Neapstāties. Nepadoties. Noticēt sev

2019. gada 28. jūnijs 00:00

1027

Eva Beriņa, pirms pāris gadiem pārceļoties no Valmieras uz Skrīveriem, pilnībā mainīja savu dzīvi — aizgāja no labi atalgota darba, iestājās bezdarbniekos un priecājās par Skrīveru apkārtnes skaistumu, par iespēju vairāk laika pavadīt ar meitu Noru (10) un savas dzīves cilvēku Jāni. Kā zinām, dzīve visnegaidītākajos brīžos mēdz sagādāt smagus pārbaudījumus — Evu uz laiku apturēja smagas veselības problēmas, taču ar tuvinieku mīlestību un savu neatlaidību viņa tās ir uzvarējusi, turklāt veiksmīgi izveidojusi savu mazo biznesu. Evas pieredze un nepadošanās iedvesmo ikvienu no mums neapstāties pie sasniegtā, nepadoties pirmajai neveiksmei un nebaidīties dzīvē sākt kaut ko no nulles. Galvenais — nebaidīties mācīties, kļūdīties un noticēt saviem sapņiem.

Darbā atgriežas divas stundas pēc dzemdībām
— Valmierā strādājāt slimnīcā, pastāstiet, kādus pienākumus veicāt?
— Desmit gadus slimnīcā nostrādāju par personāldaļas vadītāju, ikdienā darbs bija saistīts ar 650 līdz 700 darbinieku lielu kolektīvu. Saskarsme bija gan ar ārstiem, gan ar ierindas darbiniekiem un medicīnas personālu, gan ar dažādu iestāžu vadītājiem. Mans galvenais uzdevums bija risināt dažādas konfliktsituācijas, personāldaļas vadītājs ir arī tas, kurš darbiniekiem paziņo nepopulārus lēmumus, piemēram, par darbinieku atlaišanu. Darbs nebija tikai astoņas stundas dienā, bet gan 24 stundas diennaktī, septiņas dienas nedēļā, jo tāds ir arī slimnīcas darba laiks. Tiklīdz radās kādas problēmas, vienmēr zvanīja man, es tās risināju. Darba dienās vismaz 12, 14 stundas pavadīju darbā, meitu uzaugam tikpat kā neredzēju, mums bija fantastiska auklīte. Divas stundas pēc dzemdībām atkal sāku strādāt, man nebija bērna kopšanas atvaļinājuma.
— Kā nolēmāt krasi mainīt ierasto dzīves ritmu?
— Satiku savu dzīves cilvēku — Jāni. Aizbraucot 2014. gadā pirmo reizi uz Skrīveriem, aizejot uz Aizkraukles pilskalnu, sapratu, tā ir mana vieta, jā, es šeit gribu dzīvot līdz mūža beigām! Valmiera nekad dvēseliski nav bijusi mana pilsēta. Jā, tur bija mana darbavieta un gultasvieta, bet to vietu neizjutu kā savas mājas. Dzimtā puse man ir Valka, bet abas ar māsu uzaugām pie omītes Brenguļos. Mainot dzīvesvietu, sapratu, ka nevēlos arī nākamos desmit gadus dzīvot tādā pašā režīmā kā līdz šim, vēlos vairāk laika veltīt meitai. Tobrīd Norai bija jāsāk skolas gaitas, viņa sāka iet A. Upīša Skrīveru vidusskolā, tagad paralēli mācās arī mūzikas un mākslas skolā. Sapratu, ka mana šībrīža prioritāte ir ģimene, vēlos meitu izvadāt uz skolu un pēc tam sagaidīt mājās ar pusdienām.
— Kā bijāt saplānojusi dzīvi, pārceļoties uz Skrīveriem?
— Pirmā domā bija atpūsties, “atiet” no darba, iestājos bezdarbniekos. Kad runāju ar bijušajām kolēģēm, kuras arī mainījušas darbavietu, interesējos, cik ilgs laiks nepieciešams, lai atgūtos no ierastā darba ritma, viņas atbildēja: gads! Nopietni? Man jau pēc diviem mēnešiem likās, ka varu un gribu atkal kaut ko darīt! Bet gads tiešām bija vajadzīgs, jo līdz šim nebiju redzējusi ne vasaru, ne rudeni, arī tad, kad teorētiski esmu bijusi atvaļinājumā. Ja strādā valsts iestādē un gribi visu izdarīt ar lielu atbildību un kvalitatīvi, darbs 24 stundas diennaktī ir garantēts, jo tikpat kā nav iespējams “atslēgties”.
