Staburags.lv ARHĪVS

Logo

Nav “galu”, nav darba — komentē Evita Apiņa, laikraksts "Staburags"

Evita Apiņa
Viedokļi/Komentāri

2019. gada 28. jūnijs 09:23

310
Nav “galu”, nav darba — komentē Evita Apiņa, laikraksts "Staburags"

Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) organizētajam skolēnu vasaras darbam līdz Jāņiem bija reģistrējušies 9232 skolēni visā Latvijā, taču darba devēji piedāvājuši  tikai 7177 darba vietas. Skolēnu elektroniskā reģistrācija vasaras darbam turpināsies līdz pat
17. augustam, taču nav īsti skaidrs, kāpēc tas vajadzīgs, jo, reģistrējoties šajā datumā, līdz mācību gada sākumam atlikušas nepilnas divas nedēļas. Kā iespējams nostrādāt mēnesi?
Interesanta ir arī šī sistēma, kas paredz, ka skolēns pirms reģistrācijas NVA mājaslapā var vienoties ar konkrētu darba devēju par darba vietu. Kurš var izskaidrot, kā šie 9232 skolēni bez darba pieredzes, iemaņām un prasmēm varētu būt iepriekš vienojušies ar saviem izvēlētajiem darba devējiem par to, ka viņi uzņēmumā varēs strādāt algotu darbu? Nevis būt praksē, mācīties, bet strādāt konkrētā profesijā un par to vēl saņemt minimālo algu. Proti, skolēniem piedāvāto darba vietu vidū ir ne tikai palīgstrādnieki, bet arī tādas profesijas kā arhivārs, bibliotekārs, ekskursiju vadītājs, lidostas pasažieru apkalpošanas aģents, lietvedis, jaunākais programmētājs, metroloģijas tehniķis, projekta vadītāja asistents, sociālo mediju speciālists un viesnīcu administrators. Izklausās diezgan labi.
Taču, ja skolēns nav vienojies ar darba devēju, tad jāgaida, kamēr pieteikuma reģistrācijas secībā viņu telefoniski vai ar e-pasta starpniecību NVA darbinieks uzaicinās piedalīties konkursā uz brīvajām darba vietām. Jāteic, ka, reģistrējoties darbam, skolēns nevar norādīt ne vēlamo pagastu vai pilsētu, ne profesiju, kurā labprātāk strādātu. Tas nozīmē, ka teorētiski, pienākot rindai, piecpadsmitgadīgai skolniecei var piedāvāt arī darbu kaimiņu novada lauku saimniecībā, kur jādara smags fizisks darbs, turklāt katru dienu vēl jātiek uz darbu un atpakaļ. Tas rada gan neērtības, gan liekus izdevumus, līdz ar to var gadīties, ka skolēns no šāda darba piedāvājuma atsakās, un šo darbu piedāvā nākamajam.
Reiz jautāju paziņai, vai viņas bērni — septiņpadsmit un piecpadsmit gadus veci dēli — arī izmantojuši iespēju vasarā strādāt. “Ja nav “galu”, nav darba,” viņa ironiski noteica. “Abus bērnus esmu reģistrējusi vasaras nodarbinātībai, tiklīdz atļāva viņu vecums, taču mums ne reizi pat nepiezvanīja. Turklāt nav īsti skaidra arī šī kārtība, kas paredz “iepriekš vienoties” ar darba devēju. Publiskā telpā neparādās šīs vakantās darba vietas, lai skolēni zinātu, uz kuru iestādi iet un vienoties. Diemžēl pēc tam redzam, ka vasarā tur strādā radu un draugu bērni.”
Droši vien tas ir tikai normāli un tajā nav nekā krimināla, ja uzņēmējs iesaistās šajā NVA programmā un izmanto iespēju saņemt daļēju valsts finansējumu, turklāt tādējādi nodarbināt savu darbinieku, radinieku vai draugu bērnus. Cita lieta — vai tas ir godīgi pret tiem, kuri reģistrējas darbam, gaida zvanu un aicinājumu, bet tā arī nesagaida.

Kategorijas

Kategorijas