Jānis Kalējs

2019. gada 26. jūnijs 00:00

(1. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 18. jūnija numurā.)
Bērnība
Viņi nekrāja mantu, ko kodes saēd, turēja lopiņus, vectēvs strādāja kroņa maizē uz dzelzceļa, un bija iztikuši. Viņus cieši vienoja mīlestība uz mākslu, teātri un visu skaisto, ko abi saskatīja sev apkārt. Vectēvs Odesā bija mācījies mākslas un mūzikas skolā un gleznoja ar akvareļiem. Kustīgs kā visi mazi puikas es maisījos visam pa vidu, nemitīgi kaut ko runādams un jautādams, kamdēļ vectēvs teica :
— Ko vāries kā putras katls!
Noskaidrojis pie Ērikas, kas ar to domāts, devu viņam skaidru atbildi:
— Vārās tikai putriņa katliņā, bet Jānītis nevārās!
Cita starpā, vectēvs bija kaislīgs makšķernieks un nevis kaut kāds, bet motorizēts! Motocikls “Moskva” lieti noderēja, lai aizkļūtu līdz netālajai Daugavai. Tā nu kādu dienu, neizturējis manu nemitīgo dīkšanu, viņš paziņoja, ka mūsu kopīgs izbrauciens uz samu lomiem Daugavā notiks. Sakārtojis bambusa makšķerkātus, kas vienmēr stāvēja nolikti pa rokai priekšnamā, vectēvs uzcēla mani motociklam uz bākas un brauciens varēja sākties. Pamatīgi izkratījušies pa bedraino grants ceļu, mēs veiksmīgi nonācām kārklu aizaugušā Daugavmalā pie Sērenes. Akmeņainajā un oļiem nosētajā krastmalā vectēvs prātīgi izritināja makšķeres. Vispirms man tika iedota īsta makšķere ar pludiņu, par kuras darbības principiem jau biju lietas kursā, jo biju mēģinājis makšķerēt lietus ūdens vannā, kas vasarās stāvēja pie mājas stūra. Nobrīdinājis mani nekādā gadījumā nekāpt ūdenī, vectēvs uzvilka garos makšķernieku zābakus un, paņēmis makšķeri ar spoli, lēnām sāka brist pa seklo un oļaino grunti Daugavā. Viņš brida un brida, un attālinājās arvien tālāk un tālāk. Pēkšņi man likās, ka viņš, mans mīļais vectēvs, aizies un vairs neatnāks, un es skaļā balsī sāku brēkt tā, ka asaras šķīda uz visām pusēm. Ievērojis šitādu manu, ”vīrieša cilvēka”, necienīgu uzvedību, vectēvs griezās atpakaļ. Nomierinājis mani ar pamācībām par to, ka vīrieši neraud un ka pats nekur nepazudīs, viņš nosēdināja mani uz akmens nostāk no ūdens un brida vēlreiz. Lāgā nevarēju saskatīt, ko viņš tur darīja, stāvēdams pret mani ar muguru, taču pēc neilga laika ar skaļu uzvaras saucienu pagriezās pret mani, turēdams izstieptā rokā lielu zivi, kas nikni spārdījās. Pievakares saulītē uz zilā Daugavas fona viņš izskatījās pēc pasaku un teiku varoņa, kas pieveicis Melno Bruņinieku, par kādiem man bija stāstījusi māmuļa. Tā nu es pirmo reizi dabūju redzēt Daugavas dzelmju saimnieku — ūsaino samu. Upmalas oļos nomests, tas nikni spārdījās un svaidījās no vienas puses uz otru. Brīžiem tas uzlēca gaisā, brīžiem atkal nostājās uz melnās galvas. Vectēvs bija vareni apmierināts ar savu varējumu un, nopukojies par kādiem maziem puikām — pinkšķuļiem, sāka tīt kopā makšķeres. Vēlāk