Gaida “siltu sajūtu” acī
— Tomēr dzīvē notiek kaut kas neparedzēts, ar ko cilvēks tiek apturēts skrējienā.
— 2016. gada martā devāmies ceļojumā uz Taizemi, un lidmašīnā saslimu ar vējbakām. Ceļojuma laikā izjutu diskomfortu acīs, atgriežoties Latvijā, devos pie oftalmologa, kas bija rezidents un konstatēja, ka diskomforts acīs ir saistīts ar izslimotajām vējbakām. Manā draugu lokā ir daudz mediķu, un kādā tikšanās reizē draudzene, kura ir neiroloģe, saka: man studiju gados riebās oftalmoloģija, bet man šķiet, ka tev ar to aci kaut kas nav īsti kārtībā. Mēs pēc četriem mēnešiem meitas dzimšanas dienā aizbraucām uz Somiju, jo tā ir tradīcija — nesvinēt un nerīkot lielas balles, bet visiem kopā doties ceļojumā. Aizbraucot uz Somiju, man sākās komplikācijas — kreisā acs bija vienās gļotās. Atbraucām uzreiz uz Latviju, jo acīs bija lielas sāpes, un mediķi noteica diagnozi — acī dabūta baktērija, un tas noticis jau Taizemē.
— Kādu ārstēšanos noteica?
— Mani izrakstīja no slimnīcas, sakot: “Kad jums ir silta sajūta, tad ziniet, ka iztecēs acs.” Acs bija pilnīgi jēla un turējās uz mazām, mazām “lupatiņām”. Dzīvoju četrus mēnešus ar domu, kad man radīsies tā siltā sajūta. Tā bija traģēdija, jo līdz tam man nebija vispār nekādu veselības problēmu. Esmu cīnītāja, mani ļoti atbalstīja mana ģimene, Jānis uzņēmās visus mājas darbus, es vienkārši gulēju četrus mēnešus, lai nebūtu nekādu lieku kustību, nekāda saspringuma. Man divus gadus bija 37,2 grādu temperatūra, tā ir iekaisuma temperatūra, no kuras rodas bezspēks, galvassāpes un tikt galā ar to var, tikai stiprinot imūnsistēmu.
— Kā tālāk noritēja jūsu atveseļošanās?
— Sapratu, ka nevēlos tā dzīvot, ka jāsaņemas. Vizuāli mana acs izskatījās tā, it kā pa visu aci būtu puņķi. Acs tagad ir vienās rētās, esmu ar to arī vājredzīga, neesmu vēl nokārtojusi invaliditāti. Jāsaņemas, un tas jāizdara, vispirms šis fakts jāpieņem pašai. Interesantākais, ko esmu secinājusi, — šajā jautājumā Latvijā neviens oftalmologs nespēj palīdzēt. Māsa ir mediķe, un viņa tikai ar pazīšanos palīdzēja nokļūt pie pensionēta oftalmologa, kurš pieņem un palīdz pacientiem vien sarežģītos gadījumos. Esmu tik tālu tikusi, pateicoties viņam. Pēc pēdējās vizītes viņš man teica: “Un tagad tu ar to aci aiziesi pie slavenās privātklīnikas vadītājas un pateiksi — redzi, sanāca!” Esmu ļoti pateicīga māsai, jo, nokļūstot tādā situācijā un saprotot, ka tev nav, pie kā vērsties, ka Latvijas vadošie speciālisti var pateikt, lai gaidu “siltu sajūtu”, tad patiešām sākas panika.
Mērķis —
supošanas dēlis gultas galvgalī
— Kas palīdzēja atveseļoties un noticēt sev?
— Mana aizraušanās ir supošana, un vienā dienā Jānis atnesa man supdēli, nolika gultas galvgalī un teica: rekur, tavs mērķis! Guļot vairākus mēnešus gultā, ik pa laikam paskatījos uz maisu ar dēli, tas motivēja un deva spēku veseļoties, sev klusībā teicu: rekur, tavs mērķis, rekur, tavs mērķis, tev jāizveseļojas! Pagājušajā vasarā cītīgi supoju, tas bija mans izaicinājums, un domāju, ka nākamgad ar draudzeni noteikti suposim, jo šovasar abām daudz darāmā.
