Dzejoļi no Ilvara Koscinkeviča grāmatas “DurVis”

2019. gada 19. jūlijs 00:00

Ilvars Koscinkevičs: “Par manu aizraušanos rakstīt dzeju jeb dzejpārdomas, kā es pats tās saucu, zināja retais.”

No attāluma
Vai var mīlēt tevi no attāluma
Tu saki, ka nelaid nevienu klāt
Ka sargā sevi un savu telpu
Ka mūc no sajūtas — atkal sāp

Bet sāp arī klusums un istaba tukša
Sāp arī gaidīts, bet nedzirdēts vārds
Kā izkāpt no pārbāzta autobusa
Kur palika viņa un tavējais stāsts

Simtlatnieks
Dod grāmatas, uz skolu
Es būšu teicamnieks
Un metīšu ar olu
Tu neticībnieks

Man rokas vieglam darbam
Jau atrotītas ir
Jo izglītība skarbam
Nav prātā liktenim

Diploms būs man garants
Pilnam makam, baudām
Jūs redzat, kāds man talants
To skaidrot mūsu tautām

Bet dzīve bija skaudra
Es kurpes noplēsu
Nav man tagad naudas
Kad būs, tad nopirkšu

Ir grāmatas, ir skola
Es esmu simtlatnieks
Un rokās man ir slota
Par ko jums visiem prieks?

Viņš kavējas
Viņš kavējas
Laikam nav drosmes
Teikt — šķiramies
Bez rīta rosmes

Nav mutē vairs vārdu
Nav vairs ko pūst
Saki — šķiramies
Laiks projām ir plūst

Sagaidīs atkalu
Atkusni varbūt
Lai nepaslīd domas
Ka atgriezties varbūt

Viņš kavējas
Laikam vairs nenāks
Viņš vairs nav tavējais
Gaiss ieplūst vēnās

Šums
Negribu runāt ar tevi
Labāk telefonā
Labāk piezvani man
Tā mīļāki būs
Nebūs dusmu
Nebūs kliegšanas
Pat sūtīsi buču
Bez aklas spiegšanas
Piezvani man
Tā mīļāki būs
Bez strīdiem
Pārpratumiem
Noguruma
Un šumiem

Durvis

Ir durvis četrās sienās
Ir tās, kas neveras
Gadsimtiem stāvējušas un blenzušas

Ir garās, šaurās, tievās
Un tās, kas atsperas
No mušas radīta vēja

Ir skaistās, lakotās, cietās
Tās, kas nošķaudās
Ja pārāk klāt pie tās

Ir parastās, vienkāršās, baltās
Kas vienmēr atveras
Kad cauri tām ieskrienas

Un vēl ir bālās, klusās, naivās
Kas nekad neatskatās
Kāds zābaks tagad ienāk

Rings
Un tad nāks pavasaris,
Tas uzveic ziemu
Izdzēš baltos palagus
Izkausē sniegu
Un tad nāk vasara
Tā uzveic pavasari
Ziedos sadzen mirdzumu
Un arī sauli ieslēgt vari
Un tad nāk rudens
Tas uzveic vasaru
Izkrāso un padzen lapas
Ieslēdz vakaru
Un tad nāk ziema
Tā uzveic rudeni
Nokrāso baltus dubļus
Sasaldē ūdeni
Un tā mēs dzīvojam
Pa uzvarai, zaudējumam
Ja tiec pie konfektes
Nepietiek saldējumam

Miegs
Kopš atceros sevi
Es meklēju viņu
Grāmatu lapās
Un dažādās filmās
Viņš bija mans elks
Es paļāvos
Ka pavērs durvis
Un klusītēm ienāks

Kad izmisums ķēra, es meklēju viņu
Es gaiņāju dundurus, tvarstīju odus
Pieļāvu, slēpjas tas dobumiņā
Neatradis devos es saņēmis sodus

Es spiegoju tumsā un neslēdzu
Gaismu
Es gaidīju viņu uz palodzes
Pasniedzu spilvenu, pūkainu segu
Un prāvas durvju aizbultnes

Reiz atnāca viņš, es teicu, — tu klīsti
Kā migla tik smalks un netverams
Salds miedziņš ir sapnis mans un rīti
Bet nebija lemts to sastapt man

Sāc
Pabaro visu pasauli
Padzirdi visus, kam slāpst
Iedod cerību cilvēkam
Iedod katram, kam sāp
Bet sāc ar atdotu parādu
Sāc ar sevi, sāc!

Izslēdzu gaismu

Šodien izslēdzu gaismu
Šodien nenāc man klāt
Redzi, ka spuldzītes nedeg
Ar mani vaig citādāk

Varbūt nedēļa paies
Un spuldzītes iedegties sāks
Bet varbūt mēneši, gadi
Kad mani kāds uzrunās

Ja vari, pastāvi līdzās
Jo šoreiz ir citādāk
Vēl nezinu, kad un cikos
Bet gaismas iedegties sāks

Pakāpiens
Daži soļi un pakāpiens
Bet tu neapstājies pie viena
Ja gribi ceļu turpināt
Tur pakāpienu siena

Iespējams, būs aplauziens
Jo gāji tu pēc piena
Bet jāskatās no gaišās pus’
Tev šodien brīva diena

Jo uzvar tie, kas mēģina
Un uzvar tie, kas ciena
Katru soli pieskaita
Pie jauna pakāpiena

Latvietis
Latvieti, neesi mīkstais
Latvieti, nepadodies
Kamēr tu grozi galvu
Kāds plūkā tavu spalvu

Staburags.lv ARHĪVS

Dzejoļi no Ilvara Koscinkeviča grāmatas “DurVis”

Kategorijas