Sēlija skan dziesmās un rotā dejās (video)
Jēkabpils novada Ābeļu pagastā aizvadīti Sēlijas novadu apvienības VII Tautas mākslas svētki “Sēlija rotā”. Tajos piedalījās septiņu Sēlijas novadu kori, deju kolektīvi, folkloras ansambļi, kā arī viesi no Lietuvas. Svētku laikā notika arī mākslinieku plenērs, amatnieku darbu tirgus. Svētku koncerta vadītājs bija Māris Grigalis, soliste — Ieva Akuratere, svētku režisors — Kārlis Lišmanis, koru virsdiriģente — Agita Ikauniece-Rimšēviča, deju kolektīvu virsvadītāja — Elita Treilone.
Nav jāmeklē īstie
Arvīds Kviesis, Sēlijas novadu apvienības vadītājs, teic — lai arī dzimis Zemgalē, Skaistkalnē, Neretas pusi līdz ar to Sēliju, uzskata par savu otro dzimteni. Dzīvo te jau 35 gadus. Viņš arī teic, ka svētki ir viens no darbiem, kas sekmē novada pazīstamību, līdz ar to arī ekonomisko attīstību: “Svarīgi uzturēt dzīvas savas sēļu tradīcijas, bagātināt kultūras dzīvi. Lai arī neesam ekonomiski vienots novads, to varam uzturēt vienotu ar kultūrvēsturi. Tāpēc jārīko šādi pasākumi. Nākamais pasākums “Sēlija rotā” notiks Ilūkstes novadā.”
Jēkabpils novada kultūras pārvaldes vadītājas vietniece, svētku darba grupas koordinatore Inta Tomāne stāsta, ka pirmie šādi svētki pirms septiņiem gadiem bija Ilūkstes novadā. Tos nesalīdzināt ar šī gada — būtiski audzis dalībnieku skaits, un šovasar tie ir kā mazie Dziesmu un deju svētki. Intas dzimtā puse ir Bebrenes pagasts, šobrīd dzīvo Rubeņos, un tur dibināta interešu kopa. Tā nodarbojas ar Sēlijas seno ēdienu recepšu apkopošanu. Līdz šim apzināti un pierakstīti 14 šim reģionam piederīgi ēdieni. Inta teic, ka kulinārijas pētīšana ir viens no veidiem, kā apzināt un izzināt savu senču vēsturi.
Māksliniece un skolotāja ērberģiete Līga Jukša piedalījās gleznošanas plenērā. Par sēļiem viņa saka — mēs esam visklusākais un pieticīgākais no Latvijas novadiem. Tāpēc ir labi, ka iedibināta šādu svētku tradīcija, kas citādi klusos un darbīgos sēļus sapurina, sasauc kopā. Tajā pašā laikā Līga teic, ka Latvijā retais sevi var saukt par “tīru” sēli, latgalieti utt.: “Novadi ir sajaukušies. Viena no retajiem ir mana mamma Lauma, kuras rados neesam atraduši nevienu ne-sēli. Patiesībā nav jāmeklē kādi īstie sēļi, bet ar šādiem svētkiem jāuztur vide, vieta. Ja nedarīsim neko, tad nebūsim interesanti ne sev, ne citiem. Nevar vienkārši dzīvot zaļā pļavā un neko nedarīt.” Savu sēlisko sakņu apzināšana un arī šie svētki ir cīņa pret ekonomikas, cilvēku koncentrēšanos Rīgā.
Atmiņas mūsos fiziski iekodētas
Viena no pasākuma koordinatoriem bija Jaunjelgavas kultūras nama deju kolektīvu vadītāja Gunita Krievāne. Par “Sēlija rotā” viņa saka — tas ir starpposms lielajiem Dziesmu un deju svētkiem. Lai saglabātos tautas mākslas svētku pārmantojamība un nepārtrauktība. To pašu var teikt par atsevišķu novadu svētkiem, kādi ik gadu ir arī Jaunjelgavas novadā. “Savi — sēļu — svētki nepieciešami arī tādēļ, lai redzētu, cik mūsu ir daudz un ka kopā esam spēks. Katra vēsturiskā novada cilvēku lokālā patriotisma veicināšana nebūt nenozīmē Latvijas kā vienotas valsts sadrumstalošanos, jo vai tad Dziesmu svētkos jūtama sašķeltība?”
