Vectēva vijole

2019. gada 9. jūlijs 00:00

(3. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 18. jūnija numurā.)

Varbūt Pirmā pasaules kara juku laikos Šneideri nolēma ieguldīt cara rubļus vijolē, jo kam gan tāda pagale vajadzīga kara laikos! Viltīgi un gudri, taču bīstami. Vijole ir ļoti trausls instruments, baidās no mitruma, triecieniem, spiedieniem utt. Viena kļūme, un del Gesu meistardarbs varēja zaudēt savu unikālo skanējumu un pārvērsties par parastu vijoli, kādu ir tūkstošiem un desmitiem tūkstošu. Arī nupat ugunsgrēka liesmās tā varēja samirkt, atlīmēties, uzkarst vai pat sadegt!
Kad izglābtās mantas bija pārvestas pie māmuļas māsas Alīses uz netālajiem “Indrāniem”, pajautāju viņai, ko domā tālāk darīt ar vijoli.
— Osvalds man tika teicis, ka tā ir ļoti vērtīga naudas ziņā, bet man tā ir vēl vērtīgāka, jo ir vienīgā piemiņa no viņa. Varēja sadegt vai saliet ar ūdeni. Ņem un glabā, dēls. Ticu, ka tu izdomāsi labāku glabāšanas vietu nekā mājās aiz skapja, un tagad man arī māju vairs nav. Bet apsoli, ka nepārdosi to, kamēr es esmu dzīva. Apsoli, ka, apciemojot mani, atvedīsi man vijoli, lai neaizmirstu, kā Osvalds to spēlēja, — viņa atbildēja.
— Apsolu, vecomāt. Tādas vērtības parasti glabā seifos. Darbā man ir vecs seifs ar 10 cm biezām sienām, kuras piebērtas ar svina skrotīm. To nevar ne uzlauzt, ne sagriezt ar gāzes degli, — es atbildēju un noskūpstīju viņu uz abiem vaigiem.
Sarunas nevedās, jo visi bija noguruši līdz spēku izsīkumam. Ieliku vijoli vecajā futrālī, ietinu segā un, atvadījies no visiem, ripināju savu “golfiņu” uz Taurkalni. Pa ceļam visu apdomājot, cieši nolēmu izpētīt visu par del Gesu un citiem slavenajiem itāļu vijoļu meistariem. Taurkalnē manā rīcībā bija senais seifs ar lauvas galvu uz durvīm, kur pirmajā laikā biju nolēmis glabāt vijoli. Seifs savā ziņā bija unikāls. Tikai ievietojot lauvas atvērtajā mutē tievu un garu adatu, atvērās atslēgas caurums un bija iespējams ievietot un pagriezt atslēgu. Atverot pirmās durvis, aiz tām bija otras 15 mm tērauda durvis ar otru atslēgu. Atverot tās, tālāk varēja piekļūt seifa krātuvei, virs kuras bija atvilktnes lieluma glabātava, iztapsēta ar sarkanu samtu, ar tērauda mežģīņu durvīm un trešo atslēgu.
Unikāls bija arī veids, kā es tiku pie seifa. Kādā rudens dienā, braucot no Aizkraukles dzelzceļa stacijas uz Koknesi, sagribējās padzerties un iegriezos ceļa labajā pusē veikaliņā, kur nekad agrāk nebiju bijis. Nopircis dzērienu, izgāju laukā, lai padzertos un uzsmēķētu. Domās iegrimis, staigāju gar veikalu, līdz lapas nometušajā ceriņu krūmā ieraudzīju palielu, lapām apbirušu kasti. Tā kā pēc dabas esmu ļoti ziņkārīgs, piegāju paskatīties, kas tur guļ. Apslaucījis lapas un ieraudzījis speciālās eņģes un apsūbējušu lauvas galvu ar caurumu mutē, es sapratu, ka tas ir paliels seifs. Nevis parasta bleķa kaste, bet kārtīgs čuguna seifs ar svina skrošu pildījumu visapkārt un durvīs. Bet kāpēc gan tas te mētājas? Gāju klaušināt pārdevēju veikalā.
— Ai, tas tur jau mētājas gadus trīs, — man atbildēja pārdevēja, — iepriekšējā pārdevēja pazaudēja atslēgas, seifu atvērt nebija iespējams, neviens arī negribēja ar to krāmēties, un patērētāju biedrības vīri to izrullēja laukā un atstāja ceriņkrūmā.
