne virtuve vai daba. Tieši daļa dzīvesveida, ājurvēda, dažādas mācības. Pievelk kā magnēts. Ja pievelk, tad vajag ļauties!
Apskatījuši indiešu templi, ejam saņemt apavus. Tur jau stāv divi “baltie”, kas angliski kurpju izsniedzējam jautā, cik jāmaksā par somu nodošanu un kāpēc ar zeķēm nedrīkst. Tādi dīvaini. Kāpēc tā jājautā? Pēc vēl pieciem šādiem jautājumiem vietējais arī sāks prasīt samaksu. Ārzemnieki ir tādi nedaudz apvainojoši, kas rada sliktu iespaidu par tūristu. Šādi cilvēki mums tiešām nepatīk. Būtu sēdējuši mājās.
Dodamies uz nākamo templi, kam pēc infocentra kartes jābūt slēgtam. Bet tas ir vaļā, un nu nedaudz atgriežamies ķīniešu kultūrā, kas te ienākusi. Ziedojumi, vīraki un sarkanie kupoli.
Ejam uz nacionālo mošeju. Ceļš ir bedrains, ar atvērtiem kanalizācijas vākiem un visādiem šķēršļiem. Ja neskaties zem kājām, var traki beigties. Līdz mošejai ceļu nav viegli atrast. Gājēju ietves tad ir, tad nav. Vairāk gan to nav, bet policiste atļauj šķērsot lielo tiltu, kamēr mums seko divas ķīniešu tūristes, kas arī vadās pēc kartē atrodamajām takām, lai gan tādas neeksistē.
Nokļūstam mošejā, bet tur apsargs nelaiž mūs iekšā un sūta uz citu ieeju aiz stūra. Arī nākamās ieejas apsargs mūs aizsūta aiz stūra. Gar skaisto mošeju uztaisīts baseins, bet nu ir bez ūdens, tajā iekšā ir atkritumi. Liekas, zem dažiem tiltiņiem te kāds arī nakšņo. Šāda skaista būve ir ļoti nolaista.
Sasniedzam īsto ieeju, kur arī jāatstāj apavi un jāapģērbj gari “paltraki”. Arčam vien tāpēc, ka kājās ir šorti. Apskatām mošeju, un tad mūs uzrunā kāda dāma. Uz vārda šiltītes rakstīts “brīvprātīgā”. Sieviete stāsta, ka lūgšanas notiek piecas reizes dienā, un pirms katras no tām musulmaņi mazgā seju, kārtīgi izskalodami muti un degumu, mazgā kājas un rokas. Tā ir laba prakse, lai izvairītos no visādām saslimšanām. Dāma paskaidro, ko nozīmē visi lūgšanu vārdi un kas atrodas lūgšanu zālē. Mums tiek sniegti bukleti un īpaši norādīti Korāna panti, kuri saistās arī ar kristietību. Galvenā ideja tāda, ka patiesībā visuvarenais ir Allāhs, un tas esot apliecināts arī Bībelē, tikai ne tieši — jāmeklē konkrēti panti.
Liekas, sieviete nospriedusi, ka viņas rokās nu ir divi kristieši, kas jāpievērš citai reliģijai. Par reliģiskām tēmām negribam runāt. Katram ir sava pārliecība, savs “dievs” un “guru”, savs ceļš. Nav pareizi uzspiest otram savu viedokli, savu ticību. Mēs paklusējam,varbūt ko interesantu pastāstīs. Tante sniedz mums arvien jaunus bukletus gan angļu, gan krievu valodā. Un skaidro, ka Allāhs ir vienīgais dievs, mēs visi esam viņa vergi, un mūsu pienākums ir sekot Korānā rakstītajam. Tiek sameklēts Korāns angļu valodā un piešķirts mums bez maksas. Esam īpaši. Sākam izlocīties, ka šodienai pietiks, bet tante arvien mūs pārliecina palikt uz vakara lūgšanām. Izjautā, vai tiešām varēsim atnākt citu reizi, ja atrunājamies, un sniedz mums saldumus, lai mēs to pusstundu vēl pagaidītu. Sieviete daudz runā un stāsta, kā šī reliģija glābj tos, kas tai uzticīgi, un cik jauki būtu, ja mēs paliktu.
