Dzīves smagumu atstāj pagātnē

2019. gada 5. jūlijs 00:00

343

Pļaviņiete Paulīne Urberga savā mūžā pieredzējusi daudz — Ulmaņlaikus, karu, izsūtīšanu, varas maiņas noteikto diktatūru. Vairāki laika posmi bijuši grūtiem pārdzīvojumiem pilni, bet smagums tomēr palicis pagātnē, un, kā pati atzīst, tagad dzīve esot ļoti laba, jo ir tik daudz iespēju, ja vien to gadu nebūtu tik daudz! Šogad Paulīnes kundzei 87. Tomēr tas vairāk šķiet skaitlis tikai uz papīra, jo tikpat mundru un darbīgu kā šobrīd savas klasesbiedrenes Santas mammu esmu pazinusi ilgus gadus.

Visus ieskaita
kulakos
Par pļaviņieti Paulīnes kundze kļuva dzīves diktētu apstākļu dēļ. Viņas dzimtā puse ir Līvānu novada Rožupe. Dubnas upes krastā vecākiem piederēja māja un saimniecība. Mamma bija skolotāja, tēvs — zemnieks un vietējā meteoroloģijas posteņa novērotājs. Līdz ar to ģimene baudījusi tam laikam īpašas iespējas — tālruni un radio. Paulīnes kundze atceras, cik plaša bijusi saimniecība ar lepniem zirgiem un laukiem, uzbūvēta skaista māja. Tam visam gan nebija ilgs mūžs, jo nāca karš un pārmaiņu laiks.
— Mūsu māja bija izraudzīta par štāba vietu. Kad ienāca krievi, tad tur ievācās šī armija, tad viņus nomainīja vācieši, un mūs atkal izlika ārā. Netālu atradās tilts un ceļš, kas bija stratēģiski nozīmīga vieta, tāpēc vairākkārt piedzīvojām bombardēšanu. Ar brāli bijām vēl bērni, un varbūt daudz ko neuztvērām kā pieaugušie, bet briesmīgi tas bija, — atceras pļaviņiete.
Savas mājas ģimenei nācās atstāt 1949. gadā, kad lopu vagonos sākās ceļš uz Sibīriju. Neraugoties uz to, ka vecāki bija pagastā ieredzēti un cienīti vienkārši darba darītāji, bet bērni vēl skolēni, visus ieskaitīja kulakos. Iespējams, tāpēc, ka vietējā vara bija noskatījusi viņu māju savām vajadzībām. Iepriekš ģimenei bijusi iecere doties bēgļu gaitās uz Zviedriju, bet vecāmāte neparko nebija ar mieru atstāt mājas, un viņi palika.
Paņem vien grāmatas
Paulīnes kundze atceras, ka izsūtīšanas dienā vispirms paņēma mammu, kura bijusi skolā, tēvu un brāli no mājas, bet pati todien bijusi skolā Līvānos. Mamma izprasījusi, lai arī meitai ļauj doties līdzi.
— Par izsūtīšanu jau runāja, un tas viss satrauca. Meitenes viena otrai dāvināja kartītes piemiņai, jo neviens nezināja, kurus tas skars. Kad ieradās pēc manis pie saimnieces dzīvoklī, viņa teica, lai ņemu ko ēdamu līdzi, bet es satraukumā ieliku tikai skolas grāmatas. Arī mājiniekiem neko neļāva ņemt, tāpēc braucām, kādi bijām, un klājās grūti. Labi, ka dzīvokļa saimniece vēl uz vagonu atnesa kaut ko ēdamu, — atceras Paulīnes kundze.
Sākās divu nedēļu ilgais ceļš līdz Tomskas apgabalam. Vispirms vilciens piestāja Jersikā mežā, domājuši, ka visus nošaus, bet tas nenoticis. Vagonā valdījuši drausmīgi apstākļi, un vienīgā iespēja iziet no tā bijušas nelielās apstāšanās reizes bruņotu apsargu uzraudzībā.
