VECTĒVA VIJOLE

2019. gada 2. jūlijs 00:00

(2. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 18. jūnija numurā.)
Māmuļa Ērika dikti uzpasēja manas kājas ganu gaitās, liekot sargāt tās no slapjuma un aukstuma. Izrādījās, ka man nepilna gada vecumā bijusi bērnu trieka un 40 grādu temperatūra turējusies vairākas dienas. Visiem bijis skaidrs, ka šis puikam ir dzīvības un nāves jautājums. Bet ko darīsi, ja miesta dakteris tikai noplāta rokas?! Pļaviņu HES aizsprosta toreiz vēl nebija, un, lai tiktu uz Rīgu, vispirms bija jātiek pāri Daugavai un tad no Skrīveriem ar vilcienu. Daugavu šķērsot varēja vienīgi ar vinčas tipa trošu plostu no Jaunjelgavas. Mammai un māmuļai bijis skaidrs, ka līdz Rīgai puika var arī neizķeipt. Tad māmuļai iešāvies prātā vārdotājs — vecs baltkrievs, kas viens pats dzīvojis lielā Kuces sila malā un pārticis no meža veltēm un no tā, ko apmeklētāji viņam atnes. Ap manu dzimšanas laiku Ērikai tik ļoti sasāpējies zobs, ka divas naktis nav varējusi gulēt. Galīgi novārgusi, viņa aizgājusi tos 3 kilometrus līdz vārdotājam. Baltkrievs esot nosēdinājis viņu krēslā un aiz muguras būries kaut ko. Tad iedevis zilu lapu, kas bija puse no burtnīcas vāka un kurai uzšņāpis kaut kādas zīmes. Teicis, lai iet mājās un liekas gulēt, bet zem spilvena paliek zilo lapu. Jau atpakaļ ceļā viņai licies, ka sāpes mazinās. Mājās nonākusi, likusies gultā, zem spilvena paliekot zilo lapu. Esot nogulējusi 24 stundas no vietas un no tās reizes nezinot, kas ir zobu sāpes. Bet vai vecais baltkrievs maz vēl dzīvs? Un vai slimniekus vēl pieņem? Patēvs lēcis uz velosipēda un atgriezies paziņojis, ka baltkrievs licis nekavējoties vest puiku pie viņa, bet lai paņemot līdzi arī cirvi un zāģi. Kad ar mammu nogājuši pie viņa, licis patēvam iet uz mežu, nogāzt bērzu ar izaugumu — māzeri, to izzāģēt un nest šurp, bet mātei pa to laiku vārīt lielajā katlā avota ūdeni uz plīts. Atnesto māzeri kādu stundu vārījuši katlā, bet vecis kaut ko būries ap mani, pēc ko es esot jau saldi gulējis un mierīgi elpojis. Novārījumu baltkrievs ielējis puslitra pudelē un licis iet mājās un, kad puika modīsies, apmazgāt visu bērna ķermeni ar līdzi doto bērza māzera novārījumu. Kā tur bijis, kā nē, bet mazgājot šķidruma pietrūcis tieši kāju pēdiņām. Un patiesi — līdz 16 gadu vecumam man šad un tad kāju pēdas vilka čokurā un likās, ka pēdu kauli izgriežas.
