Viss mūžs veltīts laukiem

2019. gada 12. jūlijs 00:00

747

Pilskalnes pagasta “Oškalnu” māju saimnieku Kārli Osīti var saukt par īstenu pilskalnieti, jo viņš šajā pagastā dzimis, audzis, skolā gājis, izveidojis ģimeni, un arī viss darba mūžs saistīts ar šo vietu. Kuplā ģimenes pulkā nupat Osīša kungs nosvinējis
90 gadu jubileju.

Sirmais kungs savā garajā mūžā pieredzējis gan pirmās brīvvalsts laikus, gan karu un skarbos pēckara gadus, piedzīvojis divas varas un iekārtas maiņas, iestājies par Latvijas neatkarību, sagaidījis gadsimtu miju. “Dzīve raiba kā dzeņa vēders,” smej jubilārs, kurš savā cienījamajā vecumā joprojām ir ar labu veselību, mundrs un gaišu prātu. Pēdējos gados gan viņa un sievas Ausmas, kura šī gada martā arī nosvinēja tikpat apaļu jubileju, dzīve rit mājās, taču vēl pirms pieciem gadiem Kārlis gan ar mašīnu braucis, gan medībās gājis. “Tad gan vienā dienā kā ar nazi nogriezu. Sapratu, ka nav vairs tās varēšanas. Atteicos gan no braukšanas, gan medībām,” atklāj “Oškalnu” saimnieks.
Agri kļūst
par saimnieku
Kad Kārlis gāja skolā, Pilskalnē bija četrklasīgā skola, kurā strādāja divi skolotāji. Mazajās klasēs skolēnu bijis krietni daudz, taču vecākajās kļuva arvien mazāk, jo tajā laikā agri bija jāsāk darba gaitas. Pabeidzis Pilskalnes skolu, zēns vēl gadu mācījās Neretas skolā. Kārlis atceras, ka tolaik tajā bijušas astoņas klases un vairāk nekā simt bērnu. “Taču mana skološanās ātri beidzās. Tēvs sāka slimot, bija jāpalīdz saimniecībā. Saimniecība tiem laikiem bija vidēji liela — 20,6 hektāri zemes, sešas govis, kādas četras aitas ar jēriem. Sākumā tēvs algoja ganu, vēlāk septiņas vasaras ganos gāju es. Mātei bija izpalīdzes, parasti no Lietuvas sievas nāca darbu meklēt,” atceras Kārlis. Kad tēvs 1945. gadā nomira, Kārlim 16 gadu vecumā bija jāuzņemas rūpes par ģimenes saimniecību. Kārlis atceras, ka pirmie divi gadi pēc kara, kad nepilngadību sasniegušam bija jāuzņemas saimnieka pienākumi, bija grūtākie. Vēlāk kļuvis vieglāk. Karš bija beidzies, sākušies padomju gadi. Kārlim bija jādodas meža darbos, pildot jaunās valsts uzliktās mežizstrādes normas. Tiem, kuriem saimniecībā bija zirgi, vajadzēja vest graudus uz Neretas dzelzceļa staciju, kur tos ar vilcienu tālāk veda uz pilsētu. “Maizes mājās mums nekad netrūka. Ķieģelītis bija vienmēr. Vēl mājās cepām, paēduši bijām,” atceras Kārlis, kura ģimene vienmēr turējusi piemājas saimniecību un visi bija iztikuši.
Osīšu vārds nezudīs
Kārlis agri izveidoja ģimeni. “Bijām ar nākamo sievu Ausmu pazīstami jau agrāk. Viņa bija mana gada, mācījāmies vienā skolā, tikai es mācības pārtraucu, viņa vēl turpināja. Sākumā viņa tā kā bija vairāk saskatījusies ar manu draugu, bet beigās tomēr viņu dabūju es,” atceras Kārlis. 1950. gadā Kārlim gan bija jādodas armijā, kur aizvadīti nedaudz vairāk kā trīs gadi. Kamēr Kārlis Ņižņijnovgorodā un Kirovā vadīja dienestu, Ausma pacietīgi dzīvesdraugu gaidīja mājās. Osīšu pāris pagājušajā gadā svinēja 70 gadu kāzu jubileju un Pilskalnes pagastā ir ilgāk precētais pāris. Šajā jubilejā viņus pērn svinīgi sveica arī Neretas novada pašvaldība.
Kārlis saskaitījis, ka ģimenē kopā šobrīd ir 31 cilvēks — pavisam četras paaudzes. Osīši izaudzinājuši divus dēlus, izlolojuši piecus mazbērnus un sešus mazmazbērnus. Un šajā kuplajā pulciņā vien divas meitenītes, pārējie — puiši. Tas nozīmē, ka Osīšu dzimtas vārds tiks lepni nests tālāk.
Prieks par sakoptu sētu
