Zvaigznēs ierakstīta Itālija, bet sirdī — vienmēr Latvija

2019. gada 12. jūlijs 00:00

659

Zvaigznēs ierakstīta Itālija, bet sirdī — vienmēr Latvija

Jau trešo reizi diasporas bērniem būs iespēja tikties nometnē “Daugavas stāsti”, kas šogad no 14. līdz 20. jūlijam notiks Aizkrauklē. Tā ir nometne, kuru organizē Ogres biedrība “Attīstības un inovāciju mācību centrs”, taču jau otro reizi diasporas bērni kopā ar vienaudžiem no Aizkraukles un Ogres tiksies tieši Aizkrauklē, jo šī ir dzimtā puse nometnes galvenajai organizatorei un plānotājai Ilzei Atardo, kura pati jau četrus gadus dzīvo Itālijā, bet daudzi noteikti viņu atceras un pazīst kā ilggadēju un aktīvu koru diriģenti un vadītāju.

Kāpēc organizēt nometnes diasporas bērniem ir svarīgi, ko Itālijai vajadzētu mācīties no Latvijas un otrādi — par šo un citiem jautājumiem aicināju Ilzi uz sarunu.
Atgriežamies
pie “saknēm”
— Kāds tieši ir šīs diasporas bērnu nometnes mērķis?
— Tā ir nometne, kuras mērķis ir Latvijas diasporas bērniem vasarā parādīt Latviju, likt saprast, ka ne tikai mammas vai tēti runā latviešu valodā, bet ir vesela tauta, kas tā runā. Šoreiz trešdaļa bērnu būs no Aizkraukles un Ogres — tas vēl jo vairāk palīdz praktizēt latviešu valodu un parādīt, kas Latvijā notiek. Nometnes laikā bērni kopīgi darbojas, dzied, brauc ekskursijās, dzīvo kopā nedēļu. Nometne paredzēta bērniem no sešiem līdz 13 gadiem. Viena daļa bērnu šajā nometnē jau ir bijuši vienu vai pat divas reizes, viņi jau ir savstarpēji pazīstami un ļoti gaida atkalredzē-
šanos. Tā kā es visas trīs reizes rakstīju projektu un nometni vadīju, tad pati arī jau pazīstu tos bērnus, kuri nometnē ir piedalījušies. Pirms četriem gadiem pirmā nometne notika Aizkrauklē, otro organizējām Ogrē, pagājušajā gadā atpūtāmies, jo bija jāpošas uz Dziesmu svētkiem, bet nu esam atgriezušies “pie saknēm” Aizkrauklē.
— Kam pateicoties, šī nometne ir iespējama?
— Visu finansējumu nodrošina Sabiedrības integrācijas fonds Latvijas valsts budžeta finansētās programmas “Atbalsts diasporas un Latvijas bērnu kopējām nometnēm” projektā “Daugavas stāsti 2019”, vienīgais, ko apmaksā diasporas bērnu vecāki, ir ceļš līdz Rīgai — par visu tālāko parūpējamies mēs. Gada sākumā iesniedzām projektu, un no 25 pretendentiem bijām to laimīgo 13 sarakstā, kam finansējums pilnā apmērā tika piešķirts.
Te ir, ko redzēt
— No kurām diasporas valstīm bērni nometnē piedalīsies?
— Jau projektu rakstot, mums bija jānorāda sadarbības partneri, un tie ir — Milānas latviešu skola, kur ir bērni arī no Šveices, Berlīnes latviešu skola, Zviedrija, Horvātija, Grieķija, Lielbritānija — kopā kādas astoņas valstis. 38 bērni, četras skolotājas. Tas ir labi, ka bērni ir no dažādām valstīm, jo, kamēr viņi ir salīdzinoši mazi, latviešu valoda kļūst tiešām būtiska, lai sazinātos. Ja viens runā grieķiski, otrs zviedriski, tad latviešu valoda ir vienīgā, kas saista abus. Citos gados esam novērojuši, ka lielākajiem latviešu bērniem ar diasporas bērniem gribas sarunāties angļu valodā, lai gan tā sanāk kā “trešā valoda”, kas nav dzimtā valoda nevienam.
— Kāpēc par nometnes vietu jau otro reizi izvēlējāties Aizkraukli?
