Cauri Krievijai uz Ķīnu

2019. gada 19. jūlijs 00:00

(14. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
53. diena
Jauna diena, jauni piedzīvojumi!
Pirms ierašanās Šenženā vagonā kāds pārdevējs mums cītīgi vēlas pārdot savu masāžas aparātu. Pusstundu stāsta, cik prece ir laba, un tad izmasē arī mūs. Ar elektrības palīdzību tiek stimulēti muskuļi, un sajūtas nav sliktas. Ja Latvijā ko tādu varētu nopirkt par 10 eiro, droši vien viņam biznesiņš aizietu. Mums jāriskē ar aparāta izmirkšanu, salūšanu un visu citu, tāpēc nekā, būs jāizlīdzas vienam ar otru.
Vilcienā ir kāds indietis, kas vietējiem iepatīkas ar savu runu. Kad indietis pusstundu skaļi runā pa telefonu ar savu plūstošo “rumrumrum” valodiņu, ķīnieši sāk to pat atdarināt. Gluži kā mēs viņus ar “činčunčun”.
Desmitos sasniedzam Šenženu. Kaučsērfers gatavs mūs satikt pusdeviņos vakarā, tāpēc šī diena jāpavada ar somām plecos. Tādi prieki mums sen nav bijuši.
Esam soli no Honkongas. Gribētos iziet tās takas, ko jau esam gājuši — ja pārkāpjam robežu, atpakaļ Ķīnā uz lidojumu vairs netikt. Kartē gan visu laiku rādās, ka esam Honkongā. Lai arī kā mūsu karte būtu veidota, esam Šenženā un dodamies gājēju ielās.
Pilsēta ir pavisam citāda. Tā ir attīstītā Ķīnas daļa, kur aug stiklotas augstceltnes un plaukst bizness. Protams, arī cenas ir daudz augstākas nekā citur. Un sutīgs gluži kā toreiz Honkongā.
Orientējoties pēc ceļa zīmēm, kas šoreiz ir arī angliski, nokļūstam iepirkšanās un gājēju ielās, ko piepilda ielu ēstuvītes, apģērba tirgotāji un pircēji. Vakarā viss noteikti ir daudz košāks, bet jau tagad pietiek pūļu. Līdzās bagātākajiem ir arī nabagākie, un pirmoreiz pēc mēneša Ķīnā redzam ķīnieti ar bārdu. Jā, ķīnietis un bārda, šķiet, ir nesavienojamas lietas. Iegādāties neko negrasāmies, vien tam pašam bezpajumtniekam vēlamies izmaksāt kādu uzkodu, tomēr kebabu taisītājs pasteidzas pirmais un uzcienā opi bez maksas.
Laiks doties tālāk. Metro ir ieslēpies pazemes iepirkšanās pilsētās, tāpēc maldāmies ilgi, līdz uzejam īsto virzienu. Tā iepirkšanās Ķīnā ir vēl neredzētā līmenī.
Metro sistēma ir gluži kā Pekinā, kad jāmaksā par nobraukto attālumu, un biļete jāparāda arī izejot. Vismaz cenas nav augstākas, tāpēc varam izbraukāt kilometriem garās distances. Metro vietējie tiešām ir daudz civilizētāki — nebļaustās, nespļaudās un neblenž. Ir arī vairāk ārzemnieku. Pavisam cita Ķīna!
Izkāpjam pieturā, kur vajadzētu ieiet kādā parkā. Kartē atzīmēts, ka šajā parkā ir miniatūri pasaules brīnumi, kā, piemēram, Lielais Ķīnas mūris. Ieeju gan uzreiz neatrodam, nākas gabaliņu pasoļot. Sajūtam sutīgo tropu klimatu. Atkal jau gribas teikt, ka labāk ir tad, kad auksti. Bet tā nav patiesība. Nav forši ne tad, kad ir auksti, ne tad, kad karsti. Labi, ka vismaz nelīst.