Viens niķis gan man bija, lai piedod visa Sēlijas sesku suga. Kāds no mājas vīriešiem man parādīja, kā var, abos galos izsitot nelielus caurumiņus, izdzert jēlu olu. Tā kā zināju, kurā kaktā kura vista siena šķūnītī dēj, regulāri pa pāris olām nočiepu un ar svaigu baltmaizi un sāli gardu muti notiesāju. Māmuļa Ērika šad un tad šķendējās par seskiem, kas apsēduši saimniecību un zog olas, bet man liekas, ka īstais vaininieks viņai bija zināms, un tamdēļ nekādas sesku medības uzsāktas netika. Uz rudens pusi sākās svaigu dārzeņu sautējumi un piena zupas ar tiem. Gaļu ēdu tikai retu reizi un piespiedu kārtā, un tikai liesu. Regulāri to sāku lietot uzturā tikai ap 14 gadiem, kad sāku strādāt lielo vīru darbus un ganiņa pienākumus bija pārņēmusi mana māšele Sarmīte, ļaujot man piepelnīties dažādos veidos. Viens no tiem bija sēņošanas trakums, kas katru gadu augustā un septembrī pārņēma visu miestu, mūs, puikas, ieskaitot. Tā cieminiekiem bija papildu peļņas iespēja, jo Kuces sila malā sāka darboties sēņu pieņemšanas punkts, kur upītes malā divos milzīgos katlos vārīja nosvērtās un pieņemtās sēnes. Arī es ar savu veco mopēdu “Gauja” braucu peļņā. Uz bagāžnieka aizmugurē biju uzmunsturējis šķērsu dēlīti, kas man ļāva piesiet divus papildu grozus. Samaksa par sēnēm bija šāda: par 1 kg baraviku — 90 kapeikas, gailenēm — 60 kapeikas, bet pārējām jauktajām — 35 kapeikas. Kad skatos televīzijā vai lasu internetā, kā tagad ņemas ar bērnu pieskatīšanu, man nāk smiekli. Man toreiz bija 11 gadu, kad jau līkumoju ar mopēdu no agra rīta pa Kuces silu, kas stiepās desmitiem kilometru garumā gar Daugavas kreiso krastu līdz pašai Jēkabpilij. Dažreiz kopā ar vēl kādu miesta puiku, bet biežāk viens pats. Divas parastās kartupeļu ķorzeles uz ragiem, divas aizmugurē, kopā 10—12 kilogrami sēņu par vienu reisu jeb 3,5—4 rubuļi. Tā toreiz puikam bija liela nauda, jutos liels un bagāts. Pirmās divas septembra nedēļas nemaz uz skolu negāju, braucu sēnēs. Kāda tur skola, kad pilns sils ar lielajām, zaļajām un smagajām cūcenēm! Par nopelnīto naudu varējām nopirkt konfektes un papirausus un, no skolas nākdami, bariņā uzpīpēt, pēc tam pakošļājot koku lapas, lai mājās nesaož.
Labi atceros to septembra dienu, kad ceļa galā ieraudzīju mammu ar Ilgvaru, kurš uz rokām nesa autiņos ievīstītu saini, kas esot mana māsa Sarmīte. Vispār biju nedaudz vīlies, jo pusi dienas biju satraucies, nostāvējis gaidīdams un savā iztēlē iedomājies, ka māsa būs mana auguma un vecuma, respektīvi, jauns rotaļu biedrs. Tā visa vietā bija tikai vīstoklis, kas klusēdams bolīja acis. Vectēvs man bija paskaidrojis, ka tēvs ar mammu aizbraukuši uz Jaunjelgavu pirkt māsu, tāpēc jautāju, vai tad nevarēja nopirkt ko lielāku, uz ko man atbildēja, ka pietrūcis naudas. Četru gadu vecumā nauda manā izpratnē bija grūti dabūjama un taupāma lieta, tāpēc ātri samierinājos. Būtu es zinājis, ka nekāds dižais rotaļu biedrs neiznāks, ka māsas pieskatīšanas dēļ man neļaus skriet ar kaimiņu puikām spēlēties uz kalniņu... Tomēr tā es agri iemācījos rūpēties un atbildēt par kādu, un, māsai paaugoties, starp mums izveidojās īsta brāļa un māsas mīlestība, kas ir palikusi nemainīga vērtība visa mūža garumā.
Ugunsgrēks
“Ķiršos” un vijole
Tajā traki sausajā 1991. gada vasarā, kad Sēlijā visi dīķi un akas bija izžuvušas sausas, es darbojos Taurkalnē mežizstrādes kooperatīvā, kur pārzināju finanses un grāmatvedību, bet dzīvoju atkal savās bērnības mājās “Ķiršos”. Vakarā biju nonesis no bēniņiem ķīpu ar veciem žurnāliem un ar interesi tos, jau gultā gulēdams, pārlasīju. Varēja būt ap pusnakti, kad saodu tādu kā deguma un dūmu smaku. Nelāgu domu dzīts, es tāpat biksītēs un basām kājām aizmetos uz mājas otru galu. Pa virtuves logu ieraudzīju, ka sarkanas liesmas jau pārņēmušas visu telpu un sitas griestos. No skolas laikiem bija zināms, ka skābekļa pieplūdums tikai uzlabo degšanu, tāpēc neriskēju sist ārā rūti, jo citādi iekšā nevarēja tikt. Durvīm priekšā bija masīva piekaramā atslēga. Dīķis sauss, aka sausa. Uzmodinājis māmuļu, es tāpat basām kājām metos uz kaimiņiem, kuriem bija telefons. Paldies Dievam, mans bērnības draugs Jurka bija mājās un ātri atvēra guļamistabas logu. Nokliedzis: “”Ķirši” deg, zvani “pažarniekiem”!”, es metos atpakaļ.
