Ar vēju un medus jūru

Arvīds Vītols, bijušais Latvijas Vieglatlētikas veterānu asociācijas prezidents

2019. gada 9. jūlijs 00:00

336

Nedēļa paskrēja, laistot siltumnīcas un aprūpējot 51 bišu māju. Šis, tāpat kā pagājušais, ir lielisks medus gads, un jūlijā rokas darba pilnas. Bites medu tik ātri sanesušas, ka tas, jau šūnās esot, sāk kristalizēties. Burtiski medus jūra. Smejos — trīs gadus šādi gan nevar būt, un ka tik nākamais nenāk ar badu. Stropu daudz, pērn bija pat 60, bet pēc tik ražīga gada, pēc daudzām darbā pavadītām, negulētām naktīm stropu skaitu samazinājām. Medus cenu nemainu, un pastāvīgie klienti ar to rēķinās. Arī sliktas ražas gados, kad citi cenu paceļ, man paliek nemainīga. Ar lepnumu saku, ka viens no maniem klientiem ir Jānis Lūsis — 1968. gada vasaras olimpisko spēļu čempions šķēpmešanā. Viņš vienmēr brauc pēc pavasara ziedu medus, tā, kuru bites ienes visagrāk.
Mūsu mājai negāja secen stiprie vēji, un piektdien pamatīgas brāzmas iemeta dīķī batutu. Pacēla to gaisā, panesa vairākus metrus dīķa virzienā, pa ceļam nolauza kāpnīšu margas un atstāja batutu ūdenī. Dīķis vidū ir četrus metrus dziļš, dibens mālains. Ar sievu kopīgiem spēkiem laikus izdabūjām to krastā, jo batuts pamazām slīdēja uz dīķa dziļāko vietu. Šī nav pirmā reize, kad vējš mūsmājās parāda savu spēku. Tāpēc turpmāk batutu liksim citviet — aizvējā.
Nedēļas nogalē, sestdien, biju Latvijas sporta veterānu čempionātā vieglatlētikā, kas notika Gulbenē. Arī šajās sacensībās “paviesojās” stiprais vējš, kas nopostīja vairākas teltis.
Sešus gadus biju Latvijas Vieglatlētikas veterānu asociācijas (LVVA) prezidents, līdz manā vietā nāca Guntis Zālītis, bijušais Latvijas Vieglatlētikas savienības prezidents. Pirms šīm spēlēm man piezvanīja un jautāja, vai piedalīšos sacensībās, vai vismaz ieradīšos uz parādi. Bija aizdomas, ka gatavo man pārsteigumu.
No nedēļas ziņām interesanta šķita par Krievijas nostājas maiņu saistībā ar Kaļiņingradas apmeklējumu. Tagad Latvijas pilsoņi vīzai var pieteikties elektroniski un uzturēties tur astoņas dienas. Šajā apgabalā es dienēju. Kā tagad atceros savas daļas numuru — 32-196. Tas, pat nakts vidū pamodinātam, bija jāzina. Būtu interesanti apskatīties vietas, kurās biju jaunībā. Interesanti, ka arī Grodņa Baltkrievijā pēkšņi ļoti vēlas draudzēties ar mums, Latvijas sportistiem veterāniem. Aicina uz sacensībām — atklāto čempionātu — sagaidīšot, aprūpēšot, pat vīzas nevajag. Kaut kā divdomīgi tas viss izklausās.
Pats neesmu piedalījies un principa pēc to nedarīšu, bet lasīju par čeku loteriju. Esot jau atklāti pirmie dīvainie čeki. No tiem redzams, ka uzņēmējs nemaksā nodokļus. Tātad kases aparāti ir tā saregulēti. Atceros gadījumu ar kādu ēdināšanas uzņēmumu Rīgā. To nostrostēja, sodīja, bet vai citiem tā bija mācība? Čeku loterija rāda pretējo. Gan jau ir kāda firma, kas specializējusies šādā kases aparātu “grozīšanā”. Protams, ka nodokļu nemaksātājus vajag izķert, jo tad ir cerība, ka pensijas kļūs lielākas. Ja vien nodokļu nauda neaiziet ne tur, kur nepieciešams. Nesen, braucot no Rīgas, pie Ulbrokas nācās palaist militāro kolonnu. Gaidīju vismaz 15 minūtes. Noskatījos uz tehniku — pēdējās grabažas. Ja šādiem lūžņiem aiziet nodokļi, tad esmu dusmīgs.