— Apmēram 15 gadu laikā šī būs jau sestā nometne, ko organizēju Aizkrauklē, esmu te bijusi gan ar BJC “Laimīte”, kur strādāju 20 gadus, gan Rīgas 1. mūzikas skolas nometnēm. Te ir pieejama visa nepieciešamā infrastruktūra, lai ēstu, gulētu, darbotos, lai būtu pieejams transports, turklāt neesam arī tālu no Rīgas. Vēl jo vairāk — es zinu, ka te vienmēr būs pieejams viss nepieciešamais atbalsts, te tuvumā ir, ko darīt, un ir, ko redzēt.
Uz māju krāsainās pastalās
— Kas šogad nometnē paredzēts?
— Kad nometni organizējām pirmo reizi, protams, tika iekļauta visa “klasika” — Staburags, Likteņdārzs, HES, Skrīveri, Kokneses pilsdrupas. Ņemot vērā, ka šogad ir daudzi, kuri nometnē jau ir bijuši, tad programmu esam papildinājuši ar citām lietām, bet bez pamatiem jau arī nevar — Aizkrauklē HES, Skrīveros Upīša muzejs un Likteņdārzs Koknesē, protams, paliks. No jauna nāks klāt Sunākste — Vilnas nams, kur var tikt “no aitas līdz kamolam”. Tur, izrādās, ir arī Vecā Stendera Ābeces taka ar gidu, Daudzevā ir dabas liegums Aklais purvs, kura takās varēsim izbaudīt Eiropā vairs reti sastopamo ainavu — augsto purvu, aiziesim apskatīties arī Padomju muzeja ekspozīciju Aizkraukles pagastā. Iepriecina, ka atveras jaunas vietas, ko varam apskatīt.
Nebijis gadījums būs tas, ka visi mājās brauksim krāsainās pastalās — mana ilggadējā skolniece no Rīgas Bērnu un jauniešu centra “Laimīte”, kura tagad pati dzīvo Grieķijā, ieradīsies uz nometni kopā ar savu meitu un vadīs bērniem pastalnieku darbnīcu. Būs vēl arī citas radošas nodarbības, latviešu valodas nodarbības un danči ar folkloras kopām.
“Cik Latvija skaista!”
— Kas sniedz vislielāko gandarījumu, organizējot šīs nometnes?
— Laikam jau tās mirdzošās bērnu acis un tas, ka bērni pēc tam savā starpā sazinās, arī kopības sajūta. Tiem, kuri nometnē ir bijuši, nav divreiz jāsaka, vai viņi vēlas šeit atgriezties — viņi uzreiz ir ar mieru, tas ļoti iepriecina. Notikumu nometnē ir daudz, katram bērnam varbūt kaut kas cits liekas interesants, bet, iespējams, tikai tad, kad viņi izaugs, viņi patiešām sapratīs, kas tad ir bijis svarīgākais, kas palicis atmiņā. Es atceros, ka pirmajā nometnē iepazinās divi puiši — viens no Grieķijas un otrs no Horvātijas —, kuri pēc tam tālmācības skolā sacentās, kurš labāk būs apguvis latviešu valodu. Šogad atkal abi puiši būs nometnē, būs jāpajautā, kā tagad ar latviešu valodu — šādi notikumi, manuprāt, ir ļoti vērtīgi. Zinu arī, ka viens puisis no Itālijas, kurš sākumā ļoti slikti runāja latviski, pēc nometnes esot mammai stāstījis, “cik Latvija skaista”, un tas viņam iedeva to sajūtu, ka Latvijā ir forši.
Bez Dziesmu
svētkiem nevar
— Kā tavs ceļš aizveda uz Itāliju?
— Domāju, ka daudzi aizkrauklieši jau zina mani, jo 20 gadus esmu te bijusi skolotāju jeb jauktā kora “Aizkraukle” diriģente un vadītāja, arī apriņķa koru virsdiriģente. Lai gan dzīve pārsvarā noritēja Rīgā, katru nedēļu te braucu uz mēģinājumiem. 2012. gadā es apprecējos ar itālieti, un, kā es visiem stāstu, mans vīrs — ugunsdzēsējs glābējs — izglāba mani no pārstrādāšanās piecos darbos. Tā es 2015. gadā pēc Skolēnu dziesmu svētkiem pārcēlos uz Itāliju un pievērsos ģimenes dzīvei. Itālijā es uzreiz atradu Itālijas latviešu biedrību un, kaut kā pavisam nemanot, sāku darboties Milānas latviešu skolā, pēc tam jau izveidoju kori.
— Vai ir viegli vadīt latviešu kori Itālijā?