it bieži vīru sarunās tika pieminēta mana izgāšanās un raudulība. Nobraukuši mājās, atdevām samu Ērikai un jau tajā pašā vakarā garšīga zivju zupa ar pašmāju kartupelīšiem, burkāniņiem un dillēm bija visiem dabūjama. Māmuļa ļoti garšīgi gatavoja ēst, un vēl šodien viltotais zaķis, kas uzsildīts ar krējuma mērci, mīksts un sulīgs, man palicis nepārspēts gardums. Būdama enerģiska un nenogurdināma, laba pavāre, viņa nereti tika aicināta par saimnieci, ja miestā bija kādas kāzas vai bēres. Tādos gadījumos viņa teica, ka jāiet saimniekot godos. Parasti tika kauti cūka un teļš un no tiem tapa ruletes un rolmopši, karbonādes un viltotie zaķi, aukstās gaļas ar dārzeņiem un citi gardumi. Kopā ar gatavošanos un pašām svinībām godi viņai ilga vairākas dienas. Ja tas nebija tālu, tad arī man netika liegts skriet līdzi. Tādās reizēs dabūju labi saēsties, izgaršot un izsmaržot godu labumus, kā arī pavērot, kā māmuļa izrīko palīdzes. Vai viņai tur ko maksāja vai nē, bet mājās viņa pārnāca vienmēr pārgurusi un ar pilnām somām ēdiena, ar ko vēl kādas dienas mielojāmies paši. Katru reizi viņa paziņoja, ka viss, šī bija pēdējā reize. Tomēr, kad atkal tika aicināta, cēlās un gāja, lai arī cik grūti bija trīs dienas nostāvēt kājās pie karstās plīts. Ja kādreiz viņas māka gatavot tika salīdzināta ar kādas citas saimnieces veikumu un novērtēta viņai par labu, tad tikai noteica :
— Nu, nu, Skaidrīte jau arī labi gatavo, bet man ir dažas receptes, kas viņai nav.
Taču pēc apmierinātās sejas izteiksmes un dzirkstošā acu skatiena varēja noprast, ka uzslava patikusi. Taču šodien domāju, ka viņai bija iedzimta “zelta roka” un garšas izjūta, ar ko labs pavārs atšķiras no vienkārši pavāra. Tā ir kāda netverama lieta, kas piešķir ēdienam īpašu burvību un ēdājam sniedz piepildījumu, ja pavārs to gatavojis ar mīlestību un labām domām. Un kur tad vēl māmuļas ceptie speķa pīrāgi, svētku kliņģeri un tortes! Pakāpies uz ķeblīša, varēju vērot, kā viņa ņēmās ap mīklas katlu, kad mīkla, lēnām rūgdama, cēla augšup katlam pārklāto dvieli. Raugs bija zelta vērtē, un to piegādāja Ērikas māsasvīrs Rūdis no Rīgas. Reizi gadā, parasti uz Jāņiem, viņš ar savu “emku” ierullēja mūsu mājas pagalmā, un bija skaidrs, ka dāvanu laiks beidzot ir klāt. Caur viņu tiku pie gardām Rīgas bombonkām, vēlāk pie kabatas nazīšiem, kurus, ganos iedams, pazaudēju pa divi sezonā. Tādos gadījumos māmuļa, redzot manu izmisušo un noskumušo seju, ķērās pie vēstules rakstīšanas Rīgas Rūdim, kurā starp citu tika pieminēts, ka Jānītis atkal pazaudējis savu nazīti. Rūdis parasti viesojās vairākas dienas, un tādējādi es varēju sēdēt uz moča un iztēloties sevi par varenu motobraucēju, jo blakusvāģis tam neļāva apgāzties. Iztēli gan mazliet traucēja apstāklis, ka nevarēju aizsniegt stūres ragus, toties jo skaļāk sprauslāju, attēlodams motocikla rūkoņu.
