Skaistākais ir viss dabīgais

2019. gada 28. jūnijs 00:00

442

Ilonai Judinai apsveicēju dzimšanas dienā netrūkst. Ik pa brīdim pie viņas darbavietā iegriežas pastāvīgās klientes ar ziediem, sveicot savu skaistumkopšanas meistarīti svētkos. Šo dienu Ilona gan vairāk atvēlējusi atpūtai, bet bez darba gluži iztikt nevar, jo jāpalīdz dāmām saposties.

Vienmēr labs garastāvoklis
Jau vairāk nekā 20 gadu Ilonas darbs saistās ar skaistumkopšanu Pļaviņās. Viņa strādā gan kā manikīre un pedikīre, gan kosmētiķe. Aroda iemaņas apguvusi profesionālajās mācību iestādēs un ilgstošā darba pieredzē.
— Tagad grūti pateikt, kāpēc izvēlējos tieši šo jomu. Pēc skolas beigšanas neilgi pastrādāju mammas tirdzniecības uzņēmumā, bet sapratu, ka desu griešana tomēr nav mans aicinājums. Meklēju ko savu, aizgāju mācīties un sāku strādāt. Pirmo salonu iepriekšējās telpās Pļaviņās atvēru pirms 21 gada. Tas bija 8. martā. Atklāšana neiznāca no rīta, bet mazliet vēlāk, un atceros, ka sievietes jau rindā stāvēja. Tagad katru gadu atzīmējam šo datumu kā sākumu. Tolaik telpas bija īrētas, bet nu ir savas, — stāsta Ilona.
Viņa atzīst, ka ikviens sākums vispirms ir sevis pierādīšana, kad cilvēki meistaru vērtē, bet tie, kas paliek, kļūst par klientiem uz ilgu laiku.
— Jau dienas sākumā zinu, kuri cilvēki nāks pie manis, ko katrs vēlēsies, ko pārrunāsim. Tāpēc ir ļoti viegli strādāt, un darba dienas beigās vienmēr ir labs garastāvoklis. Man ir arī jaunas kolēģes, un varam cita citu papildināt. Lai cik grūti laiki bijuši, sievietes vienmēr atvēlējušas naudu frizūrai vai manikīram, jo gribas būt skaistai. Šajos gados skaistumkopšanā tik daudz kas mainījies — materiāli un tendences, bet tik un tā visskaistākais ir viss dabīgais. Protams, tas ir jākopj, — stāsta Ilona.
Viņa atzīst, ka piedāvājuma pārbagātībā, īpaši jaunām meitenēm, gribas tik daudz ko izmēģināt, kas ne visai patīk mammām. Arī pati savulaik neļāva meitai Karīnai aizrauties ar kosmētiku, bet viņa tik un tā kopā ar draudzenēm slepus krāsojusi matus. Tāpēc labāk neliegt, bet palīdzēt ar profesionālu padomu. Tagad arī meita arvien vairāk novērtē to, ko dod daba, un atzīst, ka mammas gatavotie krēmi ir labāki par dārgi pirktajiem.
No darba gaitām Ilona neatceras kādas būtiskas likstas vai pārpratumus. Reiz gan kāda kliente iesnaudusies solārijā. Veicot manikīru citai sievietei, Ilona jutusi, ka paredzētais laiks sauļošanās procedūrai varētu būt pagājis. Tā arī bija, un viņa ar satraukumu vērusi vaļā solārija vāku, bet meitene mierīgi gulējusi. Tagad par to var pasmaidīt, bet tad pārbīlis bijis visiem.
Turas kopā
Lai arī dzīvesvieta Ilonai ir Jēkabpilī, ar dzimtajām Pļaviņām saikni viņa nav zaudējusi, jo tur ir darbs un vecāku mājas. Sevi viņa joprojām uzskata par pļaviņieti, nevis jēkabpilieti. Turklāt ar gadiem piederības izjūta dzimtajai pusei tikai pieaug.
