Cauri Krievijai uz Ķīnu

2019. gada 28. jūnijs 00:00

(12. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
45. diena
Šī diena sākas ar īstiem pārpratumiem. Vispirms jāatrod bankomāts, kas darbojas! Visas bankas, kas vakar bija atvērtas, mūsu karti nepieņēma. Šodien uzrodas palīgi, kuri ir pārliecināti, ka bankomāts strādās. Jāieliek “Swedbank” karte bankomātā, palīgs vēro. Bankomātā uzrādās iespēja izvēlēties angļu valodu, kas vakardien nebija pieejama. Tas jau ir progress. Jāievada PIN kods. Tas ievadīts. Bet palīgs saka, ka neder — jāievada seši cipari! Kāds ķīnietim ir pārsteigums, kad uzzina, ka mūsu kartēm ir tikai četrciparu PIN kodi. Jāmēģina cita banka, beigās, par laimi, iznāk izņemt naudu.
Viesnīciņu neesam pilnībā apmaksājuši, nu tas ir iespējams. Tomēr ne bez kārtīgiem pārpratumiem. Tepat ir ķīniešu jaunietis, kas, šķiet, mums vakardien istabiņu ierādīja. Tam sniedzam atlikušo summu, bet puisis māj ar rokām. Izrādās, tas nav mūsu saimnieks!
Šodien ir vēl kāda laba ziņa — esam saņēmuši vīzas apstiprinājumu Indijai. Kāpēc tur, un vai šī vieta bija mūsu ceļojuma plānos? Jā, patiesi bija. Indija bija mūsu iepriekšējā ceļojuma pamatīgs noslēguma punkts. Un šī ir valsts, kas reizē spēj tik ļoti atgrūst un tik ļoti piesaistīt. Tā atstāja tādus iespaidus, kas vienkārši velk atpakaļ! Tik ātri gan neplānojām iegriezties Indijā. Bet, tā kā neesam ieguvuši Vjetnamas vīzu, plāni jāmaina. Ķīnas vīzas termiņš arī strauji tuvojas beigām. Un uz kurieni ir lētākie lidojumi? Uz Malaiziju. Tur būsim jau pēc 12 dienām.
Izejam no viesnīciņas un atrodam kādu frizētavu, kur Arčam nodzen matus par diviem eiro. Protams, visi saskrien mums apkārt un vēlas, lai saņemam vislabāko pakalpojumu. Ļoti labi jūtamies šādās tūristu vietās, jo te tomēr uz mums neskatās kā uz citplanētiešiem, tikai kā uz nedaudz citādiem.
Pēcāk dodamies pirkt vilciena biļetes. Džangdziadzie pilsētiņā nav tik viegli orientēties, jo visur notiek lieli būvniecības darbi. Pārsteidzošākais tas, ka visi strādā! Ja pie mums ir kā komēdijās, ka pieci pīpē, četri spriež un viens stumj ķerru, tad te visi cītīgi darbojas, neviens nestāv maliņā! Loģiski — nav laika, jo tik daudz cilvēku gaida savu vietu šajā ļoti apdzīvotajā zemē!
Autobusa pieturā jautājam vietējiem, vai nākamais buss brauc uz autoostu. Viens saka “jā”, cits “nē”, beigās vien gabaliņu pabraucam, lielāko daļu nākas iet kājām. Kas tos ķīniešus sapratīs. Jau smejam, ka paši jautājam tādas lietas, ko vietējie nemaz nesaprot.
Tālāk izvēlamies iet kartē neiezīmētus ceļus. “Google Maps” esošā karte ir ļoti neprecīza. Arī mūsu viesnīciņa kartē atzīmēta lauka viducī. Sekojam vietējiem, sekojam ēstuvīšu pārpildītajām sānieliņām, kamēr aizmaldāmies līdz vilcienu stacijai! Interesanti. Redzam arī kādu fēnojam kaķi. Ejot pa kartē neiezīmētām takām, var redzēt vietējos, kas nav ievērojuši tūristus. Daži bērni pat sāk spiegt satraukumā, mūs ieraudzījuši.
Iestājamies rindā pie biļešu kasēm. Protams, jau esam sagatavojušies ar kalendāriem, zīmēm, tulkojumiem un visu citu. Jāpērk biļete, un tas nav tik viegli. Bet jaukā kasiere nedaudz prot angliski, un ātri tiekam pie savas nākamās biļetes 12 stundu ilgajam braucienam uz mūsu pirmspēdējo galamērķi Ķīnā.
Pilsētas autobusu sistēmu jau esam apguvuši, braucieni ir lēti. Drīz tiekam atpakaļ uz centrālo pilsētiņas daļu. Tepat atrodam vietu, kur izprintēt biļetes un vīzas, tad arī dodamies tālāk. Iemaldāmies būvlaukumos, kur tikai pēc laiciņa kāds mums parāda, ka te nevaram atrasties. Tomēr paši vietējie strādā bez trosēm un aizsargķiverēm.
Kalnā pamanām kādu templi, uz ko ved simtiem pakāpienu. Protams, ar četrām kāpelēšanas dienām nepietiek. Kāpjam augšā kalnā, līdz sasniedzam platformas, no kurām paveras skats uz “mazo” ķīniešu pilsētiņu. Kas to būtu domājis, ka šī nelielā vieta ir tik milzīga! To gan apņem kalni, kas nedaudz apgrūtina pilsētiņas izplešanos, tāpēc tiek būvētas arvien augstākas augstceltnes. Nokļūstam arī līdz skaistam templim un atkal esam spārnos!