Pateicībā par Korānu un saldumiem nolemjam vēl pusstundu palikt, lai redzētu desmit minūšu lūgšanu. Sieviete arī jauka, nav pārāk uzstājīga, tāpēc šādai sirsnībai grūti atteikt.
Brīdi dāma pazūd, lai nomazgātos pirms lūgšanas. Mēs tiekam nosēdināti, lai palasītu bukletus. Garām iet daudzi, viens mūs uzrunā, jautādams, no kurienes esam. Kad atbildam, saka, ka zinot Jūrmalu un Ventspili. Oho! Negaidīti! Malaizietis esot bijis Latvijā pirms gadiem desmit. Bet tad atpakaļ ir arī mūsu brīvprātīgā gide un nu jau jautā par ceļojumiem. Kad pastāstām par mūsu nākamo pieturvietu un neizdevušos mēģinājumu iegūt Pakistānas vīzu, jautā par musulmaņu valsti Indonēziju. Sakām, ka nedaudz baisi, jo tur notiek tādas dabas katastrofas. Bet dāmai ir izskaidrojums. Tas ir Allāha pirksts. Indonēzieši saka, ka esot pārliecināti musulmaņi, bet tajā pašā laikā pielūdz arī dabas dievības. Tā kā tie daudz ziedo jūrai un ūdens dieviem, Allāhs uzsūtīja cunami. Tie, kas tajā laikā bija mošejā, izglābās, jo vilnis apgāja mošejai apkārt, to neskarot. Tas esot Allāha brīdinājums.
Indonēzijas problēma ir arī lielais homoseksuāļu un transvestītu skaits. Tur, kur Indonēzijā bija paredzēts praida gājiens, Allāhs nupat bija izrāvis zemi un apgriezis vietu kājām gaisā. Turpat esošā musulmaņu māja palikusi neskarta. Sieviete satraucas par Malaiziju. Arī te palielinoties homoseksuāļu skaits. Tā kā tiem lemts ciest no Allāha, tie apdraud arī pārējos. Nevar jau zināt, kad noteiktajam homoseksuālim jāmirst, un var sagadīties, ka tajā brīdi esi viņam blakus un pašam sanāk ciest. Bet tam taču nevajadzētu notikt ar musulmaņiem, vai ne?
Korānā rakstīts, ka neticīgie reiz vēlēsies, ka tomēr savā dzīvē būtu izvēlējušies islāmu.
Katrā ziņā ir baisi dzirdēt kādu stāstām par ko augstāku, kura vergs tas ir. Ar tādu pazemību, ar tādu bijību. Liekas, ja mēs iebilstu stāstītajam, varētu tikt arī nolinčoti. Protams, nevaram spriest par šo cilvēku izvēli pieslieties tieši islāmam. Un ir jauki, ka tie labprāt ārzemniekus ar savu reliģiju iepazīstina. Tomēr liekas, pasaule ir nedaudz plašāka par to grāmatā rakstīto.
Drīz sākas lūgšanas, tiekam nosēdināti lūgšanu telpas malā ar vēl kādu japāņu tūristu. Tas ar savu gidu pavadījis jau vairāk nekā trīs stundas. Mums atļauj gan filmēt, gan fotografēt. Lūgšanas nav ilgas, visi krīt ceļos, tad skar grīdu ar pieri un atkal ceļas kājās. Šādu lūgšanu jau esam redzējuši.
Kā lūgšana beidzas, pie mums pienāk mūsu gide. Nu mošejas darbinieks aicina mūs visus izmēģināt lūgšanu tās pašas zāles maliņā. To varot darīt jebkurā valodā, vien jāprasa piedošana un jāsaka kāda svētība. Sieviete sniedz vēl divas konfektes un mudina mūs atnākt arī rīt, lai labāk visu iepazītu. Šķiet, jau tagad ir par daudz. Iemetam ziedojumu kastītē divus eiro un parakstāmies viesu grāmatā. Viss. Ar islāmu pietiks krietnam laiciņam. Tagad vēl Korāns jānēsā līdzi.
