Cauri Krievijai uz Ķīnu

2019. gada 12. jūlijs 00:00

(13. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
48. diena
Dienu sākam ar kārtīgām brokastīm. Porcijas Ķīnā nekad nevar paredzēt, bet esam jau sapratuši, ka vienmēr būs lielākas, nekā esam gaidījuši. Sākumā pēc tām nemaz vairs negribas kustēt. Visu nakti lijušais lietus ir pierimis, jāiet apskatīt Guiliņu.
Izvēlamies mazākās ieliņas, lai redzētu ne tikai veikalus, bet arī vietējos darām savus ikdienas darbus. Lielākoties gan šķiet, ka ķīnieši to vien dara, kā taisa ēst un ēd. Ķīna ir īsta ēdienu baudītāju paradīze. Un ir gardi!
Pēc pusstundas gājiena nokļūstam pie skaistas klints — tādas ir redzamas visapkārt pilsētai. Neskaitāmas tūristu laivas piedāvā braucienus pa upi, lai varētu novērtēt to dabas skaistumu krastos. Skaitām makšķeres, kas nostatītas pie upes — kādam vīram ir pat 37! Skaidrs, ka zivis te ķeras. Kā viens zivi izvelk, tā cits skrien pie tā, saukdams “hehē” un pievienodamies veiksmīgajā vietiņā.
Gar krastmalu turpinām ceļu pār vairākiem tiltiem. Preces ir lētas, izdodas iegādāties dažas noderīgas lietas, izņemot apavus Arčam. Mūs pārsteidz pazemes iepirkšanās centri. Ieejot tunelī, kur rakstīts “tirgus”, nokļūstam īstā pazemes valstībā, saprotam, ka ķīnieši dzīvo ne tikai uz zemes. Te lielākoties ir apģērba veikali un masāžas piedāvājumi. Tie Ķīnā ir uz katra stūra. Smejam, ka manekeni un modeļi reklāmās gan vienmēr ir “baltie”. Tāds kā skaistuma etalons.
Turpinām ceļu, līdz sasniedzam īstos tūrisma apskates objektus. Lielas ķīniešu grupas seko saviem gidiem, kas katrs rokā tur krāsainu karodziņu. Skaistākās upes ainavas ir apjoztas ar žogu, tām ir ieejas maksa. Re, atradām arī iemeslu, kāpēc daudzi šo pilsētiņu sauc par pārlieku dārgu. Dārdzība nav ne ēdienā, ne pakalpojumos, bet gan apskates objektos. Žēl, ka klintis, ko varētu redzēt arī no krasta, aizsegtas izgaismojuma aparātiem un vēl visu ko citu. Ja nemaksā — neko neredzi. Protams, var jau peldēt pa upi, bet esam lasījuši, ka Ķīnā ar saldūdeni jāuzmanās. Tajā nevajadzētu ne peldēties, ne mazgāt seju vai drēbes. Bieži upēs sastopami visādi vīrusi.
Nepērkam tās sešu/desmit eiro ieejas biļetes parkā, cerot nākamajā dienā mazākajā pilsētā visu izbaudīt bez liekiem tēriņiem.
Staigājam no vienas apskates vietas uz otru, bet cenas arvien paaugstinās, nospriežam, ka jābauda tas, kas bez maksas. Apmeklējam tempļus un zvejnieku noklātās krastmalas. Pilsēta ir skaista, patiesi! Bet var just, ka esam pavisam citā Ķīnas daļā — lai arī nav karsti, ir ļoti sutīgs. Nemaz negribas atsaukt atmiņā to Malaizijas gaisu, kad īsti nav ko elpot, un visu laiku esi slapjš.
Malaizijā atsaukušies jau vairāki kaučsērferi, tā ka Kualalumpurā mums būs, kur palikt. Ķīnā — lai kam rakstām, lai kā to darām, neviens nav gatavs mūs uzņemt apmaiņā pret interesantiem ceļojumu stāstiem. Nu nekas, vēl desmit dienas šeit, un tad jau atkal ierastākā vidē.
51. diena
Šodien pēdējā diena Jangšuo pasakainajā dabā.