No savas klases viņa arī ir viena no retajām, kas joprojām ir Pļaviņās. Tomēr viņiem arvien ir vēlme un prieks tikties katru gadu. Par savējiem viņi sauc visus, kuri kopā sākuši mācības Pļaviņu vidusskolas 1. klasē. Salidojumā ierodas tie, kuri var, un tas ir pozitīvisma lādiņš visam gadam. Savējo pulciņā ir arī klases audzinātājs Aleksandrs Kondratskis, kurš mācīja fizkultūru. Iespējams, tāpēc daudziem no viņiem sports bijis tuvs. Pļaviņās jau nevarēja nesportot!
Par Pļaviņām Ilona teic — skaista pilsēta, un ir arī, ko viesiem parādīt. Tur ir viss, kas vajadzīgs, tik pietrūkst pludmales pie upes, lai var baudīt ūdens priekus. Viesojoties citviet, viņa novērtē arī citas pilsētas, atzīstot, ka Latvija noteikti ir skaistākā vieta, kur dzīvot un atpūsties. Pēdējā laikā pārsteigusi Ludza, un arī ceļš līdz turienei ir skaists. Uz ārzemēm var aizbraukt neilgi paciemoties pie Karīnas, kura dzīvo un strādā Francijā, vai dēla Māra uz Kipru, bet pārcelties pavisam — noteikti nē.
— Māris savulaik nevarēja iejusties tajā vidē, bet tagad labi zina grieķu valodu un tur ir kā savējais. Karīnu gan ļoti saista Latvija, bet šobrīd viņai darbs vairāk ir ārzemēs, un tad jau redzēs, kā nākotne izvērtīsies, — saka māmiņa.
Vērtības
atgriežas
Par Ilonu noteikti radies priekšstats, ka viņa lielāko daļu sava laika tikai strādā, jo pielāgojas klientiem un neatsaka nevienam, ja nepieciešama kāda skaistuma procedūra. Pati tomēr atzīst, ka mācās plānot savu laiku, un tas sev ir jāatvēl. Pēc darba dienas patīk mierīgas nodarbes, un svētdienas pieder tikai viņai vien. Tad agri no rīta Ilona dodas uz vecticībnieku baznīcu Jēkabpilī, kur dievkalpojums ilgst vairākas stundas. Pēc tā esot liels sirdsmiers. Ticība Ilonas dzīvē atgriezās pēc daudziem gadiem, jo bērnībā tai daudz nav pievērsta uzmanība, lai gan vecmāmiņa bijusi vecticībnieku draudzē. Ar laiku vajadzība pēc tā visa atgriezusies.
Bērnībā vecmamma dzīvojusi blakus mājā, un Ilona atceras, ka pie viņas pat kartupeļi un maize šķitusi gardāka. Vienkārši ēdieni viņai tuvi joprojām. Ilona labprāt rosās virtuvē, bet tādas prasmes kā mammai, kura ir atzīta pavāre, viņai noteikti nav. Tās vairāk mantojusi Karīna.
Lielākā
dāvana
Jubileja Ilonai ir skaistā laikā, un viņa atzīst, ka vienmēr šajā dienā baudījusi siltu laiku. Visskaistākā dāvana svētkos bērnībā viņai esot bijis milzīgs pušķis margrietiņu un trauks ar meža zemenēm. Šī pārsteiguma prieks un smarža viņas atmiņā joprojām. Turklāt meža zemenes aizvien ir mīļākās ogas un vienīgās, kuras patīk lasīt, lai arī pēdējā laikā neiznāk doties uz mežu. Tomēr vislielākā un dārgākā dāvana bijusi dēla piedzimšana tieši viņas dzimšanas dienā. Tā ka jubileja ir abiem, un Ilonai šogad tā 51. Viņa kaut kur lasījusi — ja sieviete runā par saviem gadiem, tad viņa jūtas labi. Tā arī esot. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Skaistākais ir viss dabīgais

Kategorijas