Ne velti mana mamma pa jokam mūs ar kaimiņu Jurku bērnībā sauca par Maksu un Moricu — plāns man galvā jau bija gatavs. Seifs jādabū uz Taurkalni, bet vispirms tas jāatver un jāizgatavo atslēgas. Un to var izdarīt tikai pieredzējis kramplauzis. Tā kā viņi visi agrāk vai vēlāk tiek noķerti un iespundēti cietumā, tad milicijā noteikti ir ziņas par šo unikālo zagļu profesiju. No paziņām milicijā uzzinājis Aizkraukles vienīgā kramplauža darbavietas adresi, nopirku divas pudeles grādīgā un vakarpusē braucu uz garāžām runāt. Sākumā sarunas ar sirmo vīru nekā nevedās, teicās neko nezinot un neko neprotot. Taču, kad pēc “puspolša” parādīju viņam atvesto unikālo seifu ar lauvas galvu uz durvīm, vīram iegailējās acis un balsī parādījās profesionāls spīts. Sablefoju, ka seifā var būt veikala pāris dienās iekasētā nauda, kas atvēršanas gadījumā paliek viņam. Vienojāmies par darba apmaksu un, atstājis seifu meistara rokās, devos mājup. Pēc nedēļas seifs bija gatavs. Rūsa noņemta ar smilšu strūklu, un, nokrāsots balts ar zeltītu lauvas galvu durvīs, tas izskatījās patiešām majestātiski. Meistars bija izgatavojis arī jaunas visas trīs slēdzenes un apmācīja mani, kā ar tām rīkoties. Teicās, ka iekšā nekāda nauda neesot bijusi, bet kas to lai zina. Nomaksāju viņam norunāto summu un vedu seifu uz Taurkalni. Tā nu tagad viens mākslas darbs man glabāja otru mākslas darbu — del Gesu vijoli.
Bartolomeo Giuseppe Antonio Guarneri, del Gesù, dzimis 1698. gada 21. augustā, miris 1744. gada 17. oktobrī, bija itāļu vijoļu meistars no slavenās Kremonas skolas. Džuzepe Gvarneri jeb Džeze, kā viņu mēdz saukt, bija vijoļu meistars Gvarneri namā trešajā paaudzē un savu amatu mācījās no sava tēva Džovanni Gvarneri. Tas savukārt bija mācījies no sava tēva Andreas Gvarneri, kurš kopā ar Stradivāri bija paša Nikolo Amati mācekļi. Tomēr del Gesu vēlējās iet savu ceļu vijoļu izgatavošanā, nevis tikai atkārtot apgūtas prasmes tēva darbnīcā. Apveltīts ar neremdināmu kreativitāti, viņš daudz eksperimentēja ar “f” izgriezumu, arkām, augšējo un apakšējo vijoles koksnes biezumu un lakām un izveidoja savu neatkārtojamu un unikālu vijoles skaņu. Džezes vijoles skan dobjāk, robustāk, taču krāšņāk, spēcīgāk un lieliskāk par Stradivāri vijolēm. Dažas no pēdējām vijolēm ir kā rupji cirstas, neapstrādātas. Vai meistars, slimības mākts, būtu zaudējis savu ķērienu? Nedomāju gan. Iespējams, viņš tieši otrādi gribēja pasvītrot savu novitāti, savu domas lidojumu. To, ka galvenais nav forma, glance un elegance, bet gan skaņa. Del Gesu veidoja šaurus, vairākslāņu savienojumus sāniem ar virsmām, kas tām deva lielāku vibrācijas iespēju, radot īpašu psihoakustisku skaņu. Pretstatā tīriem toņiem ar periodisku, sinusoidālu skaņas viļņu formu šī skaņa bija bagātīga, kompleksa ar neregulāru viļņu formu. Apgūt del Gesu vijoli bija daudz grūtāk nekā Stradivāri vijoles. Tikai īsts meistars spēja izvilināt no Džezes vijolēm to krāšņo skaņu, ko del Gesu bija tai iedvesis. Nevelti izcilais vijolnieks Nikolo Paganīni trīs paaudzes vēlāk priekšroku deva tieši del Gesu vijolei, kas īsta meistara rokās radīja neatkārtojamu iespaidu uz auditoriju. Iespaidu, kura dēļ runāja, ka Paganīni ir pārdevis dvēseli sātanam, kurš tad devis viņam tādas spējas. Viduslaikos bija