Ārā jau tumšs. Nepaspējam uz kādu torni, bet vēl jau laiciņš ir. Dodamies uz metro, lai brauktu atpakaļ pie Bukija. Protams, ielu šķērsošana ir īsts pārbaudījums, jo te viss ir ļoti nesakārtots, tomēr ar vietējo palīdzību izdodas atrast arī gājēju ceļus uz metro. Vakarā cilvēku ir daudz. No metro stacijas dzirdam pēdējo saucienu uz nakts lūgšanām.
Dažreiz no biezās lapotnes un sakritušajiem kokiem uz mums nonāk skudras, kas uzreiz sāk kost, citu reizi jāuzmanās no džungļu augiem, kam ir asi ērkšķi. Atceramies, kā Meksikas džungļos kāds vietējais mūs brīdināja, ka šāda adatiņa, iekļuvusi ādā, virzās arvien dziļāk, līdz nokļūst asinsvadā un tad līdz pašai sirsniņai.
Esam pārliecināti, ka paši šādas takas neizstaigātu. Lai arī skaidri zinām, ka esam gatavi ļoti daudz kam un varam pārvarēt arī neiespējamo, šo ceļu vienkārši nevarētu atrast! Jau sen būtu apmaldījušies! Liela daļa laika jāpavada, brienot pa ūdeni, un tikai reizi pa reizei var redzēt izmītas taciņas, ko par gājēju celiņiem noteikti nenosaukt. Izrādās, ir arī vietējie gidi, kas tūristus šajās takās vadā par 20 eiro.
Pēc stundas gājiena sasniedzam skaistus ūdenskritumus. Te iespējams arī nopeldēties, bet, gluži kā Brazīlijā, tūliņ klāt ir arī mazas zivtiņas, kas kož kājās. Zainals saka, tās ir tās pašas zivtiņas, ko izmanto SPA procedūrās. Tā kā te viss glaunais kāju SPA par brīvu. Arčam gan viena zivtele pārkož kāju līdz asinīm. Jāuzmanās no dēlēm. Arī tās šeit atrodamas. Bet šoreiz tikai Zainals tiek pie dēles — laikam tā sajūt vietējās asinis.
Uzrāpjamies augšā kalnā, līdz redzam tos pašus ūdenskritumus no augšas. Tad sasniedzam kādu populārāku vietiņu — te ir daudz vietējo, kas nedēļas nogalēs džungļos paliek arī teltīs. Diez kas nav. Bet, ja esi vietējais, tad jau zini, ko sagaidīt no šīs zaļās paradīzes. Vienīgi mums gan nebūtu patīkami atrasties tādā konstantā mitrumā. Sutīgs gaiss, apkārt vien ūdens.
Atpakaļ dodamies jau gar šosejas malu. Nemaz nevarējām iedomāties, ka atrodamies pavisam plaša lielceļa malā. Pastaiga gan ir vienreizēja. Un Zainals ir priecīgs, ka izdevies mums sniegt kaut nelielu ieskatu džungļos. Vismaz Malaizijas džungļos, ko iespējams izbaudīt pavisam tuvu galvaspilsētai.
Atpakaļceļā piestājam pusdienās. Jautājam mūsu draugam, kā var zināt, vai restorāns ir labs? Te ēstuves ir ik uz stūra — kā viņš izvēlas vienu starp simtiem? Izrādās, Zainals meklē vietu, kur ir visvairāk cilvēku. Tieši tas arī liecina par to, ka ēstuve ir laba. Tomēr mēs arvien atturamies no gaļas un zivju ēdieniem. Te ir karsti, visi produkti saulītē un šādā sutoņā ātri bojājas. Īpaši svaiga gaļa. Vietējo kuņģi arī ir daudz izturīgāki nekā mūsējie. Arvien apbrīnojam Zainalu — puisis, tikko līdis pa džungļiem, zemi un barojis pērtiķus, pat nenomazgādams rokas, ķeras pie rīsu šķīvja. Jā, te bieži ēd rokām, ko mēs neizmēģinām.