Ugunsdzēsēju mašīnas no Jaunjelgavas ieradās samērā ātri, bet, kad ūdens cisternas bija izpumpētas, tās nebija, kur papildināt. Tuvākā jēdzīgākā ūdens ņemšanas vieta bija Daugava 10 km attālumā. Tūlīt pēc kara no stāvbaļķiem celtā māja ar zāģu skaidu pakojumu sienās un griestos kādā brīdī uzliesmoja kā lāpa, un uguns liesmas uzšāvās cauri jumtam. Pa to laiku mēs ar Jurku un māmuļa cauri logiem nesām mantas no Ērikas gala un krāvām kaudzē pļaviņas vidū drošā atstatumā. Ugunsdzēsēji drošības apsvērumu dēļ bija atslēguši elektrību un redzēt varēja tikai tik daudz, cik to ļāva mašīnu prožektori un liesmas, kas šāvās naksnīgajās debesīs. Strādājām klusējot, jo neko sadzirdēt apkārtējā rūkoņā un sprakšķos tāpat nebija iespējams. Sazinājāmies tikai ar zīmēm — māmuļa vilka mantas pie logiem, bet mēs ar Jurku stiepām tās uz pļavu, kamēr ugunsdzēsēji pavēlēja mums aizvākties drošā attālumā no mājas. Kur tādos briesmu brīžos rodas šī aukstasinība un spēks!? Labi atceros, kā es ar vienu roku paņēmis veco čuguna “Singer” šujmašīnu, pārkāpu pāri palodzei un noliku to zālē. Kad atausa rīta gaisma, viss bija beidzies un mēs ar Jurku bezspēkā atkritām pļaviņā pret mantu kaudzi un klusējot aizsmēķējām. Man pie kājām mētājās vectēva vijoles futrālis, samircis rīta rasā. Neizskaidrojama impulsa vadīts, es pacēlu to un, apslaucījis ar krekla piedurkni, atvēru. Iekšā zaļajā tapsējumā neskarta gulēja vijole. Pagriezis vijoles korpusa “f” izgriezumu pret rīta saules stariem, tās iekšpusē izlasīju meistara parakstu: “Joseph Guarnerius fecit; Cremonae anno 1730” un Jēzus kristogrammu — + IHS. Tajā brīdī man atmiņā uzplaiksnīja, ka viens no oriģinālākajiem un sīvākajiem slavenā Stradivāri konkurentiem bija vijoļu meistars no Gvarnēri nama, kas lietoja šo kristogrammu un bija pazīstams ar pseidonīmu “del Gesu”, kas tulkojumā no itāļu valodas nozīmē “Jēzus”. Man izkalta mute un no uztraukuma asinis iesitās galvā. Vai tiešām es turu savās rokās vienu no slavenās itāļu Kremonas skolas 18. gadsimta vijolēm?! Parādīju Jurkam vijoli un izstāstīju viņam savas aizdomas. Viņš dziļi ievilka dūmu, paskatījās uz mani un teica: “Tagad vajadzētu ieraut! Bet kur tu tādā rīta agrumā ņemsi?!”
Te, kā par brīnumu, pie mums pienāk Ērikas māsa Alīse ar šņabja pudeli un glāzīti rokā. Uzzinājusi par notikušo, viņa bija atsteigusies uz “Ķiršiem” ar zāļu tiesu cietušajiem.
Tad tāpēc bērnībā, jau pēc vectēva nāves, man māmuļa Ērika nekad neļāva pat pieskarties vijolei, kur nu vēl uzčīgāt! Tak jau vectēvs bija viņai atklājis vijoles izcelsmi un tās patieso vērtību. Bet kā del Gesu meistardarbs varēja nonākt vectēva īpašumā? Nu, jā, viņa vecāki bija turīgi Rīgas namsaimnieki, kas pagājušā gadsimta sākumā dzīvojuši Odesā, kur vectēvs mācījies Mūzikas un mākslas skolā. Odesa ir vispārzināma ebreju pilsēta. Varbūt Skroders patiesībā bija pārlatviskojies Šneiders? Rīgā viņi atgriezās tikai pēc neatkarīgās Latvijas valsts dibināšanas, un toreiz bija modē uzvārdus latviskot. Tā kā vectēvs nomira, kad man bija tikai pieci gadi un vēlāk uzvārda jautājums cilāts netika, tad atliek tikai minēt. Atceros tikai, ka māmuļa pastāvēja uz to, ka viņas uzvārds ir Skroderis, nevis Skrodere, un garā sarakstē ar valsts institūcijām panāca to, ka pasē tika ierakstīts Ērika Skroderis.