— Kāds bija pirmais solis ceļā uz savu biznesu?
— Cītīgi ārstējos, taču joprojām nebiju mierā ar to, ka man visu laiku jāguļ, domāju, kā sevi realizēt. Tā kā biju iestājusies bezdarbniekos, pierakstījusies dažādās grupās apmācībām, man piedāvāja apgūt projektu vadību. Līdz šim zināju, kā uzrakstīt miljonos vērtu projektu, bet nezināju, kā uzrakstīt mazu projektu. Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA) ar interesi klausījos kursus par projektu vadību, man ļoti paveicās ar grupu, ar pasniedzējiem, jo bija interesanti, un daudz ko iemācījos. Līdz tam biju pieradusi strādāt kolektīvā, sadarbojoties ar septiņiem grāmatvežiem, ekonomistiem, pie kuriem neskaidrību gadījumā vienmēr varēja aiziet pajautāt. Biju pieradusi, ka vajadzīgo informāciju sagatavo attiecīgie speciālisti, saliekot visu kopā, darbs bija padarīts. Šoreiz projekts no sākuma līdz beigām man bija jāuzraksta vienai pašai, taču tas bija diezgan interesants laiks. Sēdēju un domāju: kā tie cilvēki Skrīveros ir spējuši uzrakstīt projektu, bet es no tā neko nesaprotu? Sēžu pie galda, velku laiku un nezinu, no kuras puses tam visam ķerties klāt.
— Bet jums izdevās ne tikai uzrakstīt projektu, bet iegūt arī finansējumu.
— Man piezvanīja no NVA un teica, ka man ir pusstunda, lai izdomātu savam biznesam ideju. Sākumā biju iecerējusi veidot šūšanas darbnīcu, taču laika gaitā šī doma atkrita. Sēdēju un domāju — ko vēl man patīk darīt? Mājas uzkopšana un dažādi saimnieciski darbiņi slimošanas laikā bija augstākais sasniegums, par ko varēju priecāties, ja kaut ko no tā izdevās padarīt. Daudz bija iemācījusi omīte, ka mājai vienmēr jābūt kārtībā, jo tas ir ģimenes templis, kuram jābūt vienmēr tīram un spodram. Projektam pieteicu jomu — uzkopšana. Biju paguvusi paskatīties internetā, ka tas ir aktuāli, bet mūsu pusē šādu pakalpojumu nepiedāvā. Uzrakstīju projektu un guvu atbalstu — 5000 eiro sava biznesa sākšanai. Kad braucu reģistrēt uzņēmumu, Jānis jautāja: klausies, vai tu pārbaudīji, tāds nosaukums jau nav reģistrēts? Es pat nevarēju iedomāties, ka man pašai tas viss jāpārbauda, jo biju pieradusi uzticēties kolēģiem, zināju, kāds informāciju pārbaudīs, paskatīsies manā vietā. Man pat prātā neienāca, ka manis izdomātais uzņēmuma nosaukums varētu būt jau reģistrēts. Un tieši tā arī bija. Tad meita iesaucās: “Ņem zelta birsti!” Tā arī izveidojās “Zelta birste”.
Uzkopšana — teju
raķešu zinātne
— Ar kādiem šķēršļiem saskārāties, dibinot uzņēmumu?
— Neapzinājos dažādus faktorus, arī to, ka Valmierā mani pazīst ne tikai mani 700 darbinieki, bet arī viņu ģimenes locekļi, radinieki. Nebiju iedomājusies, ka tieši atpazīstamības dēļ dažādas lietas man vienmēr ir bijis vieglāk nokārtot. Nē, es nebaidos no jauniem izaicinājumiem, tie mani padara stiprāku un dzīvi interesantāku, taču te lietas kārtojās krietni lēnāk nekā Valmierā. Tas bija sarežģītāk, jo sapratu, ka te mani nepazīst, esmu parasts cilvēks, un nereti “šodien” daudzas lietas nevarēju nokārtot, process ievilkās. Biju pieradusi, ka vienalga, cik gara rinda, vienalga, cik cilvēku priekšā, cik laika līdz darba dienas beigām, visu pagūšu izdarīt šodien. Te tā nenotika.