Ja tālākās distances sasniedzamas, vien nomājot velosipēdu vai motociklu, to, kas ir desmit kilometru attālumā, varam sasniegt kājām. Visskaistākie ir upes krasti, kur var vērot vietējos vizinām tūristus bambusa laivās.
Šajos krastos, kur esam ieradušies šodien, vietējie audzē arī zemenes. Augļu te patiešām daudz, bet, iespējams, tāpēc, ka tūristu iemīļota vieta, tie nav lēti.
Joprojām esam vakardienas redzētā raidījuma iespaidā, kas papildina visu šo ainu. Ķīna pabaro 22% pasaules iedzīvotāju, izmantojot 7% pasaules aramzemes platību. Vai tas maz ir aptverams? Kā eksperti stāsta, ķīnieši ar savām rīsu audzēšanas tehnoloģijām pasauli spēj glābt no bada. Šī ir arī vienīgā pasaules valsts, kur mākslīgi audzēto zivju skaits ir lielāks nekā zivju skaits upēs un ezeros. Pārsteidzoši, ka šī valsts tiešām domā, kā nodrošināt visu nepieciešamo tās iedzīvotājiem valsts robežās, importu samazinot līdz minimumam. Tik pašpietiekama! Tik dažāda! Ķīnā tiešām redzams it viss — no vispamestākā miesta tuksnesī līdz pasaules apdzīvotākajām metropolēm. No nabagākā līdz prātam neaptveramām tehnoloģijām un zinātnes atklājumiem. Arvien ilgāk uzturoties šajā valstī un ik dienu ko jaunu atklājot, arvien vairāk priecājamies, ka esam šeit!
Šīs dienas pastaiga kalnu ielejās ir pasakaina. Te arī vietējie steidz pārdot savus rokdarbus. Citi piedāvā klinšu kāpšanu — desmit eiro par reizi. Četrdesmit eiro, un kāp visu dienu. Te vēl noteikti neskaitāmas biznesa idejas uzplauks nākotnē.
Vai sakritība vai ne, bet, kā pasūtām pusdienas savā iecienītajā vietiņā, atkal pienāk divi “baltie”, nu gluži kā saukti. Redz, cik jauki šim saimniekam, ka tas sagatavojis ēdienu nosaukumus angliski. Citās ēstuvītēs vieni ķīnieši.
Esam sapirkuši augļus un pēcpusdienu pavadām, liekot kopā safilmētos video, lai vakarā izietu pilsētas naksnīgajās ielās.
Ir skaidrs —Jangšuo īstā dzīve sākas līdz ar saulrietu! Saulīti gan šajās dienās neesam redzējuši, jo nu sākusies īsta lietus sezona. Vietējie izlikuši apģērbu un dažādus nieciņus, ko pārdod, citi gatavo ēdienu lielās pannās. Pats pilsētiņas centrs vienkārši mirdz! Sajūta tāda, ka iestājies Jaungada vakars! Ķīniešu šovi tradicionālajos tērpos un mūzikas instrumentu skaņas, kas citiem liek apstāties, citiem iegriezties līdzi dejā.
Ir vietas, kur plakāts vēsta “izvēlies ausi, mēs to iztīrīsim”, un tiešām — ielās krēslos sēž ķīnieši, kamēr citi cītīgi tiem tīra ausis, tās atbrīvojot arī no matiņiem. Nav iespējams pat nosaukt visu, kas tiek piedāvāts! Pagaršojam visu, ko dala bez maksas. Sajūtam tādas garšas un tekstūras, kas mūs tiešām pārsteidz! Jā, Jangšuo ciems... Nu zinām, ka mazajā pilsētā Guiliņā dzīvo 4 miljoni, bet šajā ciemā tikai miljons. Miljons iedzīvotāju vienā ciemā!
Vakaru noslēdzam ar jaukām vakariņām. Te ēdienkartē atrodama pat ēzeļa gaļa, nemaz nerunājot par vardēm, tārpiem un citām radībām. Tomēr gaļai īsti neuzticamies. Vietējie pēc maltītes ļoti daudz atstāj šķīvjos, un restorāna darbinieki to visu vienmēr sakrāmē lielā kaudzē un met ārā. Ļoti daudz paliek pāri. Pat žēl skatīties.
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Cauri Krievijai uz Ķīnu

Kategorijas