Podniece no Neretas

2019. gada 19. jūlijs 00:00

360

Varbūt šī saruna lasītājam būs ne tikai interesants uzziņas materiāls, bet liks pārdomāt arī savu dzīvi, likteņa līkločiem un apzināties, kā nokļūts tur, kur šobrīd ir, ko dara. Silvijai šogad aprit 76 gadi. Retais šajā vecumā var lielīgi teikt — es pie ārstiem neeju. Dzīvesprieks, veselīgs dzīvesveids, nedaudz maģijas, lauku miers, kas palīdz saglabāt līdzsvaru starp nenovēršamo gadu skrējienu un labu pašsajūtu. Silvija sevi sauc par podnieci. Ar mālu viņa darbojas vairākus gadu desmitus, bet tikai pagājušajā gadā viņas talantu atklāja vietējie — neretieši. Iepriekš viņas darinātās krūzes, šķīvji, svečturi nonāca Lietuvā, Igaunijā un pat Somijā.

Silvija Berķe-Berga dzīvo Neretas novadā, netālu no Lietuvas robežas. Talkā ņemot mūsdienu tehnoloģijas, viņas māju atrast nebija grūti. Grūtākais bija no aptuveni trīs stundu garās sarunas paņemt būtiskāko, lai ietilpinātu to strikti noteiktās avīzes slejās.
Pārdomāja dzīvi
— Vai Nereta ir arī jūsu dzimtā puse?
— Mana dzimtene ir Skolas ielā 1, Rīgā. Pretī tolaik bija kinoteātris “Forums”, netālu Esplanāde, un pāri tai gāju uz Rīgas 1. vidusskolu. Dzīvē tā sanāca, ka 1. un 2. klasē gāju Skrīveros. Karam beidzoties, paliku ar vecomāti. Tēvs bija dienējis vācu armijā, un pēc kara viņš aizbēga uz Vāciju. Mamma viņam līdzi. Vecmamma bija ķēkša jeb pavāre un strādāja Rīgā, Daugavas ielā, nespējnieku namā. Viņa saslima, un mani, sešus gadus vecu meiteni, vajadzēja kaut kur izmitināt. Bija paziņa Jūlijas tante no Skrīveriem, pie kuras Centrāltirgū vecmamma pirka piena produktus. Tad nu nonācu pie viņas. Palīdzēju ganīt vienīgo govi. Mājā dzīvoja arī Jūlijas mamma Ieva, veca, salīkusi kundzīte. Pēckara laikā pārtika bija uz taloniem, par kuriem Skrīveros varēja saņemt arī maizi. Tā bija rūgteni skāba, negaršīga, ar atlēkušu garozu. Skrīveros 1. un 2. kase bija rakstnieka Andreja Upīša mājā. Gribētos tagad aizbraukt apskatīties vietu pie baltās krāsns, kur man divas reizes lika stāvēt kaktā. Pirmajā reizē par to, ka manis dēļ kāds puika no laipiņas iegāzās ūdeni. Otrajā reizē, pat atceros puiša vārdu — Vilis Liepiņš, no manis dabūja pa seju ar ledus piku.
— Kas bija jūsu vecāki?
— Mamma strādāja par pārdevēju puķu veikalā, tētis bija militārpersona. Man bija divi gadi, kad viņi aizbrauca no Latvijas. Vēlāk tēvs Georgs man rakstīja, Vācijā esot, kur strādāja par šoferi. Pēc tam jau no Amerikas, Bruklinas. Reiz atsūtīja vēstuli ar foto, kur redzams pie lielas baltas mašīnas. Sauca par “kaiju”. Vēlāk manas vēstules atgriezās Latvijā. Acīmredzot kaut kas ar tēvu bija noticis. Mamma Berta laikam ceļā uz Vāciju pazuda, un par viņu ziņu man nav. Mans vecaistēvs, vārdā Kainonens, bija vilciena mašīnists, pēc tautības soms. Vecāmāte Bavārijas bija vāciete un sākumā strādāja pie kādas bagātas ģimenes, kura dzīvoja Sanktpēterburgā, bet reizēm arī Rīgā vai Vācijā. Ar viņu runāju vācu valodā. Abi iepazinās, kad viņš no Somijas uz Pēterburgu veda malku. Vecaistēvs gan agri nomira. Toreiz lokomotīvēm kabīnes īsti nebija. Sakarsa, kurinot lokomotīves krāsni, strauji atdzisa, saslima ar plaušu karsoni un tā arī neizārstējās. Vecāsmātes māsa bija precējusies ar beķeri, kuram piederēja ceptuve pie Inčukalna stacijas. Vēlāk pārcēlās uz Rīgu un strādāja Piena restorānā. Tas bija tur, kur vēlāk uzbūvēja viesnīcu “Latvija”.
Redzēja, kā zirgs dzer alu
— No Skrīveriem nonācāt atpakaļ Rīgā?