Sasniedzam ieeju parkā, tas nav bez maksas. Redzēt miniatūros pasaules brīnumus, izrādās, ir dārgāk, nekā redzēt īstos. Ieeja parkā ir 25 eiro. Dodamies tālāk.
Sasniedzam mākslas galeriju, kas arī atzīmēta kā viena no vietām, kas jāredz. Mēs visapkārt pasaulei esam redzējuši tādu mākslu, ka laikam šoreiz arī neticēsim tam sauklim — vēl skaistāk nekā dabas ainavas. Ietaupām četrus eiro un dodamies uz Pasaules logu — arī parku, kur turpinās pasaules skaistāko ēku miniatūrās versijas. Bet tur cena vēl lielāka — 30 eiro. Bet cilvēki arī iet iekšā! Protams, ja esi Ķīnā tikai pāris dienas un tikai Šenženā, nebrauksi jau prom, neko neredzējis.
Dodamies uz ostu. Tepat jau ar roku sasniedzama Honkonga un Makao. Honkonga ir īsta dabas un debesskrāpju paradīze. Bet Makao neesam bijuši, vien dzirdējuši, ka lielas jēgas nav — tur tikai azartspēles. Pie ostas mūs jau sagaida taksisti un moči ar aicinājumu pievienoties braucienā ar īstajām laivām, bet mēs ejam meklēt skatus no krasta.
Kāds blonds ārzemnieks mums pastāsta, kā tad apiet visas lielās augstceltnes. Skati uz Honkongu ir jauki — pretī pāri līcim, pār kuru ved tilts, paveras kalni. Mūsu pusē gan viss plakans. Bet piekraste tiešām pielīdzināma Honkongas greznībai. Nu nav vairs tā Ķīna, kurā ceļojām visu mēnesi! No augstceltnēm vērojam skatus no augšas, bet “Ūdens pasaules” parkā apbrīnojam kuģus un tirdziņu.
56. diena
Jāatvadās no Ķīnas!
No rīta pateicamies saviem jaunajiem draugiem — kas zina, varbūt tiksimies vēl kādu reizi Latvijā, Krievijā vai tajā pašā Ķīnā. Pārkrāmējam somas, viena ir nododamajā bagāžā. Dodamies uz vegānu restorānu ieturēt gardu maltīti.
Ejam pa jau zināmajām ieliņām, smejot, kā ķīnieši salikuši bruģi. Viss zem kājām kustas! “Made in China”. Ar metro šoreiz jābrauc tālu — uz pilsētas rietumu galapunktu, kurā atzīmēta lidosta. 50 minūšu braucienā pamatīgi nosalstam.
Izkāpuši metro stacijā ar nosaukumu “Lidosta”, dodamies uz vārtiem un pāri gājēju pārejai uz priekšā redzamo lielo ēku. Bet tad mūs aptur taksists. Tas telefonā jau sagatavojis tulkotāju un nu raksta, ka šī ir vecā lidosta — tā ir ciet. Un tad rāda mums, ka uz jauno jābrauc! Jau sabīstamies — vīza beidzas rīt. Bet tad taksists uzraksta telefonā, ka var mūs arī aizvest. Esam apmulsuši — kā šāda milzīga lidosta var būt ciet?!
Neklausāmies taksistā un dodamies visu pārbaudīt paši. Ejot tuvāk lielajai ēkai, tiešām šķiet, ka tā ir pamesta. Bet turpat kādā laukumā trenējas apsardzes darbinieku pulki, tāpēc pieejam pie tiem. Protams, visi sāk smieties, jo angliski nesaprot mūsu jautājumu, kur nu vēl spēj atbildēt! Ķīnieši vienmēr sāk ar ķiķināšanu, gluži kā mazas meitenes. Mūs apstāj arvien vairāk darbinieku, daži sāk fotografēt. Tiek sasaukts kāds vecāks, un arī tam pajautājam, kur ir lidosta, un parādām biļeti, kur šis tas uzrakstīts arī ķīniski. Vīrs vien saka “taksi” un rāda uz austrumiem. Ok, taksis tāpat neder.
