Iršos patīkamā rutīnā

2019. gada 26. jūlijs 00:00

314

Katrā pagastā ir kāds, kurš klusi, nemanāmi dara savu darbu un pārējie par viņu skaļāk sāk runāt, kad kaut kas pēkšņi ir mainījies — salūzis, aizaudzis, nesakopts. Iršu pagastā tad vietējiem uz mēles ir Valda vārds. Šonedēļ tam ir vēl kāds iemesls — trešdien Valdis Ābels kļuva par sešdesmitgadnieku.

Neviens nedzen
Vietējie, kurus uzrunāju, par Valdi teic: viņš jau nerunās, diez vai kaut kas izdosies. Tomēr izdevās gan. Iršos viņu atrast nebija grūti — sieviete pie pagasta pārvaldes norādīja: meklējiet tajā pļavā aiz mājas, viņš pļauj zāli. Valdis jau piekto gadu strādā Iršu pagasta komunālajā nodaļā. Savā dzimšanas dienā ar jostā piekārtu trimmeri darbojās tuvējā pļavā. “Neviens mani nedzen, patīk tas, ko daru,” saka jubilārs. Patīk viņam arī šī vieta, miers, nesteidzīgais dzīves ritējums. Dzimis un skolā gājis netālu — Ērgļos —, un uz Iršiem atnācis 1983. gadā, kad te vēl bija padomju saimniecība “Līdums”. Mācījies Ērgļu vidusskolā. Mazo Valdi audzināja mamma viena, par tēvu viņš saka: “Principā nebija.” Mamma strādāja fermā par slaucēju, un palīdzējis gan tur, gan mājas darbos — dārzu ravēja, govi turēja, tāpēc arī siens bija jāvāc. Ērgļos joprojām dzīvo brālis — strādājot kokzāģētavā. Agrāk gaterī bija arī Valda darba vieta, bet pēdējos gados samaksa bija maza, nācās darbu pamest. “Tagad tikai lielajos gateros labas algas, bet tur mani neņem. Vecums,” pieklusinot balsi, saka Valdis. Patiesībā nejūtas kā sešdesmitgadnieks. Liekas, varētu vēl daudz paveikt. Gandrīz kā toreiz, kad, iesaukts dienestā, nonāca Azerbaidžānā, netālu no Kaukāza kalniem. “Kalni bija 90 kilometru attālumā, bet tik labi saskatāmi! Aizbraucu maijā un jutos kā dārzā — viss ziedos. Kādu laiku tur piestrādāju par dārznieku, apsargāju arī munīcijas noliktavas.”
Gurķus marinē jau dārzā
To, ka nevar nosēdēt, rokas klēpī salicis, sapratis arī toreiz, atgriežoties no armijas. “Pēc likuma man bija brīvi trīs mēneši. Varēju neko nedarīt. Tik tikko mēnesi izturēju. Piegriezās. Aizgāju uz “Lauktehniku”, netālu no Ērgļiem, Sauleskalnā. Vēlāk mācījos autovadītāju kursos. Strādāju par smagās automašīnas šoferi, arī uz Iršiem atnākot.”
Deviņdesmitajos gados bijis Zemessardzes bataljonā Aizkrauklē, kad štāba priekšnieks bija Edgars Rambahs.
Ne mazāk svarīga par Valda apaļo dzimšanas dienu šogad ir vēl kāda — 30. kopā dzīvošanas jubileja.
Ar Maiju, kas uz Iršiem atnāca no leišmales, 19 gadus dzīvojuši “bez papīriem”, šogad vienpadsmitais, kā laulājušies. Abiem ir kopīgs dēls, kuram jau 25 gadi, un Maijai no pirmajām attiecībām — divas meitas. Dēls dzīvo Liepājā. Ciemojies pie viņa pirms diviem gadiem Ziemassvētkos. Valdis salīdzinājis un novērtējis, ar ko dzīve Iršos viņam tīk labāk nekā lielā pilsētā. “Aiz Bebriem, kur beidzas asfalts, tur beidzas arī civilizācija. Kaut kā ņemamies savā nodabā,” iesmej Valdis.
Ik pa laikam viņā ierunājoties dīdītājs, kas saka — kaut kas jāmaina, varbūt arī dzīvesvieta. Pretī runā aprēķins — cik maksās dzīvošana, kādi būs izdevumi? Tad secina, ka labi vien ir tur, kur pašlaik. Arī te notiek dažādi pasākumi, koncerti, kopīgi svin Jāņus. “Laikam jau esmu iesēdējies. Rutīna, bet neko vairāk negribas. Kad pabeidzu darbus pagastā, aizeju parušināties dārzā. No akmeņiem uztaisīju āra plītiņu, un gurķus var marinēt turpat uz vietas. Pārējā laikā “krustenes” (krustvārdu mīklas — aut.) risinu, mežā eju, bet šogad vēl nav sanācis. Padomju laikos pusi bibliotēkas biju izlasījis.” Grāmatas Valdi aizrauj joprojām. Visvairāk tās, kurām jādomā līdzi, piemēram, detektīvi.
Valda atbildībā ir ne tikai zāles pļaušana. Kad aizdambējas kanalizācija, plīst ūdens caurule, sauc Valdi. Tuvākajā laikā ķersies pie malkas sagādes vietējai katlumājai. Tai pieslēgtas sešas daudzdzīvokļu mājas, skola, ģimenes krīzes centrs “Dzeguzīte”. Katlus nākas sildīt katru sestdienu arī vasarā. Tā ir pirts diena pagastā, kad visiem dzīvokļiem piegādā karsto ūdeni. Tāpēc sveicējiem šonedēļ jāizvēlas svētdiena. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Iršos patīkamā rutīnā

Kategorijas