Netiekam vaļā no savas pagātnes

Silvija Palcmane, “Staburaga” lasītāja, pensionēta skolotāja

2019. gada 2. jūlijs 00:00

391

Ikdienā daudz skatos dažādas televīzijas pārraides, ziņu raidījumus un lasu presi, kur uzzinu gan aktualitātes, jau-
numus, gan sabiedrības nostāju un noskaņojumu. Pēdējā laikā mani kaitina, ka netiekam vaļā no savas pagātnes — ja kāds ir cietis, ja kādam ir nodarīts pāri, tad beidzot mums no tā ir jātiek vaļā. Kā tauta esam daudz pārdzīvojuši, cietuši un pieredzējuši, bet pietiek vilkt pagātni līdzi, cik ilgi to darīsim? Otrs, kas mani kaitina sabiedrībā — esam ievēlējuši Saeimas deputātus, uzticējuši viņiem varu, bet deputāti tikai sēž Rīgā savos krēslos un patiesībā nemaz nezina, kas notiek ar vienkāršajiem cilvēkiem, kuri viņus ievēlēja. Kādreiz bijuši gan labi, gan slikti laiki, bet zinu, ka kungi vismaz pabraukāja apkārt un apskatījās, kā tauta dzīvo. Atceros, kā mammīte man stāstīja — tolaik dzīvojām Pļaviņās, Bebrulejā, viņa ganījusi govis, un garām braucis prezidents Kārlis Ulmanis. Brauca pa Latvijas laukiem bez kādas pavadošās svītas, tikai ar šoferi. Viņš atvēris logu un iesviedis mammai klēpī šokolādi. Vēl šodien šo stāstu atceros. Man gribētos piedzīvot, ka gan Saeimas, gan vietējie pašvaldību deputāti vairāk ieklausītos tautas domās, vajadzībās un vēlmēs. Zinu, ka internetā ir tāda vietne manabalss.lv, kur var gan ierosināt, gan atbalstīt dažādas idejas, taču žēl, ka lielākā daļa manas paaudzes cilvēku to neprotam izmantot.

Sekoju līdzi visām politiskajām norisēm valstī — ar interesi gaidu, kad mūziķis Nauris Puntulis sāks pildīt kultūras ministra pienākumus. Man viņš simpatizē, tāpat kā jaunais Operas direktors Egils Siliņš. Varbūt daļa satraucas par viņu kompetenci tik augstos amatos, taču retajam Saeimas deputātam ir politologa izglītība un šobrīd Latvijas politiskajā vidē latiņa ir nolaista tik zemu, cik vien to var nolaist. Šādiem cilvēkiem noteikti palīdz viņu pieredze un ilggadēja darbošanās kultūras “virtuvē”, ko viņi lieliski pārzina no otras puses. Abi ir ar lielu pieredzi, “apbružājušies” pa pasauli, daudz ko redzējuši un piedzīvojuši, turēšu īkšķus, lai viņiem veicas!

Raidījumā “Bez tabu” bija sižets par kādu apdzīvotu vietu, kurā vairs nav autobusa pieturas, no tās palikuši tikai stabi. Cilvēki tādā gaida autobusu, bet neviens neko nevar padarīt, plāta tikai rokas. Kuram tad tas ir jādara? Tāpat arī Rīgas stāsts par Barona ielas puķupodiem — nevar tikt galā un sakārtot šo jautājumu, ziņās teica, ka tomēr ļaus iedzīvotājiem rūpēties, laistīt un kopt augus. Smieklīgi. Vai Aizkraukles autobusu stacijā ir kas citādāks — agrāk, kad autoosta darbojās ar pilnu jaudu, tās teritorija bija krietni sakoptāka, apkārt bija puķudobes. Kāda tā izskatās šodien? Septiņdesmitajos gados visās pilsētas puķu dobēs bija sastādīti krāšņi flokši, bija ļoti skaisti, tad to vietā kādu laiku stādīja dālijas, bet tagad lielākoties apstādījumus veido no krūmiem. Man nepatīk, kā izskatās, nav vairs tas. Mūsu paaudzes nelaime ir tā, ka vieglāk atbīdīt, atrunāties ar izdomātiem šķēršļiem, bet necensties visu izdarīt un mēģināt atrisināt.
Aizvadītā nedēļa sākās ar Jāņu dienu, šogad bija trīs brīvdienas, lasīju, ka nākamgad būs piecas. Vai protam mūsdienās tās izmantot? Tik klusus, nemanāmus Līgo svētkus Aizkrauklē piedzīvoju pirmo reizi, skatījos televīziju un priecājos, ka Rīgas organizatori šogad bija ļoti pacentušies. Aizkrauklē vasaras saulgriežu svinības bija muzejā, bet man patika, ka pasākumi un balles kādreiz notika pie kultūras nama, kādreiz pat uz ūdens bija ierīkota estrāde, tur ir piemērota vieta, un tas ir pilsētas centrs.