— Tas arī ir interesants stāsts. Skrīveros kūtī bija ieklīdis traks suns un govi nācās nošaut. Mani vajadzēja potēt pret trakumsērgu, bet to varēja izdarīt Rīgā. Atceros, ka potēja vēderā un ļoti sāpēja. Rīgā paliku pie mammas māsas. Viņa strādāja uz dzelzceļa par pārmijnieci Oškalna stacijā. Rīgā dzīvojot, jutu, kas ir bads un aukstums. Skrīveros ar iztiku nebija tik slikti. Rīgā pēc maizes nācās stāvēt garā rindā. Maizi atveda ar zirgu. Atmiņā palikusi epizode — vedējs, kastes izkrāvis, no veikala iznāca ar alus pudeli rokā. Pusi izdzēra pats, otru pusi iešķieba zirgam mutē, un viņš izdzēra pārējo.
Bija 14 gadi, kad tante mani iekārtoja par vagonu lukturu tīrītāju. Tas bija laiks, kad katram dzelzceļa vagonam aizmugurē bija petrolejas lukturis. Pasažieru vagoniem lukturi bija ar svecēm. Maiņas beigās konduktori visus lukturus sanesa vienuviet, un man vajadzēja tos tīrīt, uzpildīt ar petroleju. Strādājām trijās maiņās, dienu un nakti. Lukturus sāka apgādāt ar akumulatoriem, tīrītāju skaitu samazināja. Turpat bija arī dzelzceļnieku veļas mazgātava, un mani pārcēla uz to.
Izmazgāto veļu vajadzēja izvadāt pa vagoniem. Strādāja tur kāda lietuviete Jaņa. Dūšīga sieva, bijusi karā, braukusi ar smagajām mašīnām. Viņas dēļ es “saslimu” ar smagajiem auto. Šķirotavā bija divi auto — mazais GAZ-67 un lielais ZIS-5. Viņa man ierādīja visus pedāļus un kloķus. Sākumā liela stūrēšana nebija. Tik jāpabrauc gar vagoniem. Kādu dienu viņa saka — izlasīju avīzē, ka Pārdaugavā, Zvirgzdu salā, 26. ATK uzņem kursantus, maksā stipendiju. Četri mēneši jāmācās, un pēc tam gads jānostrādā, kura laikā no algas atvilks maksu par kursiem. Nopirka man satiksmes noteikumu grāmatu, abas kopā aizbraucām uz ATK. 1961. gadā kursus beidzu. Drīz vien man atkal iedalīja jau labi pazīstamo ZIS-5. Ar to no Torņkalna stacijas uz “Rīgas furnieri” vedu bērza bluķus. No tiem gatavoja finieri.
— Ceļā atgadījās arī kas neparedzēts?
— Reiz man bija jābrauc no Rīgas uz Baldoni pēc baļķiem. ZIS maksimāli brauca ar 40 — 45 km/h. Braucu ātrāk, un radiatora korķis sāka drebēt, gar vāku sāka nākt suta, un korķis aizlidoja grāvī. Apturēju, sameklēju korķi un braucu tālāk. Vēlāk braucu ar pašizgāzēju GAZ-91. Mašīna bija ļoti vienkārša — koka kabīne, nekādas apsildes — siltums ziemā nāca pa caurumu no dzinēja. Kad logs aizsala, to vajadzēja patrīt ar lupatiņā iesietu sāli. Pagriezienu rādīju, atverot logu un izbāžot roku: taisna roka — pa kreisi, saliekta — pa labi.
Elles troksnis
— Tik jaunai meitenei — 18, 19 gadu — nebija grūti?
— Nē, tieši pretēji. Drīz vien no bluķu vadāšanas pārgāju uz darbu ceļubūvē. Mans taisītais ceļš ir no Pleskavas šosejas pagrieziena cauri Ādažiem līdz tiltam pār Gauju. Tur bija ceļu meistars, uzvārdā Bedre. Pirmajās darba dienās sanāca smieklīga situācija. Man saka — sēdies uz ūdens mucas, brauc pie bedres un pēc tam laisti ceļu. Iegāju ceļa meistara mājā un skaļi jautāju — kur ir tā bedre, kur tas ūdens jāņem? Visi apkārtējie sāka rēkt aiz smiekliem. Pienāca pie manis liela auguma vīrs, uzlika roku uz pleca un teica — es, meitēn, tā Bedre, bet ūdeni ņem tur no tā kanāla. Tolaik ne tikai ceļš bija jālaista, bet arī liela puķudobe — vietā, kur vēlāk uzcēla kafejnīcu “Sēnīte”. Tur mani pat nobildēja un ielika avīzē “Ceļinieks”. Ceļudaļā strādājot, braucu arī ar MAZ 200 (pirmais padomju kravas auto ar dīzeļdzinēju — aut.). Šausmīgs elles troksnis, lai tādam stūri pagrieztu, gandrīz vai kājās bija jāceļas. Vēlāk mani savervēja Kultūras ministrija un braucu ar autobusu. Pirms tam neklātienē nokārtoju 2. šofera klasi.
— Tas nozīmēja braukt arī ārpus Latvijas?