— Pēc “Zelta birstes” nodibināšanas uzreiz sākāt piedāvāt savus pakalpojumus?
— Interesantākais bija tas, ka pēc projekta uzrakstīšanas un apstiprināšanas pilnīgi neko nezināju par telpu uzkopšanu. Ievācu informāciju internetā — kāds putekļu sūcējs jānopērk, pirmā ideja bija, ka vajag visu lielu. Nopirku putekļu sūcēju par 900 eiro un tikai vēlāk sapratu, ka tas pilnīgi nekam neder, ir pārāk liels un smags. Atradu labu padomdevēju, kurš ir profesionālis šajā jomā, vērsos pie viņa un teicu: esmu uzrakstījusi projektu, man ir 5000 eiro, man ir ideja, man ir nauda, es gribu savu biznesu, bet neko no tā nesaprotu! Kad viņš man pirmo reizi stāstīja par visiem tīrīšanas līdzekļiem, metodēm, ierīcēm — skatījos un klausījos viņā tā, it kā mēs runātu par raķešu zinātni. Man prātā nebija ienācis, ka ir tik daudz un dažādu nianšu, knifu, ko izmanto uzkopšanā, nezināju, ka ir speciāls līdzeklis, kas no virsmas atgrūž pirkstu nospiedumus. Visu pierakstīju, atbraucu mājās un sapratu, ka neko no viņa stāstītā nesaprotu, un zvanīju ar lūgumu “mācību stundu” atkārtot.
— Kā apguvāt praktiskās iemaņas?
— Uzrakstot šo projektu, nezināju vispār neko, kur esmu “ielēkusi”. Prakses šajā jomā nebija pilnīgi nekādas. Mācījos pati, un mācību procesā mājās tika sabojātas flīzes, krāni, kopā ar ģimeni testējām dažādas iekārtas, iesaistījās visi. Uzrakstot projektu un iegūstot naudu tā sākšanai, nesapratu, ko esmu uzrakstījusi, bet svarīgākais bija ideja, ka ar savu biznesu gribu cilvēkiem palīdzēt. Arī tagad pati piedalos uzkopšanā, man nav problēmu “izšrubēt” podu, jo man ir svarīgi zināt jaunākās tendences, un tikai praktiski var pārbaudīt gan metodes, ar kādām strādājam, gan tīrīšanas līdzekļus. Ir jāiegūst divas augstākās izglītības, lai saprastu, kā veidojas nauda!
Uzvārds — augstākais uzticamības koeficients
— Kā atradāt savus pirmos klientus, un kā var panākt viņu pilnīgu uzticību jaunam uzņēmumam?
— Pirmie divi gadi uzņēmuma dzīvē bija ļoti pasīvi, tikai patlaban sākam paplašināties un darboties ar vērienu. Mana prioritāte ir privātpersonu konfidencialitāte, apzināti darbam esmu izvēlējusies meitenes no Skrīveriem, Kokneses un Aizkraukles, lai uzkoptu telpas Valmierā, Cēsīs un Siguldā, kur ir mūsu lielākais klientu loks. Darbinieku loģistika bija pats svarīgākais, tas rada uzticību arī klientos, jo uzkopt māju neatnāk kaimiņiene no blakus dzīvokļa, bet atbrauc svešs cilvēks. Lai to īstenotu, darbojas pilnīga uzticība manam uzvārdam — tikai tā ir iespējams saņemt atslēgu no mājas īpašniekiem, sakopt visu līdz pēdējam sīkumam un atdot atslēgu. Tas ir uzticības koeficients manam uzvārdam.
— Kādus pakalpojumu piedāvājat?