Premjers Krišjānis Kariņš aicina domāt par slimnīcu tīkla samazināšanu. Liekas, ka medicīnā tā jau viss ir samazināts. Ja agrāk daudzus pakalpojumus varējām saņemt Aizkrauklē, tagad jādodas uz Rīgu. Visi mani bērni dzimuši Aizkrauklē, bet meitai bērni dzima Madonā un Jēkabpilī. Par Jēkabpils dzemdību nodaļu no viņas dzirdēju ļoti labas atsauksmes. Slimnīcu skaita samazināšana radīs neērtības iedzīvotājiem, bet, no otras puses, koncentrējot līdzekļus, pakalpojumam vajadzētu kļūt kvalitatīvākam.
Pats gan ‘‘Pasažieru vilciena’’ pakalpojumus Latvijā izmantoju reti, bet vilcienā bieži sēžos, esot ārzemēs, kad no lielākas pilsētas jānokļūt uz attālāku. Tad var salīdzināt ar vilcienu vagoniem Latvijā, kas ar nelieliem uzlabojumiem kursē piecdesmit vai pat vairāk gadu. Tāpēc prieks, ka beidzot uz priekšu virzās jauno vilcienu iepirkums. Iepirkumu uzraudzības birojs ļāvis slēgt līgumu ar Čehijas uzņēmumu “Škoda”. Latvijā ar vilcienu esmu braucis, kad ceļu apmaksāja valde. Bija izdevīgāk nekā ar privāto auto. Ja man jāizvēlas starp autobusu un vilcienu, noteikti priekšroku došu otrajam.
Vakar zvērestu nodeva jaunais Valsts prezidents Egils Levits. Raimonds Vējonis man simpatizēja. Vienkāršs cilvēks, kuru saprata un pieņēma laucinieki. Skaidrs, ka viņa cilvēciskās īpašības, zināšanas neļāva prezentēt valsti tādā līmenī, kā mums gribētos. Jaunais prezidents to noteikti izdarīs daudz labāk. Vai viņš būs tautai mīļš, nezinu.
Interesants bija skandāls starp “Getto Games” un to organizatoru Raimondu Elbakjanu un Resursu centru sievietēm “Marta” par Rīgā izvietotajiem plakātiem. Esam Eiropā un jāievēro dzimumu, cilvēku tiesības. Sieviete kā sacensību erotiska pieskaņa pamazām pazuda no prestižām ātrumsacensībām F1, bet karsējmeitenes joprojām ir, un arī riteņbraucējiem uz goda pjedestāla bučas dod simpātiskas meitenes. Principā konflikta ideja ir saistīta ar šo pašu tēmu — sievietes ķermenis sportā. Kā sportists varu teikt — nebija nekāda vaina. Sacensībās šādu meiteņu piedalīšanās uzsit asinis, vieglāk startēt. Runājot par karsējmeitenēm basketbolā, sportisti viņām tikpat kā nepievērš uzmanību, jo spēles starplaikā jāseko trenera norādēm. Tas vairāk ir kā šovs skatītājiem. Man kā skatītājam viņas nemaz netraucē.
Dzīve laukos nav iedomājama bez zāles pļaušanas. Sakopt mājas apkārtni bija divtik svarīgi, jo pēc sacensībām Gulbenē uz šejieni brauca ap 20 cilvēku — vecā un jaunā LVVA valde un rīkoja sēdi. Pirms tam par tradīciju iegājies tikties Likteņdārzā, kur atceramies represētos sportistus.

Staburags.lv ARHĪVS

Ar vēju un medus jūru

Kategorijas