“Pateicoties trenerim, man kabatā vēl slēpjas trumpis”

2019. gada 5. jūlijs 00:00

306

“Pateicoties trenerim, man kabatā vēl slēpjas trumpis”

Titulētais daudzcīņnieks aizkrauklietis Oļegs Kozjakovs, kurš pēc daudzajām uzvarām ieguvis iesauku “zelta puisēns”, vairākus mēnešus atgūstas pēc ceļgala traumas. Dīkstāves periods kļuvis mokošs, un Oļegs ar nepacietību gaida, kad varēs atsākt treniņus un atgriezties stadionā. Viņš ir lielu pārmaiņu priekšā — jaunietis nolēmis spert soli tālāk un nākamgad mācīsies un trenēsies Rīgā.

Ilgas pēc stadiona
— Kas šobrīd notiek tavā dzīvē?
— Šogad absolvēju 11. klasi Aizkraukles novada ģimnāzijā. Iesniedzu dokumentus un jau esmu uzņemts skolā Rīgā. Nākamgad mācīšos un trenēšos tur. Jutu nepieciešamību pēc pārmaiņām. Lai tas notiktu, jādomā uz priekšu. Vēlos lielāku izaugsmi, ceru, ka galvaspilsētā to gūšu. Protams, 18 gados gribas arī dzīvot patstāvīgi. Kad celis būs pilnībā vesels, atsākšu nopietni trenēties. Lai gan zinu visus Latvijas vieglatlētikas trenerus, konsultēšos ar Valēriju Veļčinski par nākamā trenera izvēli.
— Kādas ir tavas nākotnes ieceres?
— Atgriezties sportā. Pirms pusgada sporta stundā satraumēju celi, tika veikta operācija, tad ilgs atlabšanas periods. Pirms traumas celis nedaudz lika par sevi manīt, taču nepievērsu tam uzmanību. Likās, ka pāries. Kritiens situāciju saasināja. Divus mēnešus staigāju ar kruķiem, tagad jau lēnām mēģinu sākt skriet.
Ceru atgriezties iepriekšējā līmenī. Man nepatīk kalt nākotnes plānus, dzīvoju šeit un tagad. Sportā esmu nopietns, bet ikdienas dzīvē ļaujos straumei, lai nes. Ja kas nesanāk, nepārdzīvoju un meklēju ko citu.
Raugoties tālākā nākotnē, ceru doties studēt un trenēties Amerikā. Tas būtu visideālākais scenārijs. Mans lielākais nākotnes mērķis un sapnis ir piedalīties olimpiskajās spēlēs. Tā kā mērķis ir, jāskatās, kā kārtis kritīs.
— Vai nav emocionāli grūti būt uz “satraumēto soliņa”?
— Pirmie mēneši uz kruķiem bija smagi. Pēc tam fiziski kļuva vieglāk, tā bija iespēja atpūsties no ikdienas treniņiem. Pēdējo mēnesi domās maisās stadions, rezultāti, gribu atgriezties aktīvajā sportā.
— Kā sākās tavas sportista gaitas?
— Bērnudārzā sāku apmeklēt futbola treniņus. Mācoties 2. klasē, vecāki mani aizsūtīja uz vieglatlētiku, tā teikt, pamēģināt. Man iepatikās! Kādu laiku apmeklēju abus treniņus, divreiz nedēļā futbola, trīs — vieglatlētikas. Ilgi tas tā neturpinājās, izvēlējos vieglatlētiku, kur esmu joprojām. No pirmās dienas mans treneris ir Valērijs Veļčinskis. Tieši viņš manī saskatīja dotumus, kas vajadzīgi daudzcīņniekam. Es biju čakls, diezgan spēcīgs, nebiju tik tievs, lai mani novirzītu tikai uz augstlēkšanu. Tehnikas apgūšanai nepieciešami vairāki gadi. Soli pa solim apguvu visas nianses, tagad slīpēju septiņos gados apgūto.
Pārspēt sevi un tad konkurentus
— Kas daudzcīņā ir visgrūtākais?
— Daudzcīņa ir emocionāli un fiziski smags izaicinājums. Sacensības notiek divas dienas pēc kārtas. No disciplīnām vislielākās grūtības man sagādā 1500 m distance. Garie gabali nav tie iecienītākie, pie tam sacensībās tas ir noslēdzošais posms, kad ir vismazāk spēka. Sarežģīta ir arī kārtslēkšana, un grūtības sagādā tas, ka Aizkrauklē nav iespējas trenēties kārtslēkšanā. Paldies trenerim, kurš noorganizēja iespēju braukt trenēties uz Jēkabpili, kā arī piedalīties nometnē Murjāņu sporta ģimnāzijā.
— Kuras tavas priekšrocības tev ļauj būt pārākam par konkurentiem?