— Piedāvājam regulāro ikdienas uzkopšanu, aprūpējam sadzīves tehniku, visu horizontālo un vertikālo virsmu tīrīšanu, pārtikas un medikamentu derīguma termiņa pārskatīšanu, tvaika nosūcēja tīrīšanu ar tvaika mašīnu, cepeškrāsns un mikroviļņu krāsns tīrīšanu, ledusskapja un saldētavas atkausēšanu, lādīšu un skapīšu mitro uzkopšanu, virtuves piederumu spodrināšanu. Varam izgludināt drēbes, apkopt telpaugus, sakopt puķu dobes, apgriezt augļu kokus un krūmus un vēl padarīt citus darbiņus, kurus mums uztic. Ģenerāltīrīšanu ģimenes izvēlas ceļojuma laikā — kamēr cilvēki ceļo, mums uztic visu mājas uzkopšanu. Piedāvājam arī mājas un dzīvokļu uzkopšanu pēc cilvēku slimībām, kur nepieciešams izvest nevajadzīgās mēbeles, izšķirot drēbes un mantas. Tā ir gandarījuma sajūta, ka klients, ienākot mājās, raud prieka asaras, un nereti saka mums, ka sajūta kā pēc remonta. Mums jau ir pastāvīgi klienti Jēkabpilī, Ogrē, Rīgā, Valmierā, Siguldā un citviet, kuriem sniedzam regulāros uzkopšanas pakalpojumus.
— Kas šobrīd ir aktuāls uzņēmumā?
— Šobrīd ļoti strauji paplašināmies Jēkabpilī, un tur darām to, ko sākumā ļoti negribēju — uzkopjam birojus. Interesanti ir tas, ka birojos, īpaši vīriešu kolektīvos, meklē “mammas”. Mēs sevi dēvējam par “mammām”, “sievasmātēm” un “vīramātēm”, jo birojos no mums tieši to gaida, ka atnāksim nevis ar lupatu “pabraukāt” pa galdu, bet “izšrubēsim” katru stūrīti. Mēs sakārtojam arī galdus, sašķirojam biroja lietas, strukturizējam, iztīrām darbinieku virtuves. Gribu attīstīt uzņēmumu tik tālu, lai vienu reizi nedēļā varētu atļauties sūtīt savas meitenes sociālā projektā uzkopt mājas veciem cilvēkiem bez maksas. Tas varētu būt Skrīveros un Aizkrauklē. Vienmēr esmu iestājusies par brīvprātīgo darbu, patīk palīdzēt un iesaistīties dažādos sociālajos projektos.
Nekādu
standartu
— Jums ir liela komanda? Kā to esat veidojusi?
— Šobrīd ir četri darbinieki. Man ir liela pieredze personālvadībā, tāpēc savā uzņēmumā neesmu izmantojusi neko no standarta. Nolieku nost personālvadības vadlīnijas, tās nedarbojas, patiesībā nekad nav darbojušās. Man pietiek iedzert kafiju ar potenciālo darbinieku un aprunāties desmit minūtes, lai saprastu, vai es šim cilvēkam varēšu uzticēties, vai viņš varēs paveikt savu darbu, vai varēšu ar viņu strādāt, uz ko viņš ir spējīgs. Otra lieta, ko vērtēju, ir prakse. Svarīgi, vai viņam pašam patiks darbs, kas jādara. Varbūt ļoti foršs cilvēks, taču, ieraugot, kas jādara, viņš to nespēj. Esmu izvirzījusi prioritāti, lai manas meitenes var no rītiem bērnus aizvest uz bērnudārzu un vakarā izņemt. Tas manā dzīvē ir svarīgi, tāpēc gribu, lai arī viņas to varētu izdarīt. Protams, vienmēr gadās izņēmumi, taču ikdienā plānoju darbus tā, lai viņas to varētu izdarīt. Tas arī ir viens no maniem mērķiem — sievietei ir jābūt mājās kopā ar bērniem.
— Vai piekrītat uzkopt un sniegt savus pakalpojumus visiem, kuri par tiem interesējas, vai jums ir arī kāda atlase?
— Esmu ļoti godīga un to prasu arī no citiem. Biju uzaicināta uz vienu uzņēmumu tepat kaimiņu novadā, priekšnieks vēlējās, lai mēs uzkopjam ražotni. Apskatījos, nopētīju situāciju un teicu: nē, mēs to nedarīsim! Tas būs bizness man, bet nelaime jums. Norādīju priekšniekam, lai strādā ar saviem darbiniekiem, lai vispirms saliedē kolektīvu un lai katrs darbinieks iemācās savākt darba vietu pēc sevis. Ja mēs sāksim tīrīt pēc viņiem, tad tā būs bēdu ieleja kolektīvam. Ja es gribētu “taisīt” savu biznesu uz direktoru, vadītāju nekompetencēm, varētu to izdarīt uz līdzenas vietas. Bet neesmu tajā ieinteresēta, jo man patīk godīgums, negribu, lai man vēlāk tas atspēlējas. Nesen satiku šo cilvēku, un viņš man teica — paldies! Izdarījis visu, ko ieteicu, un tas nostrādājis.