— Karpatos biju deviņas reizes. Pie Oņegas ezera un daudz kur citur. Pirmais autobuss bija “Uraļec”. Kā jau “ziemeļnieks” — viena riebīga kaste. Ja vējš bija pretī, tad sajūta, ka aiz autobusa būtu piesiets arkls. Braucu arī ar lielo “govi” LAZ. Tomēr biežāk nācās braukt ar “Čerņigovu”. Tas bija līdzīgs PAZ, tikai prastāks.
— Tehnika ceļā nelūza? Pašai nenācās labot?
— Līdzīgi kā ar cilvēku, kad tam parādās pirmās slimības pazīmes, tā arī mašīnai — kad dzird kaut ko čīkstam, grabam, braucu uz servisu, lai jau meistari laikus apskatās.
— Vai bija arī privātā mašīna?
— Pirmā bija vecais “kārlītis”. Nopirkām 1978. gadā, kad biju precējusies. Sakrājām 900 rubļus. Pirkām lietotu, un toreiz mašīnai bija jau kādi 30 gadi. Vīrs arī bija šoferis.
— Tātad jūs abi šoferi.
— Es biju virsšoferis. Man bija pirmā kategorija, viņam tikai trešā. Sapazināmies ceļudaļā. Elmāram salūza mašīna, un es viņu vilku mājās. Tas bija ziemā. Motors viņa mašīnai nestrādāja, bija nosalis. Viņam gan šoferēšana neveicās un labāk padevās koka darbi. Kad apprecējos, savu uzvārdu nemainīju, nekļuvu par Stūrīti. Ar auto braucu joprojām, un garāžā stāv Audi. Tam nesen izgāju tehnisko apskati.
Kļuva imigranti
— Kā sākās jūsu aizraušanās ar āderu noteikšanu?
— Tas bija astoņdesmito gadu vidū. Par tām izlasīju “Dabas un vēstures kalendārā”. Vēlāk uzzināju, ka Rīgā, VEF kultūras pilī, notiek semināri. Aizbraucu. Tur bija tāds Jānis Lielais. Brauca uz kuģiem kā ārsts, bet viņam bija arī rīkstnieka, dziednieka, ekstrasensa spējas. Vēlāk seminārus vadīja Jānis Ligers.
— Kā jūsu dzīvē ienāca māls?
— Kādu laiku dzīvojām Madonā, un tur iepazinos ar Jāni Seikstu. Viņam Iedzēnos bija lauku māja “Jānīši”, netālu no Latvijā zināmo selekcionāru Dumbravu mājām. Māls man interesēja, un pēc Seiksta virpas parauga taisīta arī manējā, kuru tagad ikdienā lietoju. Bija pacietība un interese, pamazām iemācījos iecentrēt māla piku uz virpas, izvilkt.
— Kā no Madonas nokļuvāt Neretas pusē?
— Izlasījām avīzē, ka Neretas mežniecībā vajag zāģerus. Pieteicāmies. Netālu no Zalves sierotavas iedeva mums mežsarga māju, kuru vēlāk privatizējām. Sākās juku laiki, kaut ko nopelnīt bija grūti. Bija divas govis, un pienu vedu uz sierotavu. Bankrotēja Neretas pienotava. Apkārtnes mežus izvedot, ceļi ap māju bija tā izdangāti, ka tik kājām izejami. Toties Lietuvā šādas krīzes nebija. Tuvumā bija Birži, braucām uz turienes tirgu, un pamazām sāku vervelēt lietuviski. Sanāca tā, ka paziņām no Neretas bija draugi Lietuvā. Viņiem nomira radi, palika tukša māja, un to piedāvāja mums. Toreiz vēl varēja pārcelties uz citu valsti. 90. gadu sākumā. Robežsargi bija tikai pa dienu. Tāpēc mantas pārvedām naktī. Nodzīvojām tur 10 gadus. Lietuvā mainījās likumi, mēs kļuvām par imigrantiem, un nācās atgriezties Latvijā. Ar vietējiem zemniekiem vienojāmies, ka mēs savus 14 hektārus iemainām pret “Somēniem” — māju, kur pašlaik dzīvoju. Jau sešpadsmito gadu.
— Tagad dzīvojat mierā, klusumā un taisāt māla podus.
— Ar mālu mani nelika mierā, kad vēl Lietuvā dzīvoju. Viņiem vajadzēja podus, krūzes, svečturus un šķīvjus. Mani darbi nonākuši gan Rokišķu muzejā, gan Raganu muzejā. Man pēc pasūtījuma, pēc veco laiku paraugiem vajadzēja taisīt, piemēram, kāstuvi biezpienam. Savukārt Igaunijā mani darinājumi nonākuši, pateicoties maniem sunīšiem — pekiniešiem. Kādā reizē satikos ar igaunieti Evu, kurai vajadzēja suņu puiku lecināšanai. Uzzināja par manu aizraušanos ar mālu. Viņas dēls dzīvo Somijā, un tā mani podi nonāca arī tur. Somi bijuši arī pie manis — brīnījās, kā es ar kājām mīcu mālu, kā to apstrādāju. Tikai pēdējo gadu laikā mani darbi kļuvuši zināmi vietējiem Neretā. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Podniece no Neretas

Kategorijas