— Es laikam nevaru savu dzīvi iedomāties bez Dziesmu svētkiem, tāpēc arī Milānā sāku organizēt kori. Tas bija kā labs “reklāmas sauklis” — vai tu gribi tikt uz simtgades Dziesmu svētkiem? Šāda motivācija, protams, piesaistīja, un tā nu reizi mēnesī mēs sākām tikties mēģinājumos. Sākumā tas skaitījās Milānas latviešu koris, taču nosaukumu drīz nomainījām uz Itālijas latviešu kori “Saule”, jo reāli dzīvē uz kora mēģinājumiem sabrauca latvieši no Florences, no visas Ziemeļitālijas un pat no Luksemburgas un Šveices, turklāt es pati gadu dzīvoju Sicīlijā. Kora dzīve, protams, ir citādāka, jo nesatiekamies reizi nedēļā, arī finansiāli un loģistikas ziņā process ir daudz vairāk jāplāno. Visas balsis iedziedu, un meitenes mācās mājās individuāli. Ir bijis pat tā, ka dažas koristes atbrauc pie manis ciemos uz mājām, lai iemācītos savu balsi. Ņemot vērā mēģinājumos ieguldīto ne pārāk lielo stundu skaitu, esam apmierinātas ar žūrijas vērtējumu — Dziesmu svētkos bijām, ieguvām I pakāpi, turklāt skatē kā sieviešu koris dziedājām tikai pašas, nevienu palīgā nesaucām.
Nometnes visai
ģimenei
— Kori veido latvietes, kuru vīri ir itālieši. Kā viņi uztver šo savu sievu aizraušanos?
— Protams, ka dažreiz nākas vīrus pārliecināt, kāpēc ir svarīgi braukt uz mēģinājumu otrā Itālijas malā vai uz kādu citu pasākumu Eiropā un ziedot tam visu nedēļas nogali, bet, pateicoties korim, Itālijā mums ir “izaugusi” jauka tradīcija — nometnes gan decembrī — “Piparkūku nometnes”, gan ap 4. maiju, kad svinam Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Tajās pulcējas ne tikai koristes, lai intensīvāk mēģinātu, bet arī viņu bērni un vīri, kuri jau savā starpā ir sadraudzējušies un organizē paši savas aktivitātes.
Nu jau tas ir kļuvis par nopietnu pasākumu, kam arī rakstām projektus, un uz kuru tiek aicinātas gan latviešu valodas skolotājas, gan folkloras grupas no Latvijas. Vīriem pat ir savs čats, kur viņi apspriež, kādus ēdienus nometnē gatavos.
Šogad maijā nometne bija trīs dienas Florencē, savācāmies 70 cilvēki. Nometne noslēdzās ar koncertu baznīcā, ko apmeklēja arī Latvijas vēstniece Itālijā Solvita Āboltiņa un Goda konsuls Florencē. Ārlietu ministrija mūs ļoti atbalsta, tāpēc varam rīkot šādus pasākumus. Šogad ļoti paveicās, ka turpat netālu dzīvo arī tulkotājs un atdzejotājs Paolo Pantaleo, kurš koncertā lasīja latviešu dzejas tulkojumus itāliešu valodā — manuprāt, tas ir ļoti svarīgi, ka viss nav tikai latviski, lai mūsu vīri nejustos atstumti un labāk arī saprastu, kāpēc mums tas viss ir svarīgi, un lai citiem koncerta apmeklētājiem no Itālijas būtu iespēja iepazīt mūsu kultūru.
Plāns atgriezties
Latvijā
— Četri gadi jau pavadīti Itālijā, bet vasaras ar visām nometnēm un Dziesmu svētkiem Latvijā —vai tas nozīmē, ka tomēr ilgojies pēc dzīves Latvijā?
— Es smejoties mēdzu teikt, ka varētu dzīvot visur, varbūt vienīgi tuksnesī vai uz ledus gabala ne, bet Itālija ir ļoti skaista vieta, kur dzīvot — daba un klimats ir burvīgi, tomēr vasarā ir labi “atmukt” uz Latviju, kur dažbrīd ir 15 grādi, nevis 45. Man bija tā laime gadu nodzīvot arī Sicīlijā, kas ir vēl cita pasaule. Man patīk dzīve Itālijā, taču man un vīram jau sen ir plāns pēc gadiem pārcelties uz dzīvi Latvijā. Vīram te ļoti patīk, un viņš par to vien domā, kad varēs uz šejieni atbraukt. Šī iemesla dēļ nav tā, ka es ļoti mēģinu Itālijā iesakņoties, taču nekad jau neko nevar zināt. Tā ir sanācis, ka visas vasaras pavadu Latvijā, organizējot dažādas nometnes, bet domās esmu šeit jau nometņu plānošanas laikā gan rudeņos, gan pavasaros.