— Kad nonācām galā, notika dalīšana. Tā kā tēvs prata dažādus praktiskus darbus un vajadzēja meistarus, mūs atstāja ciemata centrā. Visiem vajadzēja smagi strādāt, lai nodrošinātu iztiku, arī man. Vēlāk iekārtojos darbā skolā par apkopēju. Tad ar draudzeni Oliju nolēmām atsākt mācības 7. klasē, ko pārtrauca izvešana. Krievu valodu nepratām nemaz, un vispirms atzīmes bija “1”, tad “2” un ar trijniekiem pabeidzām to klasi. Vēlāk jau veicās arvien labāk, — atceras jubilāre.
Pēc tam Olija dabūja atļauju izbraukt uz kaimiņrajonu, lai mācītos grāmatvedības kursos. Otrajā gadā turp devusies arī Paulīne. Tas deva iespēju dabūt darbu aptiekā par rēķinvedi. Arī brālis iestājās augstskolā, bet nepabeidza, jo 1956. gadā ģimene saņēma atļauju atgriezties Latvijā. Izsūtījums licis saprast, cik cilvēks var būt nežēlīgs, bet arī iemācīja izdzīvot pat tādos apstākļos, kad nav nekā.
Bez savām mājām
Garām Paulīnes kundzes mājai Pļaviņās iznāk doties ik dienu, un šī ainava netālu no pilsētas centra pļaviņiešiem tik ierasta jau daudzus gadus. Koki pie mājas izauguši lieli un sniedz pavēni, bet kādreiz tajā vietā bija pļava ar siena gubām un gotiņām.
— No Sibīrijas mums nebija, kur atgriezties, jo savā mājā vairs nelaida. Tagad tā ir pašvaldības īpašumā. Nav vairs arī vecvecāku mājas, kur esmu dzimusi, jo pēc kara to pārcēla uz citu vietu, un tagad tur ir pagasta kultūras nams. Mums bija radiniece Aiviekstes pagasta Kriškalnos, kura pieņēma pie sevis, kādu laiku dzīvojām tur. Tad brālis pārcēlās uz Ogri, kur apprecējās, un tēvs sāka būvēt māju tepat. Viņš bija labs mūrnieks un galdnieks un visu darīja pats. Tā bija iecerēta kā pagaidu būve, bet viņš saslima un devās mūžībā. Tā jau 50 gadus tajā dzīvojam, un ko varam, uzlabojam. Daudzas apkārtnes mājas ir bijušo sibīriešu celtas, — stāsta pļaviņiete.
Savulaik viņa vadīja represēto apvienību Pļaviņās, bet viņu pulciņš strauji sarucis, jo tik daudz gadu pagājis kopš tā laika.
Pēc atgriešanās no Sibīrijas nav bijis viegli ar darbavietām. Sameklējusi grāmatvedes vietu Līvānu kūdras fabrikā, kā arī iestājusies vakarskolā. Gadu nostrādājusi, bet vajadzējis meklēt citu darbavietu, un viņa atgriezās Pļaviņās. Darbs atradies Patērētāju biedrības savienībā kā rēķinvedei, vēlāk kā sekretārei. Tolaik bijis Pļaviņu rajons un savienību apvienoja ar Patērētāju biedrību, kur nostrādāti 26 gadi. Sākoties vadības maiņai, Paulīnes kundze nolēmusi iet projām un piekritusi darbam Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centra nodaļā Pļaviņās. Tur ar “papīriem” nostrādāts līdz pensijai.
Jābūt kustībā
Jubilāres dzīves atmiņu kamolīti šķetinām kopā ar viņas meitu Santu, kura, turpinot dzimtas tradīciju, ir skolotāja un strādā Pļaviņu novada pirmsskolas izglītības iestādē “Jumītis”. Dēls Armīns izveidojis veiksmīgu poligrāfijas uzņēmumu un dzīvo Rīgā, abi bērni ir liels mammas atbalsts.
— Kas tagad ko nedzīvot, ja vien tie gadi neietu uz priekšu. Kājas jau liek sevi manīt, bet vēl jau tieku visur, kur iecerēts. Savulaik visi meži ogās un sēnēs izstaigāti, meža veltes spaiņiem mājās nestas. Mana vislabākā sabiedrotā tad bija draudzene Sarmīte Jansone. Bija arī tā, ka no purva vien sauju dzērveņu atnesām, bet vismaz labi izstaigājāmies. Ar brāli esam braukuši uz tālākiem mežiem. Tagad neko no tā nevajag, un nav vairs arī spēka. Tomēr esmu pieteikusies uz nūjošanas nodarbībām. Nezinu, kā veiksies, bet jākustas. Ir, protams, brīži, kad nolaižas rokas, bet nepadodos šīm izjūtām. Arī tēvs bija tāds, kurš katrā grūtā brīdī prata saskatīt izeju. Nevar raudāt, čīkstēt un citiem uzspiest savas likstas, — saka Paulīnes kundze.