(Turpmāk vēl.)
Varbūt Pirmā pasaules kara juku laikos Šneideri nolēma ieguldīt cara rubļus vijolē, jo kam gan tāda pagale vajadzīga kara laikos! Viltīgi un gudri, taču bīstami. Vijole ir ļoti trausls instruments, baidās no mitruma, triecieniem, spiedieniem utt. Viena kļūme, un del Gesu meistardarbs varēja zaudēt savu unikālo skanējumu un pārvērsties par parastu vijoli, kādu ir tūkstošiem un desmitiem tūkstošu. Arī nupat ugunsgrēka liesmās tā varēja samirkt, atlīmēties, uzkarst vai pat sadegt!
Kad izglābtās mantas bija pārvestas pie māmuļas māsas Alīses uz netālajiem “Indrāniem”, pajautāju viņai, ko domā tālāk darīt ar vijoli.
— Osvalds man tika teicis, ka tā ir ļoti vērtīga naudas ziņā, bet man tā ir vēl vērtīgāka, jo ir vienīgā piemiņa no viņa. Varēja sadegt vai saliet ar ūdeni. Ņem un glabā, dēls. Ticu, ka tu izdomāsi labāku glabāšanas vietu nekā mājās aiz skapja, un tagad man arī māju vairs nav. Bet apsoli, ka nepārdosi to, kamēr es esmu dzīva. Apsoli, ka, apciemojot mani, atvedīsi man vijoli, lai neaizmirstu, kā Osvalds to spēlēja, — viņa atbildēja.
— Apsolu, vecomāt. Tādas vērtības parasti glabā seifos. Darbā man ir vecs seifs ar 10 cm biezām sienām, kuras piebērtas ar svina skrotīm. To nevar ne uzlauzt, ne sagriezt ar gāzes degli, — es atbildēju un noskūpstīju viņu uz abiem vaigiem.
Sarunas nevedās, jo visi bija noguruši līdz spēku izsīkumam. Ieliku vijoli vecajā futrālī, ietinu segā un, atvadījies no visiem, ripināju savu “golfiņu” uz Taurkalni. Pa ceļam visu apdomājot, cieši nolēmu izpētīt visu par del Gesu un citiem slavenajiem itāļu vijoļu meistariem. Taurkalnē manā rīcībā bija senais seifs ar lauvas galvu uz durvīm, kur pirmajā laikā biju nolēmis glabāt vijoli. Seifs savā ziņā bija unikāls. Tikai ievietojot lauvas atvērtajā mutē tievu un garu adatu, atvērās atslēgas caurums un bija iespējams ievietot un pagriezt atslēgu. Atverot pirmās durvis, aiz tām bija otras 15 mm tērauda durvis ar otru atslēgu. Atverot tās, tālāk varēja piekļūt seifa krātuvei, virs kuras bija atvilktnes lieluma glabātava, iztapsēta ar sarkanu samtu, ar tērauda mežģīņu durvīm un trešo atslēgu. Unikāls bija arī veids, kā es tiku pie seifa. Kādā rudens dienā, braucot no Aizkraukles dzelzceļa stacijas uz Koknesi, sagribējās padzerties un iegriezos ceļa labajā pusē veikaliņā, kur nekad agrāk nebiju bijis. Nopircis dzērienu, izgāju laukā, lai padzertos un uzsmēķētu. Domās iegrimis, staigāju gar veikalu, līdz lapas nometušajā ceriņu krūmā ieraudzīju palielu, lapām apbirušu kasti. Tā kā pēc dabas esmu ļoti ziņkārīgs, piegāju paskatīties, kas tur guļ. Apslaucījis lapas un ieraudzījis speciālās eņģes un apsūbējušu lauvas galvu ar caurumu mutē, es sapratu, ka tas ir paliels seifs. Nevis parasta bleķa kaste, bet kārtīgs čuguna seifs ar svina skrošu pildījumu visapkārt un durvīs. Bet kāpēc gan tas te mētājas ? Gāju klaušināt pārdevēju veikalā.
— Ai, tas tur jau mētājas gadus trīs, — man atbildēja pārdevēja, — iepriekšējā pārdevēja pazaudēja atslēgas, seifu atvērt nebija iespējams, neviens arī negribēja ar to krāmēties, un patērētāju biedrības vīri to izrullēja laukā un atstāja ceriņkrūmā.
