Ārstēsimies karantīnā

2019. gada 19. jūlijs 09:01

192

Pirms kāda laika saņēmu aicinājumu pievienoties “vientuļo vecāku kustībai”. Mani uzrunāja paziņa, teica, ka radusies kopiena, kas strādās pie pozitīvām pārmaiņām vientuļo vecāku ikdienas dzīvē un pilnveidos bērniem veselīga “viena vecāka audzināšanas modeli”. Skanēja jau amizanti, bet, tā kā aicināja paziņa, uzmetu skatu Facebook.com slēgtajai grupai, kurā esmu gaidīta. Pārlasot grupas izvirzītos mērķus un diskusijas, apjautu, kāds murgs tiek popularizēts. “Vientuļo vecāku apvienība” apņemas cīnīties par labvēlīgākiem nosacījumiem ikdienas dzīvē. Viņiem esot “gali” Saeimā, atbalsts no kāda sabiedrībā zināma advokāta un citiem ekselences pārstāvjiem. Lielais mērķis esot panākt grozījumus likumā, kādus — netiek konkretizēts, mazais — veidot sociāli veselu kopienu, kas viens otru atbalsta un cīnās par vienlīdzību.
Pirmkārt, neatbalstu jēdzienu “vientuļais vecāks”, precīzāk būtu teikt — audzinu viena/s. Raugieties, kā gribat, bet mēs neesam vientuļi. Katram ir ģimene, draugi, paziņas, kolēģi, neciešami kaimiņi un galu galā — ducis tarakānu galvā. Par kādu “vientuļo” ir runa? Lai vai kā, bērnam ir divi vecāki. Slodze un pienākumi starp mammu un tēti nekad nebūs līdzsvarā. Katram ir sava mēraukla. Kāda grupas diskusija sākās ar ievadvārdiem: “Man nebija izvēles, mani pameta, un tagad ar bērnu esam divi vien.” Izvēle bija, tā bija pareiza, un nav svarīgi, kurš to pieņēma. Lēmums pārtraukt sliktas un neveselīgas attiecības, kas kaitē visiem ģimenes locekļiem, nevar būt nepareizs. Tas ir sāpīgi, apgrūtinoši un visādi citādi nepatīkami, tomēr pareizi. Kā bojāta zoba izraušana, tas ir nepieciešams. Konkrētajā diskusijā sieviete drauga aiziešanu izprata kā viņa muguras uzgriešanu bērnam. Lasot komentārus, atklājās, ka tēvs ar bērnu komunicē un labprāt ņem pie sevis, taču sieviete nav tikusi pāri pārdzīvojumiem un savu zaudējumu piedēvē arī atvasei. Citas sarunas galvenā tēma: “Kā atrast bērnam labu tēvu/māti”. Tie, kas spēj uzdot šo jautājumu, nav emocionāli gatavi saistīt savu dzīvi ar otru cilvēku. Kā to var darīt, ja tu nezini, ko meklē? Kā akls kurmis ar karti maldīsies un bez rezultātiem, atbildes uz jautājumu nebūs, ja jautājums nav pareizs. Vecākam, kurš audzina bērnu viens, nav jāmeklē tēva vai mātes aizvietotājs, bet partneris sev.
Šo un vairāku citu uzskatu nesaderību dēļ klubiņam nepievienojos. Lasītais mani “iesēdās”, mēģināju to sagremot, bet nespēju. Man radās asociācijas ar sektu, kurā tiek ierauti emocionāli nestabili cilvēki. Kā mesijas — skaļākie bļāvēji kliedz lozungus un bārsta idejas, kurām pārējie, jūtot vienojošo sāpi, pakļaujas. Manuprāt, šīs grupas ideoloģija ir mānīga. Nevar gribēt iekļauties sabiedrībā, sevi no tās atdalot. Vecāks ir vecāks, nav nozīmes, vai līdzās ir partneris.
Šī ir mana pirmā un vienīgā reize, kad skaļi paužu viedokli par bērna audzināšanu vienai. Tā ir tēma, kuru vairākums asociē ar žēlumu, grūtībām, otra vainošanu. Viena pagale nedeg, lai kā mums negribētos atzīt, mēs paši esam izdarījuši izvēli, pēc kuras bērns aug nepilnā ģimenē. Cienīsim savu izvēli un ārstējoties izmantosim “karantīnu”, lai ar savu negativitāti neaplipinātu citus. Nekas nav tikai slikts vai labs, viss atkarīgs, kā mēs to uzņemam.

Staburags.lv ARHĪVS

Ārstēsimies karantīnā

Kategorijas