Reizi gadā viņa kopā ar savējiem cenšas apmeklēt dzimtās vietas, apciemojot tos, kuri palikuši vai atdusas kapsētā. Savulaik viņai bijis ap 30 brālēnu un māsīcu, bet neilgā laikā daudzi aizgāja mūžībā. Tagad palikušas vien piecas māsīcas un divi brālēni, un ar savējiem viņa turas kopā. Tāpat kā ar draudzenēm, kuru skaits arī sarūk, tomēr savs pulciņš ir, un arī šajā jubilejā apsveicēju pulks bijis krietns. Ar draudzenēm viņa nereti apmeklē pasākumus, dodas braucienos un kopā iecienījušas galda spēles. Savulaik jubilāre labi spēlējusi dambreti, no-
vusu, bet nu vairs neesot tās domāšanas un veiklības. Dažkārt viņa savas domas ieliek dzejoļos.
Kad vien bijusi iespēja, Paulīnes kundze labprāt apskatījusi pasauli un Latviju. Vaļasprieki un intereses vairāk saistās ar fiziskām aktivitātēm.
Ar ticību sirdī
Daudzus gadus Paulīnes kundze bijusi uzticīga Pļaviņu luterāņu draudzei. Ceļš uz baznīcu atsākās jau padomju gados, sākumā kopā ar draudzeni Hermīni Pudāni. Par to varēja draudēt lielas nepatikšanas, bet priekšniecība darbā neko neiebildusi, lai arī zinājusi. Iesākto turpina arī Santa, kura ievēlēta par draudzes priekšnieci.
— Atmodas laikā baznīcā bija liels pacēlums, kad mācītājs Pļaviņās bija Erberts Bikše. Plaši darbojās svētdienas skola, un cilvēku nāca daudz, arī jaunieši. Šobrīd tas viss ir mērenāk, bet turpinām darboties, — stāsta Santa.
Paulīne Urberga atzīst, ka Dievs arvien viņai stāvējis klāt, pamācot, pārmācot un pažēlojot. Arī tagad viņa dzīvo ar dziļu ticību sirdī, ieklausoties Svēto Rakstu vārdos: “Kas tevi pazudinās? Neticība tam, ka tevi grūž postā. Velns un Tava ļaunā sirds iedveš Tev neticību un pazudina. Tie uzstāj, ka Kristus veikums nav pietiekams. Bīsties no savas neticības! Lūdz Dievu, lai viņš dod Tev ticību, un nerimsties, iekams Viņš nav rakstījis Kristus nopelnu, ar to Tev pietiek tagad un mūžībā.” Šī apziņa palīdzējusi dzīvot, lai turpinātu iet pa pareizo ceļu, kaut arī šķiet, ka ne vienmēr izdevies, un pratusi sakārtot savu dzīvi. Tomēr vienmēr rīkojusies ar apziņu nedarīt otram ļaunu, un šobrīd dzīvē patiesi ir labs laiks, jo līdzās ir bērni un visi labie cilvēki. Ko gan vairāk cilvēks var vēlēties! ◆

Paulīne Urberga
Atmiņu smarža
Ar siltu pavasara dvesmu,
Ar svaigu bērzu sulas garšu
Ir atnācis un saka:
“Te es esmu” —
Jauns pavasaris,
pats ar savu smaržu.

Tā smaržo bērnība,
kad priecīgs pļavā skrēji.
Tā smaržo jaunība,
kad laimīgs sauli tvēri.
Tā smaržo mīlestība pirmā.
Tā smaržo vecmāmuļa sirmā.

Tā smaržo laiks,
ko nevar vairāk atsaukt,
Jo tas, kas aizgājis,
to nevar sasaukt.
Kaut sirds vēl pilna atmiņu
un siltu jūtu,
Cik labi gan starp smaržām šīm būt.

Staburags.lv ARHĪVS

Dzīves smagumu atstāj pagātnē

Kategorijas