raksturīgi neizskaidrojamo iztulkot ar pārdabisku spēku klātbūtni, taču patiesībā tas bija del Gesu, kura meistardarbs kļuva pārdabisks un neatkārtojams Nikolo Paganīni rokās. Līdz 15 gadu vecumam Nikolo mācījās spēlēt ar Stradivāri vijoli, taču tad pārgāja uz del Gesu. Jau agri kļuvis par atzītu vijoļspēles virtuozu, savā turpmākajā karjerā Paganīni nešķīrās no del Gesu 1743. gadā izgatavotās vijoles “Il Cannone Guarnerius”. Tieši Paganīni nosauca savu vismīļāko vijoli “Il Cannone”, kas tulkojumā nozīmē “Lielgabals”, tās bagātā, krāšņā un spēcīgā skanējuma dēļ.
Džuzepes Gvarnēri liktenis krasi atšķīrās no Antonio Stradivāri likteņa. Džeze radīja savas vijoles apmēram 25 gadus un nomira, nesasniedzis 50 gadu vecumu, kamēr Stradivāri nodzīvoja līdz 93 gadiem, no kuriem 70 gadus izgatavoja vijoles. Tieši Stradivāri tajā laikā noteica Kremonas skolas modi, apjomus un vijoļu cenas. Šis apstāklis spieda Gvarnēri strādāt steidzīgi, un viņa pēdējās desmitgades vijoles neizceļas ar perfektu slīpējumu, dažām “f ” izgriezums pat nav simetrisks. Pēdējos gados viņš, slimības mocīts, bija spiests pelnīt iztiku kā krodzinieks, un vijoļu darināšana bija vairs tikai kā papildu darbs. Klīst leģenda, ka krass Gvarnēri izgatavoto vijoļu skaita un sekojošs labklājības kritums ap 1735. gadu ir saistīts ar to, ka viņš nogalinājis konkurentu, vienu no Milānas vijoļu meistariem brāļiem Lavazām, par ko ticis ieslodzīts cietumā. Tomēr mūsdienās tam nav atrasts apstiprinājums, un šāda Gvarnēri dzīves notikumu sagrozīšana tiek uzskatīta par mēģinājumu parādīt meistaru vairāk kā temperamentīgu un ātras dabas cilvēku nekā pārstrādājušos un komerciāli neveiksmīgu. Arīdzan vēsturnieki ir izpētījuši, ka dažas no vijolēm, kas marķētas ar Gvarnēri darbnīcas zīmi, ir viņa sievas vācietes Katrīnas Rodas darbs, nemaz nerunājot par veselu kaudzi atdarinātāju, kas ir centušies atkārtot Gvarnēri meistardarbus. Tomēr — ak, likteņa ironija! — tieši viņa pēdējā laika robustās vijoles ir visaugstāk novērtētās un dārgākās. Ironija, jā, gan, jo Gvarnēri vijole “Vieuxtemps Guarneri” , kuru dēvē arī par vijoļu “Monu Līzu”, 2013. gadā tika pārdota izsolē par 18 miljoniem ASV dolāru, padarot to par visdārgāko vijoli pasaulē. Nabaga ģēnijs! Mocarts un Saljēri, Gvarnēri un Stradivāri, ģēniji reti ir bijuši veiksminieki finansiālā ziņā, jo viņu prāts un talants bijis iedzimts citā virzienā. Virzienā, lai radītu un eksperimentētu, nevis tirgotos. Ir zināms, ka savā īsajā mūžā meistars izgatavoja ap 200 vijoļu, taču līdz mūsdienām ir saglabājušās mazāk nekā 150 Gvarnēri del Gesu vijoles, kuru cena tagad sākas no 10 miljoniem ASV dolāru. Kur palikušas pārējās aptuveni 50 meistara vijoles? Vai tiešām kāda no tām būtu nonākusi vectēva rokās Pirmā pasaules kara laikā? Vadoties pēc “Cozio” arhīva kataloga Gvarnēri del Gesu vijoļu īpašnieku datiem, vijole Nr. 147 “Ole Bull”, kas izgatavota 1744. gadā (Cozio Nr.40453), ir pēdējais Gvarnēri darbs, un saskaņā ar “In-gles&Hayday and Artes-Violin” katalogu kopš 2010. gada vijole atrodas Milānā. Iespējams, šim vijoļu īpašnieku sarakstam tagad var pievienot arī Nr. 148 “Fireball”, Osvalds Skroderis, 1730, Latvia, Riga.

(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Vectēva vijole

Kategorijas