Bizness, kas
cilvēkiem rada prieku
— Jums ir kādas īpašas darba metodes?
— Strādājam citādāk, nekā lielākā daļa pieradusi, ka uz biroju atnāk apkopēja, divas stundas pastrādā, un viss. Telpā laižu iekšā vairākas darbinieces, mainu darbinieces, lai viņām neapniktu. Pati pastrādāju pilnīgi jaunā labiekārtotā birojā, taču jau pēc pusotra mēneša man no tā darba kļuva slikti. Mēs neesam apkopējas, mēs esam uzkopšanas speciālistes. Darām tā, it kā darītu sev, darām tā, lai pašām patīk. Kad man būs vairāk brīva laika, noteikti iestāšos kādā asociācijā, lai celtu uzkopšanas speciālista profesijas latiņu un padarītu šo darbu prestižāku. Ja iepriekš uzņēmumos apkopējas nāca katru dienu, mēs varam visu izdarīt, strādājot divas reizes nedēļā. Kvalitatīvi strādājot, vienojoties par darāmajiem darbiem, nav nekādas vajadzības nākt uz biroju katru dienu un braukāt ar slapju lupatu, imitējot darbu. Tas ir lieki. Darbā izmantojam tautas līdzekļus — galda etiķi un sodu, ar ko mazgājam gan veļas mašīnas, gan tīrām tējkannas. Neskopojos ar padomiem — lieku tos “Zelta birstes” Facebook lapā, un ikviens tos var izmatot.
— Kā domājat, kāpēc cilvēki izvēlas jūsu pakalpojumus?
— Cilvēkiem izmantot mūsu piedāvātos pakalpojumus ir forši, jo viņi var izvirzīt citas prioritātes. Man liekas mīļi, ja vīrs tādējādi parūpējas par savu sievu, šīs ģimenes ir visvairāk saliedētas. Forši, ja sieviete var atnākt mājās un var atļauties būt sieviete — kopā ar ģimeni pagatavot vakariņas, viņai nav jāskrien pa māju, jāvicina lupata, nav jāgludina, jāskrien ar putekļsūcēju. Mūsu darbs atrisina arī konfliktus. Un tā ir tā gandarījuma sajūta, kad redzam — esam padarījušas savu darbu, ģimene pārnāk mājās, uzsēžas uz velosipēdiem un aizbrauc. Sieviete ir laimīga! Ja sieviete ir laimīga, tad visa ģimene ir laimīga, ja sieviete bubina, tad rūc visa ģimene, jo tieši sieviete ir ģimenes smaids un arī ģimenes dusmas. Manā biznesā vispatīkamākais ir tas, ka radām citiem prieku un harmoniju. Klienti ir teikuši, ka pēc mūsu darba ģimenei ir arī labāks miegs.
— Kādas ir jūsu tuvākās ieceres?
— Mājas rūpes, ģimene — tās ir manas dzīves prioritātes, mums ir divi suņi, ar kuriem jāiet ārā četras reizes dienā, to daru es, un man tam ir jāatrod laiks. “Zelta birste” ir mana otra prioritāte, esmu iecerējusi, ka tā būs līdz septembrim, jo pa vasaru darbus “apaudzēšu”, izveidošu tīklu. Paralēli esmu jau atradusi cilvēku, kurš varētu uzņemties lielāko daļu manu darbu, kļūstot par manu vietnieku. Esmu iecerējusi, ka manā kompetencē varētu palikt sarežģītākas situācijas, sarunas ar lieliem klientiem un nestandarta situāciju risināšana, kas man padodas vislabāk. ◆

Pieturzīmes

Eva Beriņa.
◆ Bakalaura grāds jurisprudencē un maģistra grāds personāla vadībā.
◆ Desmit gadus strādājusi “Vidzemes slimnīcā” Valmierā par personāldaļas vadītāju.
◆ 2017. gada septembrī, uzrakstot projektu NVA, nodibinājusi SIA “Zelta birste”, kas piedāvā dažādus uzkopšanas pakalpojumus.

Staburags.lv ARHĪVS

Neapstāties. Nepadoties. Noticēt sev

Kategorijas