Vēršamies pie citiem, atkārtojot jautājumu un rādot biļeti. Jau gribas padoties un meklēt kādu ar skaidrāku prātu, bet tad kāds uzliek tulkotāju telefonā un māk arī uzrakstīt, ka jāiet atpakaļ uz metro pieturu un no turienes ar autobusu M417. Pateicamies smejošajam apsargu bariņam un dodamies atpakaļ. Izpētām te pienākošos autobusus, nosauktā starp tiem nav. Prasām tepat stāvošam metro somu pārbaudītājam, un tas mūs pārsteidz, uzreiz angliski nosaukdams M416. Laikam jau viņš ar šādu jautājumu saskaras bieži.
Labi, ka pirms busiņa pienākšanas paspējam samainīt naudu — te vadītāji atlikumu neizdod, tā ka var nākties atvadīties no krietnām summām centu vietā. Brauciens nav pārāk ilgs, bet, ja būtu ieradušies pēdējā brīdī, lidojumu noteikti būtu nokavējuši. Bet jau pēc pieredzes zinām, ka šajās valstīs lidostā jābūt ļoti, ļoti agri. Un tā nu sasniedzam īsto lidostu, kas ir nedaudz uz austrumiem no vecās, 10 stundu pirms sava lidojuma.
Pie lidostas ieejas ir somu pārbaudes, tā ka šajā ēkā neko sprāgstošu ienest nemaz nav iespējams. Pieejam pie informācijas dēļa, kur mūs aplenc trīs ķīnietes, kas laikam skaitās palīgi. Bet angliski nemaz nerunā, un, tā kā mūsu nakts lidojums vēl uz dēļa neparādās, tās samulsušas sāk klaigāt viena uz otru, tā arī nesniedzot mums vajadzīgo atbildi — vai tiešām šī ir īstā lidosta. Dodamies uz informācijas biroju, kur arī darbinieki angliski nerunā, bet vismaz izdodas pajautāt, vai lidosta ir īstā, un saņemt apstiprinošu atbildi. Līdz šim viss veiksmīgi! Protams, Ķīna mūs bez nelieliem sarežģījumiem taču nevarētu palaist prom.
Lidostā beidzot ir tualetes podi, ne tikai caurumi grīdā, lai gan aizņemti ir tikai pēdējie. Sēdvietu gaidītājiem nav daudz, bet mēs savas atrodam. Tikai jāpieskata kārtīgi — kad kāds no mums pieceļas, ķīnieši saskrien apkārt un jau gatavi mest somas iekšā krēslā blakus mūsējām.
Ēstuvītes lidostā nemaz nav tik dārgas, ir arī karstais ūdens mūsu roltoniem. Esam paņēmuši līdzi arī mandarīnus, bet tie obligāti jāmazgā, visu ko traku ķīnieši pūš uz tiem augļiem.
Kā aplejam roltonu, pie mums piesēžas kāds austrālietis. Tā kā Ķīna nav nemaz tik tālu, austrāliešu te ir daudz. Vecais vīrs uzreiz steidz kartē parādīt, kur viņš dzīvo un kā viņam iet. Onkulis dzīvo ciemā, kur 190 iedzīvotāju. Interesanti. Pirms 51 gada bijis Honkongā un nu saka, ka viss ir pārsteidzoši mainījies. Uzzinājis, ka braucam uz Indiju, jautā, vai mums nav apdrošināšanas. Ja jau iztikām bez tās pagājušo reizi, būs labi arī tagad. Vīrs pabijis 21 pasaules valstī un saka, ka ir sapratis, kā ietaupīt. Ja gribas iedzert, nevajag ņemt alkoholu no viesnīcas istabiņas bāra, bet veikalā nopirkto tur vienkārši ielikt atdzesēties. Vīrs gan tagad Honkongā esot ļoti dārgi ēdis — 40 dolāru par diviem virtuļiem un tēju. Jā, mums šīs lietas nozīmē pavisam ko citu.