Jau sestajā vasarā man bija jāuzsāk ganu gaitas, ganot gar dzelzceļa uzbēruma malu mūsu gotiņu Pērlīti, māmuļas māsas Alīses govi Margu un pa kādam teļam. Kaut gan joprojām atklāts paliek jautājums, kurš kuru ganīja. Ganības faktiski bija bezgalīga ap 20 metru plata josla starp dzelzceļa uzbērumu un krūmiem, kas stiepās no vienas dzelzceļa stacijas līdz otrai padsmit kilometru garumā. Aiz krūmu joslas stiepās kolhoza zemes, un mans uzdevums bija sargāt govis gan no sliedēm, gan nelaist kolhoza laukos. Šādu privilēģiju mums bija atvēlējusi dzelzceļa vadība, jo vectēvs visu mūžu bija dzelzceļa sliežu uzraugs. Šī iemesla dēļ viņu neņēma karaklausībā ne krievi, ne vācieši, jo dzelzceļa uzturēšana kārtībā armijas un kravu pārvietošanai bija svarīga abiem. Svaigais gaiss, rasa zirnekļa tīklā, bizbizmārīte uz plaukstas un smaržīgās zemenes, kas gar dzelzceļa grants uzbērumu auga lielā vairumā, bija manas balvas par agro celšanos. Pērle mūsu pulciņam neapšaubāmi bija barvede, un visā visumā mēs ar “goču” it labi sapratāmies, jo vectēvs mani pamācīja, lai ņemu līdzi rupjmaizes doniņu, ar ko Pērli šad un tad pamielot. Tādā vīzē pielabināta, viņa man klausīja un viņai visi pārējie lopi. Kādā agrā rītā, ganot netālu no mājām, apsedzies ar vateni, biju aizmidzis. Pērlīte, saodusi vateņa kabatā maizi, zāli plūkdama, meta lokus ap guļošo puiku. Liels bija mans izbrīns, kad mani pamodināja Ērikas dusmīgais uzsauciens. Izrādās, ka garām bija gājis kaimiņš Glinskis, pēc tautības polis, un, redzēdams šādu nolaidību, vēlāk veikalā, satiekot māmuļu Ēriku, teicis:
— Skrodrien, Skrodrien, skrien glāb saf gof, kamēr puik guļ, taf gos noēd plik zem!
Lai arī mēs ar Pērlīti labi sapratāmies, tomēr viņai nepatika, ka aiztiek galvu. Šī problēma man sagādāja galvassāpes sevišķi Līgo vakarā, jo, mājās dzenot, puķu vainagam jārotā gotiņas galva, citādi tāds gans ir graša vērts. Tomēr, ņemot palīgā līdzpaņemtās maizes doniņas, man izdevās pļavu puķu vainagu uzmānīt Pērlītei uz ragiem un nostiprināt tā, lai nevar nopurināt. Kad mēs abi, pušķojušies ar vainagiem, iesoļojām “Ķiršu” pagalmā, gatavošanās līgošanai jau ritēja pilnā sparā. Istabas tika pušķotas ar bērzu meijām un smaržīgām kalmēm, vīrieši gatavoja pļaviņā aiz mājas ugunskuru, bet mamma ar Ēriku klāja galdu ārā pie virtuves loga. Svētku sakarā no aizdurves izripināja un uzlika uz ķeblīša karlīni, divu spaiņu tilpuma stikla pudeli tumši zaļā krāsā, ar sabrūvēto apiņu alu. Caur pirksta resnuma gumijas šļauciņu, pāris reizes iesūcot, alu varēja iedabūt māla krūzē. Putojošā alutiņa lustināti, līgotāji parasti dziedāja un spēlēja līdz rītam. Gadījās arī, ka mēs ar brālēnu Juri “pa kluso” iesūcām no šļauciņas saldo alutiņu puslitra burciņā, ko iztukšojām aiz kūtiņas kartupeļu laukā, gluži kā Kārlēns ar Rūdi “Skroderdienās Silmačos”. Bet, tā kā lielie paši bija aizņemti ar līgošanu, tad mūsu pārlieko lustīgumu neviens nemanīja, un viss beidzās laimīgi. Jāņu diena man, kā jau Jānim, bija pasludināta par brīvdienu, kad ganos nebija jāiet. Līgotāji modās kādu stundu vēlāk nekā parasti, un māmuļa, ar nokavēšanos iedama slaukt gotiņu, parasti noteica:
— Kad saimniekam prieki, tad lopiņam bēdas.