Ne velti mana mamma pa jokam mūs ar kaimiņu Jurku bērnībā sauca par Maksu un Moricu — plāns man galvā jau bija gatavs. Seifs jādabū uz Taurkalni, bet vispirms tas jāatver un jāizgatavo atslēgas. Un to var izdarīt tikai pieredzējis kramplauzis. Tā kā viņi visi agrāk vai vēlāk tiek noķerti un iespundēti cietumā, tad milicijā noteikti ir ziņas par šo unikālo zagļu profesiju. No paziņām milicijā uzzinājis Aizkraukles vienīgā kramplauža darbavietas adresi, nopirku divas pudeles grādīgā un vakarpusē braucu uz garāžām runāt. Sākumā sarunas ar sirmo vīru nekā nevedās, teicās neko nezinot un neko neprotot. Taču, kad pēc “puspolša” parādīju viņam atvesto unikālo seifu ar lauvas galvu uz durvīm, vīram iegailējās acis un balsī parādījās profesionāls spīts. Sablefoju, ka seifā var būt veikala pāris dienās iekasētā nauda, kas atvēršanas gadījumā paliek viņam. Vienojāmies par darba apmaksu un, atstājis seifu meistara rokās, devos mājup. Pēc nedēļas seifs bija gatavs. Rūsa noņemta ar smilšu strūklu, un, nokrāsots balts ar zeltītu lauvas galvu durvīs, tas izskatījās patiešām majestātiski. Meistars bija izgatavojis arī jaunas visas trīs slēdzenes un apmācīja mani, kā ar tām rīkoties. Teicās, ka iekšā nekāda nauda neesot bijusi, bet kas to lai zina. Nomaksāju viņam norunāto summu un vedu seifu uz Taurkalni. Tā nu tagad viens mākslas darbs man glabāja otru mākslas darbu — del Gesu vijoli.
Bartolomeo Giuseppe Antonio Guarneri, del Gesù, dzimis 1698. gada 21. augustā, miris 1744. gada 17. oktobrī, bija itāļu vijoļu meistars no slavenās Kremonas skolas. Džuzepe Gvarneri jeb Džeze, kā viņu mēdz saukt, bija vijoļu meistars Gvarneri namā trešajā paaudzē un savu amatu mācījās no sava tēva Džovanni Gvarneri. Tas savukārt bija mācījies no sava tēva Andreas Gvarneri, kurš kopā ar Stradivāri bija paša Nikolo Amati mācekļi. Tomēr del Gesu vēlējās iet savu ceļu vijoļu izgatavošanā, nevis tikai atkārtot apgūtas prasmes tēva darbnīcā. Apveltīts ar neremdināmu kreativitāti, viņš daudz eksperimentēja ar “f” izgriezumu, arkām, augšējo un apakšējo vijoles koksnes biezumu un lakām un izveidoja savu neatkārtojamu un unikālu vijoles skaņu. Džezes vijoles skan dobjāk, robustāk, taču krāšņāk, spēcīgāk un lieliskāk par Stradivāri vijolēm. Dažas no pēdējām vijolēm ir kā rupji cirstas, neapstrādātas. Vai meistars, slimības mākts, būtu zaudējis savu ķērienu? Nedomāju gan. Iespējams, viņš tieši otrādi gribēja pasvītrot savu novitāti, savu domas lidojumu. To, ka galvenais nav forma, glance un elegance, bet gan skaņa. Del Gesu veidoja šaurus, vairākslāņu savienojumus sāniem ar virsmām, kas tām deva lielāku vibrācijas iespēju, radot īpašu psihoakustisku skaņu. Pretstatā tīriem toņiem ar periodisku, sinusoidālu skaņas viļņu formu šī skaņa bija bagātīga, kompleksa ar neregulāru viļņu formu. Apgūt del Gesu vijoli bija daudz grūtāk nekā Stradivāri vijoles. Tikai īsts meistars spēja izvilināt no Džezes vijolēm to krāšņo skaņu, ko del Gesu bija tai iedvesis. Nevelti izcilais vijolnieks Nikolo Paganīni trīs paaudzes vēlāk priekšroku deva tieši del Gesu vijolei, kas īsta meistara rokās radīja neatkārtojamu iespaidu uz auditoriju. Iespaidu, kura dēļ runāja, ka Paganīni ir pārdevis dvēseli sātanam, kurš tad devis viņam tādas spējas. Viduslaikos bija raksturīgi neizskaidrojamo iztulkot ar pārdabisku spēku klātbūtni, taču patiesībā tas bija del Gesu, kura meistardarbs kļuva pārdabisks un neatkārtojams Nikolo Paganīni rokās. Līdz 15 gadu vecumam Nikolo mācījās spēlēt ar Stradivāri vijoli, taču tad pārgāja uz del Gesu. Jau agri kļuvis par atzītu vijoļspēles virtuozu, savā turpmākajā karjerā Paganīni nešķīrās no del Gesu 1743. gadā izgatavotās vijoles “Il Cannone Guarnerius”. Tieši Paganīni nosauca savu vismīļāko vijoli “Il Cannone”, kas tulkojumā nozīmē “Lielgabals”, tās bagātā, krāšņā un spēcīgā skanējuma dēļ.