Lasām par Šenženu, pilsētu, kuras lielajā lidostā gaidām savu lidojumu. Izrādās, šī ir lielākā Ķīnas migrantu pilsēta. Kamēr tās oficiālais iedzīvotāju skaits ir ap 10 miljoniem, vēl seši ir iebraucēji, bet papildus četri miljoni ir nelegāli imigranti, līdz ar to kopējais iedzīvotāju skaits šajā pilsētā ir ap 20 miljoniem. Nemaz nevarējām ko tādu iedomāties! Bet te attīstības iespējas redzam ik uz stūra. Un tik tiešām liekas, ka te arī atgriezīsimies. Veseli 20% no Ķīnas doktora grāda ieguvējiem strādā Šenženā! Arī ārzemnieki izvēlas tieši šo pilsētu, jo tā ir daudz atvērtāka kā pārējā Ķīna. Tomēr, ja gribas iepazīt nedaudz to īsto ķīnieti, ir jāpabrauc arī tālāk.
Senāk Šenženas teritorijā dzīvoja ciltis, šis bija mazs zvejnieku ciems, bet līdz ar pilsētas dibināšanu iebraucēji pārņēma teritoriju, un galvenā kļuva mandarīnu valoda, lai gan iepriekš vietējie runāja savās valodās.
Pusdivos naktī iestājamies rindā, lai nodotu somas. Mūs uzrunā kāds “baltais”, jautājot, vai runājam krieviski. Runājam. Tas satraucies par to, ka viņa rokas bagāža pārsniedz atļautos 7 kg. Mūsējā arī tos pārsniedz, bet kas tad skatās! Te jau nu tiešām neviens “balto” nepārbaudīs. Un tā arī ir. Šoreiz mums neprasa ne vīzu uz Malaiziju, ne izlidošanas biļeti, lai gan bijām tam jau gatavi. Krievs veiksmīgi aizņēmis vietu aiz mums, apejot ķīniešu rindas, un arī tiek cauri ar savu smago somu.
Tad atkal pasu pārbaudes, kur jautā, cik ilgi esam Ķīnā. Jau satraucamies — vai vīzas termiņš beidzies? Nē, izrādās, vien interese. Daudz jau no tās ķīniešu angļu valodas nesaprotam, bet fakts, ka pārbaudes esam izgājuši viegli. Un forši, ka te arī par ūdeni nav jāsatraucas — karstā un aukstā ūdens aparāti ir visās vietās. Nu priekšā tikai lidojums!
Lidmašīnā daudz ķīniešu. Viens fotografē stjuarti, to pēc tam kārtīgi nopētīdams savā ekrānā, citi turpina lietot telefonu. Domājam, vai ķīnieši vispār saprot, ko nozīmē “ieslēgt lidojuma režīmu”. Jābaidās jau no tā. Tomēr glābšanas instrukcijas ir arī ķīniešu valodā.
Šoreiz stjuarti ir īsti izklaidētāji — stāsta jokus, bet, protams, tikai angliski, un ķīnieši neko nesaprot. Tie nesaprot arī to, ka krēslam pacelšanās laikā jābūt paceltam un telefoniem izslēgtiem. Ķīnieši vienkārši citas valodas nesaprot, bet savu neklausās. Tā nu nākas pašiem visus apkārtesošos, kas vēl pacelšanas laikā nav atrāvušies no telefona ekrāniem, salamāt. Viss, Ķīna! Pietiek! Paldies par burvīgo mēnesi kopā, bet nu mēs esam ceļā uz kādu saprotamu vietiņu! (Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Cauri Krievijai uz Ķīnu

Kategorijas