Pirmā siltā piena krūze pēc nokāšanas vienmēr tika man, ja ganos nebiju delverējies un izslaukums atbilda parastajam. Kaut kādā dīvainā veidā Ērika vienmēr precīzi noteica, kad ir uzcītīgi ganīts, bet kad celtas zaru būdas vai Stampupītē ar rokām ķertas vēdzeles. Piens un baltmaize ar ievārījumu bija mans pamatēdiens visas ganu vasaras garumā. Par to Ērika tikai priecājās, jo tādejādi likvidēju visas pērnās zaptes burkas, atbrīvojot vietu kambarī jaunajiem, šā gada ievārījumiem. Mīļākie man bija aveņu, un meža zemeņu ievārījumi. Jāsaka, ka arī galvenais šo ogu lasītājs biju es, jo labi zināju vietas 5 km apkārtnē, kur tās aug. Vēl bija dabūjami ķiršu, plūmju un ābolu ievārījumi, kā arī lācenes, kas gan man nepatika lielo kauliņu dēļ. Dēļ tām un, protams, dzērvenēm katru rudeni sievas rīkoja ekspedīcijas uz apkārtējiem purviem. Manā ēdienkartē nonāca arī visas iespējamās dabas veltes. Lapu salātus ar lokiem un redīsiem, skābeņu zupu, zemenes, avenes, kazenes, vēlāk ābolus, ķiršus un plūmes, kas ap māju auga lielā vairumā, ganu puika varēja saēsties, cik tīk. Aiz virtuves durvīm uz ķeblīša vienmēr stāvēja zaļais spainis ar rūgušpienu, kas, iemaisīts glāzē kopā ar mazliet cukura, bija brīnišķīgs saldenskābs padzēriens karstajās vasaras dienās.
(Turpmāk vēl.)

Māmuļa Ērika dikti uzpasēja manas kājas ganu gaitās, liekot sargāt tās no slapjuma un aukstuma. Izrādījās, ka man nepilna gada vecumā bijusi bērnu trieka un 40 grādu temperatūra turējusies vairākas dienas. Visiem bijis skaidrs, ka šis puikam ir dzīvības un nāves jautājums. Bet ko darīsi, ja miesta dakteris tikai noplāta rokas?! Pļaviņu HES aizsprosta toreiz vēl nebija, un, lai tiktu uz Rīgu, vispirms bija jātiek pāri Daugavai un tad no Skrīveriem ar vilcienu. Daugavu šķērsot varēja vienīgi ar vinčas tipa trošu plostu no Jaunjelgavas. Mammai un māmuļai bijis skaidrs, ka līdz Rīgai puika var arī neizķeipt. Tad māmuļai iešāvies prātā vārdotājs — vecs baltkrievs, kas viens pats dzīvojis lielā Kuces sila malā un pārticis no meža veltēm un no tā, ko apmeklētāji viņam atnes. Ap manu dzimšanas laiku Ērikai tik ļoti sasāpējies zobs, ka divas naktis nav varējusi gulēt. Galīgi novārgusi, viņa aizgājusi tos 3 kilometrus līdz vārdotājam. Baltkrievs esot nosēdinājis viņu krēslā un aiz muguras būries kaut ko. Tad iedevis zilu lapu, kas bija puse no burtnīcas vāka un kurai uzšņāpis kaut kādas zīmes. Teicis, lai iet mājās un liekas gulēt, bet zem spilvena paliek zilo lapu. Jau atpakaļ ceļā viņai licies, ka sāpes mazinās. Mājās nonākusi, likusies gultā, zem spilvena paliekot zilo lapu. Esot nogulējusi 24 stundas no vietas un no tās reizes nezinot, kas ir zobu sāpes. Bet vai vecais baltkrievs maz vēl dzīvs ? Un vai slimniekus vēl pieņem? Patēvs lēcis uz velosipēda un atgriezies paziņojis, ka baltkrievs licis nekavējoties vest puiku pie viņa, bet lai paņemot līdzi arī cirvi un zāģi. Kad ar mammu nogājuši pie viņa, licis patēvam iet uz mežu, nogāzt bērzu ar izaugumu — māzeri, to izzāģēt un nest šurp, bet mātei pa to laiku vārīt lielajā katlā avota ūdeni uz plīts. Atnesto māzeri kādu stundu vārījuši katlā, bet vecis kaut ko būries ap mani, pēc ko es esot jau saldi gulējis un mierīgi elpojis. Novārījumu baltkrievs ielējis puslitra pudelē un licis iet mājās un, kad puika modīsies, apmazgāt visu bērna ķermeni ar līdzi doto bērza māzera novārījumu. Kā tur bijis, kā nē, bet mazgājot šķidruma pietrūcis tieši kāju pēdiņām. Un patiesi — līdz 16 gadu vecumam man šad un tad kāju pēdas vilka čokurā un likās, ka pēdu kauli izgriežas.