Piektdien izsniedza 19 541 vispārējās vidējās izglītības centralizēto eksāmenu sertifikātu jauniešiem, kuri šogad kārtoja centralizētos eksāmenus pamattermiņā. Aptuveni 200 jauniešiem, kuri kārtoja vai vēl kārtos centralizētos eksāmenus papildtermiņā, sertifikātus izsniegs tikai 5. jūlijā. Man nepatīk šī kārtība, jo atceros, kā bija agrāk — izlaidums sākās ar svinīgu sēdi un katram pēc nopelniem iedeva atestātu, novēlēja veiksmi tālākām gaitām, saņēmām ziedus un ballējāmies līdz rīta gaismai. Atestāts ir pats svarīgākais, bet mūsdienās iznāk otrādi — izlaidumu svin bez paša galvenā, zūd gan atestāta, gan izlaiduma jēga. Saņemot atestātu jau pēc izlaiduma, katrs aiziet tam pakaļ tāds, kāds ir, kaut vai no dārza, tas vairs nav svinīgs pasākums.

Strādājot skolā, mācīju krievu valodu, un mūsdienās tā ir ne visai ieredzēta. Esmu pārliecināta, ka ikviena valoda bagātina cilvēku. Vai Puškinu, Tolstoju vai Ļermantovu labāk lasīt oriģinālvalodā vai tulkojumā? Tāpat kā uzskati, ka viss, kas notika padomju laikā, ir slikts un tas ir jāiznīcina, bet mums bija “LOTOS” nometnes, darba un atpūtas nometnes, kuras dalībniekiem bija par velti. Tagad piecu dienu nometne bērniem maksā ap 200 eiro! Gulējām teltīs, rīkojām peldēšanas sacensības, strādājām biešu laukā, un tas viss bija romantiski. Bija cita paaudze, strādājām un darījām visu komandā, viens otram bijām biedri un atbalstījām viens otru, bet mūsdienās visi ir izauguši par ļoti lieliem individuālistiem. Žēl, ka mūsdienās bērnos vairs neaudzina darba tikumu. Būtu labi, ja katram vasaras brīvlaikā būtu iespēja pastrādāt, saprast, kas ir darbs, kas ir fizisks darbs, šis ir virziens, ko vajadzētu attīstīt un pie tā strādāt. Bērniem veidotos izpratne par to, ka visas vajadzīgās lietas nevar vienkārši nopirkt veikalā, tās vispirms ir jānopelna.

Manai klasei 20. jūlijā būs kārtējais klasesbiedru salidojums — pagājuši jau 67 gadi, kopš beidzām skolu. Tiksimies Koknesē pie mūsu jaunākās klasesbiedrenes, ko saucam par pastarīti. Esam palikuši kādi septiņi astoņi, ir daži, kuri nekad nebrauc uz tikšanos, bet mēs turamies kopā un tiekamies katru gadu. Ar nepacietību gaidu šo atkalredzēšanos!

Staburags.lv ARHĪVS

Netiekam vaļā no savas pagātnes

Kategorijas