Nokļūstam mājās pēcpusdienā, visi diezgan noguruši. Mēs ķeramies pie dienasgrāmatas ierakstiem, bet Zainals dodas uz kādu tikšanos — jāpārdod taču īpašumi! Ārā sāk līt un atkal zibeņo. Šoreiz pavisam tuvu.
Pagatavojam vakariņas un, sagaidījuši Zainalu, atkal iegrimstam sarunās. Diena ir izdevusies.
(Turpmāk vēl.)
61. diena
Visu nakti ārā spēcīgi zibeņo. No rīta Zainals saka, tā nav retā parādība. Un bieži, protams, arī kādu sasper. Tas esot tāpēc, ka vietējie neklausoties brīdinājumus un arī lietū spēlē futbolu.
Zainala plāns ir doties šīsdienas ekskursijā jau agri, lai izvairītos no svētdienas atpūtnieku pūļiem. Tomēr septiņos rītā nesanāk izbraukt, jo knapi tajā laikā vien pieceļamies. Pagatavojam mums visiem brokastis no vakardien pirktajām rīsu nūdelēm un tikai tad, kad modusies jau puse Kualalumpuras, dodamies ceļā. Zainals pastāsta, ka šeit stāvvietu cenas ir atšķirīgas — jo tuvāk pirmajam stāvam, jo dārgākas. Mūsu draugam mašīna stāv divus stāvus zem pirmā, bet vislētāk mašīnu novietot piecus līmeņus zem pirmā stāva.
Ārā ir karsts, saulē vairāk nekā plus 35 grādi. Viss, kas pie sandalēm pielīmēts ar superlīmi, jau sen atlipis. Arī līmei šī temperatūra kopā ar augsto mitruma līmeni ir neizturama. Ar mašīnu traucamies cauri rīta satiksmei. Apkārt arvien tiek celtas augstceltnes, taču, lai arī malaizieši esot pārņemti ar savām ēkām, vēl joprojām džungļi aizņem 60% valsts teritorijas.
Pēc pusstundas brauciena nokļūstam Batu alās. Tas ir alu tempļu komplekss, viena no populārākajām hindu dievu pielūgsmes vietām ārpus Indijas. Šīs alas esot apmēram 400 miljonu gadu vecas. Šeit bijām arī pirms diviem gadiem, taču tad notika rekonstrukcijas darbi. Bet tagad viss tik skaisti uztaisīts! Augstās kāpnes, kas ved iekšā kalnu alās, ir sakrāsotas varavīksnes krāsās. Milzīga statuja tās sargā, kamēr augšup un lejup jau staigā cilvēku pūļi — gan tūristi, gan tie, kas templī nāk pielūgt savus dievus. Arī mēs dodamies pa stāvajām kāpnēm uz templi. Te gan jāatceras par piemērotu apģērbu vai arī vienkārši lakatu, ko apmest ap kājām un pleciem.
Apkārt skraida arī makaku bari. Zīmes vēsta, ka pērtiķus barot nedrīkst, tomēr, samaksājot vietējiem pāris centu, var dabūt sauju riekstu, ko mazajam dzīvniekam pasniegt. No tiem arī jāuzmanās, jo ass nags vai zobs ādā var izraisīt dažādas slimības. Pērtiķi pie cilvēkiem pieraduši, nemaz nekautrējas lēkt mugurā un raut no rokām ārā plastmasas maisiņus, ko tie asociē ar ēdienu.
Alās iekšā tempļi un indiešu dievu statujas ir atjaunotas, viss tik košās krāsās! Pirms ieiešanas katrā templī jānovelk apavi. Un tad arī var vērot indiešu kolektīvo dziedāšanu, uguns degšanu un citus rituālus. Paskatoties augšup, var redzēt arī debesis, kas spīd pa lielu dabīgo lūku. Arī te ir pērtiķēni, kas ātri vien no tūrista saņem kāroto.