Džuzepes Gvarnēri liktenis krasi atšķīrās no Antonio Stradivāri likteņa. Džeze radīja savas vijoles apmēram 25 gadus un nomira, nesasniedzis 50 gadu vecumu, kamēr Stradivāri nodzīvoja līdz 93 gadiem, no kuriem 70 gadus izgatavoja vijoles. Tieši Stradivāri tajā laikā noteica Kremonas skolas modi, apjomus un vijoļu cenas. Šis apstāklis spieda Gvarnēri strādāt steidzīgi, un viņa pēdējās desmitgades vijoles neizceļas ar perfektu slīpējumu, dažām “f ” izgriezums pat nav simetrisks. Pēdējos gados viņš, slimības mocīts, bija spiests pelnīt iztiku kā krodzinieks, un vijoļu darināšana bija vairs tikai kā papildu darbs. Klīst leģenda, ka krass Gvarnēri izgatavoto vijoļu skaita un sekojošs labklājības kritums ap 1735.gadu ir saistīts ar to, ka viņš nogalinājis konkurentu, vienu no Milānas vijoļu meistariem brāļiem Lavazām, par ko ticis ieslodzīts cietumā. Tomēr mūsdienās tam nav atrasts apstiprinājums, un šāda Gvarnēri dzīves notikumu sagrozīšana tiek uzskatīta par mēģinājumu parādīt meistaru vairāk kā temperamentīgu un ātras dabas cilvēku nekā pārstrādājušos un komerciāli neveiksmīgu. Arīdzan vēsturnieki ir izpētījuši, ka dažas no vijolēm, kas marķētas ar Gvarnēri darbnīcas zīmi, ir viņa sievas vācietes Katrīnas Rodas darbs, nemaz nerunājot par veselu kaudzi atdarinātāju, kas ir centušies atkārtot Gvarnēri meistardarbus. Tomēr — ak, likteņa ironija! — tieši viņa pēdējā laika robustās vijoles ir visaugstāk novērtētās un dārgākās. Ironija, jā, gan, jo Gvarnēri vijole “Vieuxtemps Guarneri” , kuru dēvē arī par vijoļu “Monu Līzu”, 2013. gadā tika pārdota izsolē par 18 miljoniem ASV dolāru, padarot to par visdārgāko vijoli pasaulē. Nabaga ģēnijs! Mocarts un Saljēri, Gvarnēri un Stradivāri, ģēniji reti ir bijuši veiksminieki finansiālā ziņā, jo viņu prāts un talants bijis iedzimts citā virzienā. Virzienā, lai radītu un eksperimentētu, nevis tirgotos. Ir zināms, ka savā īsajā mūžā meistars izgatavoja ap 200 vijoļu, taču līdz mūsdienām ir saglabājušās mazāk nekā 150 Gvarnēri del Gesu vijoles, kuru cena tagad sākas no 10 miljoniem ASV dolāru. Kur palikušas pārējās aptuveni 50 meistara vijoles? Vai tiešām kāda no tām būtu nonākusi vectēva rokās Pirmā pasaules kara laikā? Vadoties pēc “Cozio” arhīva kataloga Gvarnēri del Gesu vijoļu īpašnieku datiem, vijole Nr. 147 “Ole Bull”, kas izgatavota 1744. gadā (Cozio Nr.40453), ir pēdējais Gvarnēri darbs, un saskaņā ar “Ingles&Hayday and Artes-Violin” katalogu kopš 2010. gada vijole atrodas Milānā. Iespējams, šim vijoļu īpašnieku sarakstam tagad var pievienot arī Nr. 148 “Fireball”, Osvalds Skroderis, 1730, Latvia, Riga.
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

VECTĒVA VIJOLE

Kategorijas