— Vai visi latvieši Itālijā ir tik patriotiski?
— Man ir bijusi laime iepazīt ļoti daudz burvīgu latviešu Itālijā, kuriem Latvija ir patiešām svarīga un kuri ir patiesi patrioti, bet ir, protams, arī tādi, kuriem ir vienalga, kuri pasaka, ka viņus Latvija neinteresē. Ir visādi gadījumi, taču tādi paši cilvēki jau ir atrodami arī Latvijā.
Pietrūkst laba
kora
— Ja tu varētu, ko tu no Latvijas gribētu ieviest Itālijā?
— No Latvijas man visvairāk pietrūkst viena laba kora, ko diriģēt... Tas ir pārsteidzoši, ka Itālija it kā ir mūzikas meka, bet tajā pašā laikā amatieru māksla nereti ir diezgan zemā līmenī, ja tu esi pieradis pie Latvijas standartiem. Arī valsts to neatbalsta. Par to man ir ļoti žēl.
Runājot par ēdieniem — esmu par sevi sapratusi, ka Itālijā es kļūstu par itālieti, un ik pēc pāris dienām man vajag ieēst pastu un man nepietrūkst biezpiena, bet, atbraucot uz Latviju, man uzreiz vajag atrast biezpienmaizi un nopirkt rupjmaizi. Marinētu siļķi gan mēs vienmēr lūdzam, lai kāds mums no Latvijas atved, kad ir iespēja, jo itālieši marinētas siļķes neēd, bet mums ļoti garšo. Un nekur, tiešām nekur, nav tik garšīgi kartupeļi kā Latvijā!
Vēl Itālijā gribētos tādu koncertu pieejamību un kvalitāti, kāda ir Latvijā. Un vēl vajadzētu itāliešiem iemācīt, ka operas izrādei vai koncertam nevajadzētu sākties deviņos vakarā! Bet tas ir saistīts ar viņu ēšanas kultūru — vakariņas septiņos Itālijā ir svēta lieta, un pēc tam tikai mēģinājumi, koncerti, citas lietas. Bet, ja koncerts beidzas pēc vienpadsmitiem vakarā, ir ļoti daudzas vietas, uz kurieni vairs nav iespējams nokļūt, ja esi bez personīgā transporta.
Jāredz Sicīlija
— Un ko no Itālijas varētu pārņemt Latvija?
— Es diezgan sekoju līdzi notikumiem Latvijas politikā un jāsecina, ka esam jau daudz ko pārņēmuši no Itālijas politikas — diemžēl negatīvā ziņā... Ļoti līdzīgi, tikai Itālijā daudz lielākā mērogā. Noteikti gribētos Latvijā ieviest ātrvilcienus — ja varētu šeit, piemēram, 200 kilometrus no Rīgas līdz Rēzeknei veikt stundas laikā, kā tas ir Itālijā, tas jau ļoti daudz ko mainītu!
— Kādi būtu tavi trīs ieteikumi, kas noteikti jāredz vai jāizbauda, esot Itālijā?
— Pirmkārt, noteikti jāapskata Turīna, jo, manuprāt, no lielajām Itālijas pilsētām tā ir pati skaistākā Ziemeļitālijā, tur ir daudz, ko redzēt, turklāt tā ir pirmā apvienotās Itālijas galvaspilsēta. Otrkārt, jāiedzer kārtīga itāliešu kafija. Un, treškārt, latvietim jāaizbrauc uz Sicīliju! Lai izbauda to pagātnes elpu, kas ir Sicīlijā — ierauga divarpus tūkstošus gadu vecos grieķu tempļus. Apjaust un apskatīt to mantojumu, ko uz vienas salas atstājuši grieķi, romieši, arābi, vikingi, normandieši — tas ir kaut kas neticams! Jā, šīs būtu trīs lietas, ko iespējams izbaudīt tikai Itālijā, jo pastu jau var pagatavot arī Latvijā.
Itālietes —
valdonīgākas
— Kā ar stereotipiem par itāliešiem? Vai itālieši ir tādi, kā “vidējais latvietis” par viņiem mēdz domāt?