Pēc ilgāka laiciņa pašā galvenajā alā dodamies lejā. Pērtiķēni mūs pavada, jo Arča nemaz nenobīstas tos pacienāt ar sēkliņām, ko esam paņēmuši līdzi. Baroti gan tiek paši mazākie, jo lielie tēviņi var arī sadusmoties par to, ka uzreiz netiek atdoti visi gardumi. Pašā kalna pakājē mūs uzrunā kādas ķīnietes, jautājot pēc foto. Jau domājam, ka atkal būs jāfotografējas, bet tad izrādās, ka meitenes lūdz nofotografēt viņas! Jā, te taču nav kā Ķīnā!
Tepat ir vēl citi tempļi, veltīti dažādiem dieviem. Pirms katra no tiem jānovelk apavi. Indiešu tempļi ir patiešām krāsaini un skaisti! Un tik daudz dievību, ko iepazīt! Atceramies, ka mūsu indiešu draugi teica — viņiem taču tik forši, katrai lietai savs dievs. Ja vajag naudiņu, pielūdz vienu, ja vajag vairāk bērniņu, pielūdz citu. Par visu padomāts! Un vienā no tempļiem redzam īpašo kokosriekstu rituālu. Pirms tempļa ieejas ir novietota kaste, tiek dalīti kokosrieksti. Indieši ņem katrs savu kokosriekstu, to aizdedzina un sašķeļ pret kastes malu tā, lai kokosrieksta daļas iekrīt kastē. Ko līdzīgu esam pieredzējuši Indijā, tikai piemirsies, kam īsti tos kokosriekstus ziedoja.
Staigājam gar tempļiem un dalām sēkliņas arī baložu bariem. Atceramies, kā vasarā pie mums sēkliņas ēda mūsu draugs Hernando no Meksikas. Izrādās, ne visās pasaules malās pieejamas saulespuķu sēkliņas ar visu čaulu. Puisis tās bēra mutē un košļāja tāpat. Tikai tad iedomājāmies viņam parādīt, kas tad īsti ar sēkliņām jādara.
Nokļūstam pie Hanumana tempļa — šis indiešu dievs radīja Šrilanku. Tik daudz interesantu stāstu ir par indiešu dieviem — esam lasījuši arī grāmatas. Bet par to visu vairāk pastāstīsim tad, kad būsim Indijā. Un šis tas būs izlasāms arī mūsu Āzijas grāmatā, kas jau decembrī būs grāmatu plauktos.
Zvanot zvaniņus, indieši piesaista uzmanību savai precei. Lielāko tirgus daļu veido ziedu vīteņi, ko indieši nes tempļos. Žēl vien tas, ka indiešu dievi nemāca vietējiem nemēslot dabā. Kur indietis iet, tur paliek miskaste.
Pēc Batu alām dodamies uz kādu ciemu, kas ir pavisam netālu. Zainals nolēmis ar mums iziet kādas džungļu takas. Izvēlējies viņš īsāko gājēju ceļu, lai nebūtu pārāk jāmokās šajā karstumā. Un tā drīz nokļūstam kādā stāvlaukumā, ko ieskauj vien džungļi. Zainals novieto auto, tālāk dodamies kājām. Bet ilgi pa ceļu neejam, jo Zainals drīz nokāpj upes krastā un sāk brist ūdenī. Izrādās, puse pastaigas jāpavada, brienot pa upi! Labi, ka ūdens ir dzidrs un patīkami vēss.
Ejam pa šaurām taciņām džungļos, līdz nokļūstam pie milzīgām notekcaurulēm. Arī tām jāiet cauri! Iepinamies lipīgos zirnekļu tīklos, cerot, ka nevienu indīgu nesatiksim, lai gan te indīgu radībiņu netrūkst. Uzkalni, lejas, liānas, pie kā pieturēties, kad kāja slīd arvien dziļāk dubļos, un milzīgas koku saknes, kas savijušās tīklos. Upe. Esam pārsteigti. Lai arī mazais malaizietis pastaigu laikā ir ļoti lēns, nu tas kāpelē un lēkā pa akmeņiem kā īsts cirka meistars.

Staburags.lv ARHĪVS

Cauri Krievijai uz Ķīnu

Kategorijas