Viens niķis gan man bija, lai piedod visa Sēlijas sesku suga. Kāds no mājas vīriešiem man parādīja, kā var, abos galos izsitot nelielus caurumiņus, izdzert jēlu olu. Tā kā zināju, kurā kaktā kura vista siena šķūnītī dēj, regulāri pa pāris olām nočiepu un ar svaigu baltmaizi un sāli gardu muti notiesāju. Māmuļa Ērika šad un tad šķendējās par seskiem, kas apsēduši saimniecību un zog olas, bet man liekas, ka īstais vaininieks viņai bija zināms, un tamdēļ nekādas sesku medības uzsāktas netika. Uz rudens pusi sākās svaigu dārzeņu sautējumi un piena zupas ar tiem. Gaļu ēdu tikai retu reizi un piespiedu kārtā, un tikai liesu. Regulāri to sāku lietot uzturā tikai ap 14 gadiem, kad sāku strādāt lielo vīru darbus un ganiņa pienākumus bija pārņēmusi mana māšele Sarmīte, ļaujot man piepelnīties dažādos veidos. Viens no tiem bija sēņošanas trakums, kas katru gadu augustā un septembrī pārņēma visu miestu, mūs, puikas, ieskaitot. Tā cieminiekiem bija papildu peļņas iespēja, jo Kuces sila malā sāka darboties sēņu pieņemšanas punkts, kur upītes malā divos milzīgos katlos vārīja nosvērtās un pieņemtās sēnes. Arī es ar savu veco mopēdu “Gauja” braucu peļņā. Uz bagāžnieka aizmugurē biju uzmunsturējis šķērsu dēlīti, kas man ļāva piesiet divus papildu grozus. Samaksa par sēnēm bija šāda: par 1 kg baraviku — 90 kapeikas, gailenēm — 60 kapeikas, bet pārējām jauktajām — 35 kapeikas. Kad skatos televīzijā vai lasu internetā, kā tagad ņemas ar bērnu pieskatīšanu, man nāk smiekli. Man toreiz bija 11 gadu, kad jau līkumoju ar mopēdu no agra rīta pa Kuces silu, kas stiepās desmitiem kilometru garumā gar Daugavas kreiso krastu līdz pašai Jēkabpilij. Dažreiz kopā ar vēl kādu miesta puiku, bet biežāk viens pats. Divas parastās kartupeļu ķorzeles uz ragiem, divas aizmugurē, kopā 10—12 kilogrami sēņu par vienu reisu jeb 3,5—4 rubuļi. Tā toreiz puikam bija liela nauda, jutos liels un bagāts. Pirmās divas septembra nedēļas nemaz uz skolu negāju, braucu sēnēs. Kāda tur skola, kad pilns sils ar lielajām, zaļajām un smagajām cūcenēm ! Par nopelnīto naudu varējām nopirkt konfektes un papirausus un, no skolas nākdami bariņā uzpīpēt, pēc tam pakošļājot koku lapas, lai mājās nesaož.
Labi atceros to septembra dienu, kad ceļa galā ieraudzīju mammu ar Ilgvaru, kurš uz rokām nesa autiņos ievīstītu saini, kas esot mana māsa Sarmīte. Vispār biju nedaudz vīlies, jo pusi dienas biju satraucies nostāvējis gaidīdams un savā iztēlē iedomājies, ka māsa būs mana auguma un vecuma, respektīvi, jauns rotaļu biedrs. Tā visa vietā bija tikai vīstoklis, kas klusēdams bolīja acis. Vectēvs man bija paskaidrojis, ka tēvs ar mammu aizbraukuši uz Jaunjelgavu pirkt māsu, tāpēc jautāju, vai tad nevarēja nopirkt ko lielāku, uz ko man atbildēja, ka pietrūcis naudas. Četru gadu vecumā nauda manā izpratnē bija grūti dabūjama un taupāma lieta, tāpēc ātri samierinājos. Būtu es zinājis, ka nekāds dižais rotaļu biedrs neiznāks, ka māsas pieskatīšanas dēļ man neļaus skriet ar kaimiņu puikām spēlēties uz kalniņu... Tomēr tā es agri iemācījos rūpēties un atbildēt par kādu, un, māsai paaugoties, starp mums izveidojās īsta brāļa un māsas mīlestība, kas ir palikusi nemainīga vērtība visa mūža garumā.

(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Jānis Kalējs

Kategorijas