Sēliete ir arī pasākuma soliste Ieva Akuratere, Viņas vectēvs Pēteris Akuraters dzimis Ābeļu pagasta “Jaunzemjos”, vectēva brālis ir rakstnieks Jānis Akuraters. Par piedalīšanos šajos svētkos viņa saka: “Tā ir īsta, reāla sajūta, apziņa, ka realitāte ir sakrāla, un man šī svētku sajūta ir daudz vairāk kā vienkārši atnākt un nosvinēt. Tā ir īstenības mistērija. Šajā dienā jūtos īpaši svinīgi, jo dienu iepriekš, 29. jūnijā, bija 100. gadadiena reālajai Latvijas valsts pasludināšanas dienai Liepājā uz kuģa “Saratov”, kas 1919. gadā kļuvusi par Latvijas valsts pagaidu valdības mītnes vietu. Pasākumā pieminēja arī Jāni Akurateru, kas piedalījās tā laika notikumos. Viņš bija starp tiem cilvēkiem, kuri 1918. gada 18. novembrī Nacionālajā teātrī pasludināja Latviju kā valsti. Uz “Sēlija rotā” ierados ar tā pasākuma noskaņu, kas ir unikāla sakritība.” Kādēļ svarīgi uzturēt dzīvu stāstu par Sēliju, uzsvērt piederību šai pusei? “Mums ir reālās atmiņas, kuras stāstījuši senči, un tās atmiņas, kas mūsos ir fiziski iekodētas. Tuvība caur gēniem, asinīm. Kad ar šo atmiņu spēku cilvēks viens otru ieviļņo šādā tuvā pazīšanā, viņš kļūst laimīgāks, kopīgāks. Arī jēdzīgāk, šī vārda labākajā nozīmē — apjēdzot sevi, dzīvi. Šādos brīžos dzīves jēga ieskanas pati no sevis. Tā vairs nav jāmeklē vārdos, bet tā pati par sevi ar sajūtām pastāsta starp šiem vārdiem. Atsūta dzīves jēgas apjausmu.”
Nedrīkst kā kartupelis ierakties zemē un tupēt
Svētku koncerta režisors Kārlis Lišmanis par pasākuma tapšanu teic, ka liels koleģiāls atbalsts bija no deju kolektīvu virsvadītājas Elitas Treilones un koru virsdiriģentes Agitas Ikaunieces-Rimšēvičas. “Visi trīs bez domstarpībām fokusējāmies uz mērķi, lai svētki izdotos.” Par svētku vērienu — ap tūkstoš dalībnieku organizēšanu — Kārlis Lišmanis saka, liela pieredze gūta, organizējot lielos Dziesmu un Deju svētku gājienus, kā arī asistējot svētku režisoriem. Par “Sēlija rotā”, šo svētku nozīmību Kārlis Lišmanis teic: tā ir sirds veldzināšana. Kad neiejaucas kādi “augstāki” spēki un neveido “pareizos” repertuārus. “Dejotāji šiem svētkiem izvēlējās tik foršas dejas, ka prieks skatīties, un dziedātāji — patriotiskas un mīļas dziesmas.”
Sēļi ir dejotāji vai dziedātāji? Agita Ikauniece-Rimšēviča saka: “Gribas domāt, ka dziedātāji, jo dejotāji noteikti arī dzied.” Par “Sēlija rotā” tapšanu viņa saka: “Tā ir mana sirdslieta — organizēt, izvēlēties dziesmas, kuras būs piemērotas konkrētajam pasākumam. Sapnis ir izveidot programmu, kurā skanētu tikai sēļu dzejnieku un komponistu dziesmas. Par to domājam, pie tā strādājam, un kādreiz būs arī tāds koncerts.” Par unikālo šajos un katros Sēlijas svētkos viņa sauc sēļu gribēšanu un varēšanu pateikt — mēs neesam zemgalieši, latgalieši — mēs esam sēļi! Mēs neesam uzpūtīgi, lepni, ne ar vienu nekarosim, bet mēs esam senākie. Dziesmu svētkos mēs iesim ar savu karogu. “Aicinu tos, kas domā, ka viņi ir sēļi, bet vēl nav pārliecināti, beigt gari domāt un pievienoties. Šie svētki pievērš uzmanību kultūrvēsturiskajam novadam, personībām. Latvietis ir dzīvotājs viensētā, un ģimene savā ziņā ir viņa teritorija ar tēvu, māti, savu saimniecību. Tāpat sēļu novads ir bagāts ar savu unikālo. Piemēram, ar komponistiem Pēteri Barisonu, Arvīdu Žilinski, rakstnieku Jāni Akurateru utt.” Vai katra novada patriotisms neveicina Latvijas kā vienotas valsts trauslumu? “Pirmajā brīdī varētu tā šķist. Tas gan attiecas uz cilvēkiem, kas nav nobrieduši, izauguši. Varbūt muļķīgs salīdzinājums, bet iedomāsimies “nacionālo” ēdienu rasolu! Kāpēc cilvēkiem tas garšo? Tāpēc, ka tajā ir kartupelis, marinēts gurķis, oliņa. Olu vienu pašu var ēst, bet cik ilgi? Šī līdzāspastāvēšana ir svarīga. Nevis kā kartupelim ierakties zemē un tur arī tupēt. Jā, Latvijai jābūt kā garšīgam ēdienam. Katru lietu, sastāvdaļu var pētīt, uzlabot. Piemēram, lai kartupeli nenoēd Kolorādo vaboles.” Kas bija grūtākais šajos konkrētajos svētkos? “Novados nepieciešamas atbilstošas skatuves, deju laukumi. Mēs vēlamies dziedāt tur, kur ir vieta, jo koristu, dejotāju skaits aug. Nepieciešamas estrādes ar pakāpieniem, ar ietilpību vismaz 200 dziedātājiem, ar dabīgo akustiku — koka sienu aiz estrādes.
Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