— Iespējams, esmu fiziski spēcīgāks par konkurentiem. Spēks man palīdz uzrādīt labus rezultātus mešanas disciplīnās. Manuprāt, visās disciplīnās esmu vienlīdz spējīgs, izņemot garo gabalu.
— Esi vēlējies kādreiz sportam pateikt ardievas?
— Protams! Lūzuma punkts bija kādā 7.—8. klasē, kad biju paaudzies un gribēju vairāk laika pavadīt ar draugiem. Vasarā gribēju strādāt, nopelnīt naudu, taču, ja katru dienu jāiet uz treniņiem, tas nav iespējams. Gribējās pamest sportu, lai “ņemtu dzīvi savās rokās”. Noturēties palīdzēja vecāku iedvesma un onkuļa psiholoģiskais atbalsts. Viņi motivēja turpināt iesākto un mierināja — ja nekas neizdosies, tad atbalstīs realizēt citas ieceres.
— Trenera nozīme tavā sportista karjerā.
— Valērijs ir kā ģimenes loceklis. Mēs tiekamies un komunicējam diendienā vairākus gadus. Viņš manā labā ir daudz darījis. Man būs grūti no viņa atvadīties un iet pie cita trenera. Es gribu pārmaiņas, gribu doties uz Rīgu, bet nevēlos mainīt treneri. Viņš ir labākais daudzcīņas treneris Latvijā.
— Kas līdz šim palicis spilgtā atmiņā?
— Eiropas, pasaules čempionāts… Patiesībā, nav nozīmes sacensībām vai to mērogam. Sportistam svarīgākais ir rezultāts, tā ir cīņa pašam ar sevi — uzlabot savu sniegumu, pārspēt sevi un tikai pēc tam konkurentus.
Neko nenožēlo
— Vai Latvijā tev ir līdzvērtīgi konkurenti?
— Nezinu, kas pa šo pusgadu mainījies. Bet līdz tam stipras konkurences nebija. Daudzcīņa no sportista prasa daudz, ne visi tam spēj nodoties. Arī individuālajos veidos var novērot, ka jauniešu grupās ir pāris līderu, kas dominē. Pārejot uz junioru grupu, tie, kas iepriekš bija vien labi ja desmitniekā, tagad cīnās par godalgām. Lielākie rezultāti ir U20 un pieaugušo grupās, tas ir vecums, kad sportists ir nobriedis un izliek visu, ko spēj. Tad sākas nopietnais sports.
— Kāda ir daudzcīņas aisberga neredzamā puse?
— Atšķirībā no citiem sportistiem pārāk lielu uzmanību uzturam nepievēršu. Ēdu visu, ņemu vērā pašsajūtu un skaitļus uz svariem. Ja pirms mačiem nepieciešams nomest kādu kilogramu, padomāju, ko un cik lieku mutē, bet stingras diētas neieturu. Protams, lietoju vitamīnus, ko man piešķir Olimpiskā komiteja. Pāris nedēļu pirms sacensībām cenšos labi izgulēties un pie miera dodos laikus. Skolas diskotēka parasti notiek vienlaikus ar Latvijas ziemas čempionātu. Aizeju atpūsties, taču neko daudz ballēties nevaru atļauties, jo jau desmitos jābūt gultā. Sportam esot prioritātei, esmu daudz ko upurējis. Neesmu devies klases ekskursijās, izlaidis atpūtu ar draugiem un daudz ko citu. Taču neko no tā nenožēloju, sasniegumi, kas gūti pēc disciplīnas ievērošanas, ir tā vērti.
— Kā vērtē sporta nozari Latvijā?
— Sports dalās divos līmeņos — lielais sports, kad atbalstu sniedz valsts un lielās organizācijas, un ne tik lielais, kad viss atkarīgs no paša iespējām un pašvaldības atbalsta. Aizkraukles sporta skola ir lieliska. Esmu bijis daudzās nometnēs, kā arī ticis nodrošināts ar “naglenēm”.
Pēdējo gadu laikā valstī uzlabojusies sporta infrastruktūra. Kuldīgā un Liepājā atklātas jaunas manēžas. Protams, ar to nepietiek. Uzskatu, ka Latvijā ir trīs pilsētas, kurās vieglatlēti var kvalitatīvi trenēties, tās abas iepriekš nosauktās un vēl galvaspilsēta.
— Kā pietrūkst, lai vairāk vieglatlētu sasniegtu pasaules līmeņa rezultātus?