Šodien bijām plānojuši kārtīgu iepirkšanās dienu. Šo to izdodas iegādāties, bet ar Arčas apaviem ir, kā ir. Lai arī ļoti labus un ērtus apavus var iegādāties līdz 10 eiro, nav tik lielu izmēru. Viss beidzas ar 44. numuru, kas Arčam neder. Nedaudz žēl, nedaudz nedroši, ka paliek tikai viens apavu pāris. Ja ar to kas notiek, ceļš jāturpina basām kājām. Tomēr vēl jau ceram atrast ko piemērotu.
Uzejam tirgu, kas kartē nav atzīmēts, un esam patīkami pārsteigti. Tāda pārbagātība! Ēstuves uz katra stūra! Šī ir ļoti laba zeme interesantu garšu mīļotājiem, bet mums jau pēc vienas maltītes nekas vairs nelien iekšā. Porcijas te ir grandiozas!
Pa tumšajām ielām pēc kārtīgas pastaigas dodamies uz savu istabiņu. Un vēlreiz pārliecināmies, ka pilsētas jāredz gan dienā, gan naktī. Nu viss ir izgaismots, parkos pulcējas ķīnieši, lai kopā dejotu vai vingrotu. Nezinām, kā šīm grupiņām uzrodas iniciators, bet katrā laukumā skan mūzika un lielas cilvēku grupas seko priekšā dejojošam ķīnietim.
46. diena
Šodien ārā līst un laiks doties tālāk! Kamēr varam palikt numuriņā, izmantojam iespēju, lai izpētītu tālāko maršrutu un mēģinātu atrast kādu kaučsērferi. Ķīnā gan tas īsti nestrādā. Ļoti daudzi neatbild, citi pakalpojumus piedāvā tikai par samaksu. Laikam nav īsti sapratuši kaučsērfinga ideju. Ir pat tādi, kas saka, ka apmaiņā pret istabiņu jāmāca angļu valoda. Interesanti, bet mēs tomēr centīsimies maksimāli iepazīt Ķīnu, kamēr vēl ir laiks.
Vēl ieejam ēstuvītē, kur beidzot ar īpašu programmu telefonā izdevies iztulkot ēdienkarti. Pasūtām gan pusdienas, gan vakariņas līdzņemšanai. Te visi ēdieni pagatavoti no rīsiem.
Stacijā esam kopā ar citiem “baltajiem”. Mūsu nākamā pieturvieta arī ir īsta tūrisma pērle. Bet lai jau. No tūristu vietām Ķīnā nav ko baidīties. Tur vismaz uz mums neskatās tik dīvaini.
Sieviešu tualetē ķīniete žāvē izmirkušās kurpes, ārā joprojām gāž. Arča dodas uz vīriešu tualeti, lai pažāvētu savas sandales tur. Domājis, ka tādējādi pievērsīs apkārtējo uzmanību, Arča tomēr ir pārsteigts. Neviens nepievērš ne mazāko vērību “baltajam”, kas basām kājām tur savas pilošās sandales pie roku žāvētāja. Atnāk apkopējs, pieliek savas rokas pie tā paša žāvētāja un norāda uz blakus esošo — tur esot spēcīgāka gaisa plūsma. Šī ķīniešu vienkāršība mums patīk. Ja ko tādu mēs darītu Rietumeiropā, jau sen būtu saņēmuši nosodošos skatienus.
Iekāpjot vilcienā, atklājas — lai arī vietas numuri ir pēc kārtas, esam katrs savā vagona pusē. Jau sākam lādēt kasieri, bet tad kāda ķīniešu meitene ir gatava samainīt vietas. Vietējie uzreiz steidz tepat ievilkt dūmu. Ķīnā pasīvi būsim izsmēķējuši vairākas paciņas cigarešu.
Ievērojam, ka ķīnieši neorientējas ciparos. Tāpēc, ka virs vietām norādīti arābu cipari, kas izraisa vietējos lielu apmulsumu. Uz pirkstiem viņi māk parādīt, ko meklē, bet ciparu virs vietas ilgi pēta, pirms apsēžas.
Vilcienā skaļi skan mūzika, ik pa laiciņam vagonos staigā pārdevēji.
Pasažieri mainās. Mums pretī nu jau sēž tante, kas saliek visas savas mantas uz galdiņa un ieritinās pretējā krēslā. Nē, tā gan nenotiks. Sagrūžam tantes mantas uz viņas galdiņa puses, bet savējo atstājam brīvu.
Desmitos vakarā kāds policists iekāpj vagonā un visiem ko stāsta. Pie mums apstājas. Tas runā ar vietējiem, visi skatās uz mums un smejas. Tad kāda meitene sliktā angļu valodā izspiež vārdus — mums jāuzmana savas mantas. Vismaz tā no konteksta saprotam. Izrādās, visi smējās, jo bija sakautrējušies, nemācēja mums pateikt, ka jāsargā savas lietas. Tas tāds draudzīgs atgādinājums no policista.
Pusdivpadsmitos mūzika vairs neskan, tomēr pa vagoniem staigā darbinieks ar ruporu, kaut ko ķīniski atkārtojot.
Pienāk viens naktī, divi, trīs. Pagulēt nav iespējams. Traucamies cauri kalnu tuneļiem, kas izraisa pamatīgas galvassāpes un aizkritušas ausis. Ārā līst. Visu ceļu redzamas vien slapjas pilsēteles.
Pulksten četri, un skaidrs, nekāda gulēšana — pēc stundas ierodamies pilsētā, kur jāpārsēžas. Bet kas tad ir viena negulēta nakts! Esam sagaidījuši vēl vienu lielisku dienu! Un šodien pavisam īpašu — mūsu devīto kopā būšanas gadadienu!
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Cauri Krievijai uz Ķīnu

Kategorijas