Kad Pilskalnē izveidoja kolhozus un vēl pēc laika tos visus apvienoja padomju saimniecībā, Kārlis strādāja būvbrigādē. “Atceros, kolhozam piešķīra trīs kombainus, bet kombainieris bija tikai viens. Jautāju būvdarbu vadītājam, vai es varētu braukt ar kombainu. Ar motociklu biju braucis, bet no kombaina gan neko nesapratu, taču tehnika bija diezgan primitīva. Bija mums mehāniķis Ozoliņš, viņš man visu parādīja, kā kas darbojas, kopā izjaucām un salikām to tehniku, tikpat kā kursus biju izgājis. Tīri labi man viss aizgāja. Biju arī traktorists. Diezgan ilgi nostrādāju,” atceras Kārlis. Pensijā “Oškalnu” saimnieks devās kādu mēnesi pirms tam, kad Latvijā 1989. gadā mastā tika pacelti sarkanbaltsarkanie karogi un izskanēja doma par brīvu, neatkarīgu valsti.
Osīšu ģimenes māja, kas ir gandrīz pašā ciemata centrā, ir Kārļa paša būvēta. Ģimene tajā ievācās septiņdesmito gadu beigās un ar lielu rūpību kopa tās apkārtni. “Māja jauna, pašiem spēka pietika, stādījām, kopām un veidojām sētu, lai būtu prieks pašiem un citiem,” stāsta saimnieks. Kārlis ar lepnumu rāda vairākus atzinības rakstus, kas “Oškalniem” piešķirti kā vienai no pagasta sakoptākajām sētām. Mājas pagalmā lepni slejas arī karoga masts, kurā valsts svētkos un lielākos ģimenes godos uzvelk Latvijas karogu.
Novērtē paveikto
Kārlis bija viens no pirmajiem Pilskalnes pagastā, kas atjaunotajā Latvijā izveidoja zemnieku saimniecību. Bija tā sauktais “Breša zemnieks”. Apstrādāja 26 hektārus zemes, audzēja graudus, turēja lopus. Kādu brīdi “Oškalnos” pat mēģināja saimniekot ar bioloģiskajām metodēm. 2006. gadā, atzīmējot Latvijas Republikas proklamēšanas 88. gadadienu, Pilskalnē pirmo reizi tika pasniegts apbalvojums “Goda pilsonis”. Goda pilsoņa nosaukumu par darbu lauksaimniecībā piešķīra arī Kārlim. Viņš šajā nozarē kolhozā bija nostrādājis 40 gadu, bet kopš valsts neatkarības atgūšanas 15 gadu vadījis savu saimniecību. Tolaik viņa paša saimniecība bija tikpat liela, cik savlaik viņa tēva saimniecība. Pilskalnes pagasta padome pateicās “Oškalnu” saimniekam par sakoptajiem laukiem, zemes un darba mīlestību, izturību un sirsnību. Savukārt divus gadus vēlāk, atzīmējot Latvijas Republikas 90. gadadienu, zemnieku saimniecības “Oškalni” vadītājs Kārlis Osītis saņēmis Aizkraukles rajona padomes atzinības rakstu. Tāpat plauktā redzami arī goda raksti par pašaizliedzīgu darbu lauksaimniecībā gan Kārlim, gan Ausmai. Ausma saņēmusi Pilskalnes pagasta Gada cilvēka balvu. Šobrīd vectēva zemi apsaimnieko mazdēli.
Mūža lielāko daļu
ar bisi plecā
Kārļa lielākā aizraušanās visu mūžu bijušas medības. 1947. gadā 18 gadu vecumā kļuva par Neretas medību kolektīva biedru, vēlāk — vietējā kolektīva “Alnis” biedrs. Mežā ar bisi plecā aizvadījis vairāk nekā 60 gadu. “Jaunībā bieži medījām zaķus un stirnas. Gadījās sezonā pat uzstādīt rekordu — 52 nošauti zaķi. Esmu devies arī vilku medībās. Ir bijušas izcilas medību trofejas, taču tās glabājas pie mazdēla,” atceras Kārlis, kurš bijis diezgan trāpīgs šāvējs. Vienā sezonā, kad aļņi apkārtnes mežos bija krietni savairojušies, tos atļāva šaut bez ierobežojuma. No sezonā kolektīvā nošautajiem 27 aļņiem septiņi bijuši Kārļa. Gadījušies arī neticami gadījumi: “Reiz sēžu uz sastumtas celmu kaudzes un redzu, ka uz lauka iznāk kuilis. Viņš sajūt manu klātbūtni, sastingst, dzinēji aiziet garām, bet kuilis nekustas. Medību vadītājs sauc mani, lai nāku malā, jo mastā nekā nav, bet es — piukš! — pa kuili, un tas gar zemi. Saucu vīrus vilkt cūku, bet viņi domā, ka es vakara pustumsā esmu sadomājis jokot. Kad beigās pienāca tuvāk, pamanīja, ka tiešām kuilis augšpēdus. Medībās daudz neticamu piedzīvojumu bijis,” atceras mednieks ar stāžu. Gadu gaitā savas prasmes pilskalnietis nodevis mazdēliem, kuri, lai gan dzīvo citur, regulāri brauc uz medībām vectēva dzimtajā pusē. Kolektīvā “Alnis” ir apmēram 30 vīru, skaits netiek palielināts. Taču pa šiem nomainījušies visi, kas bijuši kolektīva dibināšanā. Kārlis bija vecākais tā mednieks, bet nu jau vairākus gadus vairs mežā neiet. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Viss mūžs veltīts laukiem

Kategorijas