— Mans vīrs ir no Sicīlijas — ir pieņemts uzskatīt, ka turienes vīrieši ir ļoti karstasinīgi un impulsīvi, ko noteikti nevarētu teikt par manu vīru, bet varbūt tas ir saistīts ar viņa profesiju, jo ugunsdzēsēju priekšniekam ir jābūt nosvērtam un mierīgam. Vienu mītu gan var atspēkot — nav tā, ka visi itālieši pie pusdienām dzer vīnu, kā Latvijā pieņemts uzskatīt. Starp man pazīstamajiem tā noteikti nav. Bet pasta gan ir jāēd bieži. Itāliešiem turpretī ir stereotips, ka Latvijā ir visskaistākās sievietes — tam gan es piekrītu!
— Jā, runājot par sievietēm, ļoti izteikti redzams, ka pārus veido latviešu sievietes ar itāliešu vīriešiem, nevis otrādāk. Kā tu domā — kāpēc tā ir?
— Pirmkārt, nevarēšu gan šobrīd atsaukties uz precīzu statistiku, bet ir tā, ka Itālijā vīriešu ir vairāk nekā sieviešu, savukārt Latvijā vairāk ir sieviešu, tāpēc tīri likumsakarīgi, ka veidojas šādi pāri. Otrkārt, kā man to skaidro paši itālieši, Itālijas sievietes ļoti vēlu ieguva balsstiesības, un tagad, kad beidzot ir notikusi emancipācija, itālietes ir kļuvušas ļoti valdonīgas, pat vīrišķīgas. Mums jau šķiet, ka sievietes Latvijā arī ir tādas, ka dzīve mūs piespiež tādām būt, bet laikam jau latviešu sieviete, kad beidzot pārstāj pārstrādāties, kad par prioritāti izvēlas ģimeni, kļūst piekāpīgāka, vairāk novērtē vīrieti, kurš viņai ir blakus. Protams, zinu arī nelaimīgus gadījumus Itālijā, kur latviešu sievietes tiek piemānītas, izmantotas vai cieš no vardarbības, par daudziem gadījumiem, visticamāk, mēs arī neuzzinām, taču šādi gadījumi jau nav atkarīgi no tautības, tādi stāsti ir visur.
“Ar vienu kāju esmu Latvijā”
— Ja pirms 10 gadiem tev kāds teiktu, ka tu tagad dzīvosi Itālijā, vai tev tas šķistu iespējams?
— Pirms desmit gadiem — noteikti, jo ar vīru jau deviņus gadus esam kopā, bet vēl agrāk laikam arī. Kaut kur zvaigznēs tas jau bija ierakstīts, ne velti es itāliešu valodu iemācījos jau pirms 20 gadiem, gāju Latvijā uz kursiem, jo vienkārši gribējās. Ja es tagad būtu jauna, noteikti brauktu uz visiem “erasmusiem”, manā jaunībā iespēju ceļot deva tieši profesionālie kori, kuros dziedāju, tāpēc ļoti daudz kur ir būts, bet man nekad nav bijusi sajūta, ka es kā viena persona vienkārši gribētu pārcelties uz citu valsti. Ne velti arī pēc kāzām es vēl trīs gadus dzīvoju Latvijā — visu laiku šķita, ka vēl tas darbiņš jāizdara, vēl šie svētki... Tagad vasaras nometnes arī nodrošina to, ka “ar vienu kāju esmu Latvijā”.
— Mūzikai tavā dzīvē ir ļoti liela nozīme. Kura dziesma tev ir īpaši svarīga?
— Vispār sarežģīts jautājums, jo dziesmu ir daudz, bet pirmā, kas ienāca prātā, ir Renāra Kaupera “Mana dziesma”. Jau tad, kad pirmo reizi to dziedājām 2005. gadā, tā šķita ļoti īpaša gan vārdu, gan emociju dēļ, ko tā raisa, bet, esot prom no Latvijas, tā iegūst vēl citu nozīmi. Un tagad, starp citu, arī “Prāta vētrai” ir salīdzinoši jauna dziesma “Pirmais latvietis uz Mēness”. Ja “Mana dziesma” bija svarīga pirms 15 gadiem, stāsta par sevis apzināšanos kā latvietim, par savām emocijām, tad “Pirmais latvietis uz Mēness” velk jau uz Latvijas “investīciju attīstību” un globālo sajūtu — mēs varam, mēs esam nozīmīgi! Tagad latviešiem vajadzīga tieši šāda dziesma! ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Zvaigznēs ierakstīta Itālija, bet sirdī — vienmēr Latvija

Kategorijas