— Motivācijas. Nav nozīmes, cik labs ir treneris vai esošā infrastruktūra. Ja sportistam nebūs svarīgs mērķis, neviens un nekas viņam nepalīdzēs augt. Viss sākas ar sevi, tikai tad seko infrastruktūra un atbalsts.
— Tu esi piedalījies augsta ranga sacensībās ārvalstīs un Latvijā. Pievienotā vērtība — ceļošana?
— Nebūt ne. Viss, ko redzu, ir stadions. Ja man parādītu jebkura Latvijas stadiona bildi, es to nosauktu.
Trūkst pacietības strādāt ilgtermiņā
— Aizkraukles reģionā un sportistu aprindās bieži tiec lutināts ar pastiprinātu uzmanību. Vai starmešu gaismas tevi apreibina?
— Esmu diezgan kautrīgs. Arī pēdējais pasākums Aizkraukles kultūras namā, kurā godināja par aizvadītā gada panākumiem, lika sarkt. Ne par vienu citu nerunāja tik ilgi kā par mani, tika uzskaitītas visas izcīnītās medaļas. Tajā pašā laikā ir patīkami, ka mani pazīst. Pēc 9. klases aizgāju uz novada ģimnāzijas centrālo ēku. Gaiteņos dzirdēju sarunas: “Eu, tas ir tas puisis, kas pasaules čempionātā izcīnīja medaļu!” Tas ir patīkami un iedvesmo darīt. Gribētos, lai runā ne tikai Aizkrauklē, bet visā Latvijā.
— Mēs tevi pazīstam kā sportistu, bet kas vēl tevi aizrauj?
— Laba, aktīva atpūta vasarā. Peldēšana, pārgājieni, nakšņošana teltīs.
— Vai esi saskāries ar izdegšanas sindromu?
— Personīgi es nē, bet esmu novērojis, ka vairākiem U16 un U18 grupas sportistiem līmenis paliek nemainīgs vai pat slīd uz sleju. Man jāsaka paldies trenerim, ka viņš ar mani “neforsēja”. Nepārspīlēja slodzi un nelika daudz strādāt ar smagumiem. Ar smagumiem varēšu pilnveidoties pēc vairākiem gadiem, kad rezultāti sāks stagnēt. Tas ir mans neizmantotais trumpis, kas nākotnē palīdzēs tikt pie labākiem rezultātiem. Bet, jā, kopumā šī problēma pastāv. Daudziem trūkst pacietības strādāt ilgtermiņā, un viss pulveris tiek izšauts pāragri. Tas vairāk attiecas uz treneriem, kuri pārcenšas, vēlēdamies izcelt savus audzēkņus. Šādās situācijās netiek domāts par sportista nākotni.
— Vai tev ir veiksmes talismans?
— Telefons, kas, pat esot tālumā, sniedz ģimenes atbalstu. Pirms katrām sacensībām sazinos ar vecākiem, mamma vienmēr uzmundrina, sakot, ka man viss izdosies. Atbalsts ir ļoti svarīgs, īpaši pirms nozīmīgām sacensībām, kā Eiropas vai pasaules čempionāts. Lai gan vecāki nav ar mani fiziski, telefons palīdz saņemt emocionālo atbalstu.
— Ir kāds elks, kuram vēlies līdzināties?
— Mani ļoti iedvesmoja Latvijas daudzcīņniece Laura Ikauniece. Ne tikai ar sasniegumiem sportā, bet arī ar iedvesmojošo “Instagram” kontu un iespaidīgajiem sponsoriem. Tas ir tas, ko es arī vēlētos. Bieži skatos sacensības kanālā “Eurosport”. Emocijas caur zilo ekrānu nevar nodot. Kad pirms pāris gadiem startēju pasaules čempionātā Kenijā, mani pārņēma neaprakstāmas sajūtas. Lielais stadions, līdzjutēju pūļi. Emocijas, kas pārņem startējot, iedvesmo.
— Kas ir tava panākumu atslēga?
— Esmu psiholoģiski spēcīgs. Pēdējos gadus neizlaižu nevienu treniņu. Treneris saka, ka šie divi faktori ir puse no panākumu atslēgas. Otru pusi pieliek mani fiziskie dotumi, esmu fiziski spēcīgs.
— Vai esi gatavs ikdienai lielpilsētā?
— Patiesībā man Rīgas burzma nepatīk. Labprātāk dzīvotu mežā, klusumā. Taču Rīga pavērs plašākas iespējas un lielāku izaugsmi. Ceru, ka vides maiņa stimulēs labāk mācīties skolā, jo Aizkrauklē biju kļuvis pārāk brīvs. Trūka kontroles, patstāvība palīdzēs pieaugt un kļūt apzinīgākam. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

“Pateicoties trenerim, man kabatā vēl slēpjas trumpis”

Kategorijas