Dzejas lappuse

www.staburags.lv

2019. gada 26. jūnijs 00:00

Maija Stepēna
***
Žūst vālos siens jau reibinoši smaržīgs,
un jāņuzāles pošas vakarēt —
kad aiz apvāršņa sāks rietēt saule,
nāks jāņubērni gaismu nosvinēt.

Pāri zemei Dievs klusām kājām gājis,
ik katram dzīvam dodot svētību, —
netveramās laimes pilnie mirkļi
lai uz brīdi tevi sien ar mūžību.

Līgo atbalss nāk no bērzu birzīm,
sirmais ozols zarus lepnāk slej.
Meža malā apsīte par tumsas varu,
lapas drebinot, pie sevis klusu smej.

Vakars jaunus vaibstus zīmē dabas sejā,
kalnu galos jāņugunis deg.
Saulriets, cieši skāvis rīta zvaigzni dejā,
sola vaļā viņu nepalaist nekad.

Sarmīte Rode
***
Balts kā linu krekls,
Mātes roku dots,
Ceļš pie tevis aizved,
Līgo dienu sagaidot.

Kā senā jāņu dziesmā
Zelta rasā madaru pļava.
Un šai visīsākā naktī
Es esmu vasara tava.

Kad jāņugunis dzisīs, —
Zāļu vainagā ievīts,
Madaru pļavā paliks
Saules sagaidīts rīts.

Maija Vegnere
Pirmsvasara
Mani modina
Visskanīgākie rīti.
Ir ābeles vēl baltsārtas
Šai pirmsvasaras brīdī.

Rīta kafijai
Plūst pāri rožu smarža.
Teic ziedot ābele —
Tā uzlabojot garšu.

No krūzes sāna
Tauriņi grib lidot
Tiem trauslajiem
Uz plašo dzīvi līdz.

Ārija Āre
***
Ne no teikām,
ne pasakām nācis,
ne sameklēts zemēs svešās.
Tas ir skanīgais Līgo vakars,
jūnija zaļākā rota,
kura katram mums
kā ziedoša dāvana
no sentēvu pūra dota.
Vakars atvērs mums
goda vārtus,
ar meijām un ziediem
izrotātus.
Iesim tam pretim,
ar dejām un dziesmām
šo ziedošo vakaru
pieskandināt.

Maija Stepēna
***
Nežēlīgi ātri skrien garām laiks.
Kā vienkāršs mirstīgais lai līdzi tiek?
Labāk apsēžos uz kāpas jūras malā
un priecājos, kā līdzās smiltis zied.

Vai man līdzi tiem trakajiem turēt?
Ne zelts, ne dārgakmeņi nav tā vērts...
Es gaidu vakarus, kad pa staru tiltu
šurp nāks mēness ar mani patērzēt.

Laimes dienās krātais pietiks gadiem:
esmu taupīga — nevajag man daudz.
Vien baltu kāpu zilas jūras malā
un mēnesi, kas nāras dejot sauc.

Kad gaviļu zvani iezvana dienu,
jauna brīnuma kurpēs pa saules taku
es eju ar pasauli iepazīties.

Glāsmaino skaistumu rīta saulei
allaž kā jaunu sirdsatklāsmē redzu
un ņemu to līdzi, lai neizgaistu.

Nu laimīga vēja šūpolēs sēžu...
un gaidu, kad līgonakts vasaras dzīrēs
šonakt medainus ziedus jāņzālēs bērs.

Ārija Āre
***
Jau vakars ielej ziedos rasu,
bet es vēl klejoju pļavā,
ziedlapas lēnām lasu
un beru tās savās plaukstās.

Tās gaišās sev matos reiz viju,
jo vēlējos uzplaukt un ziedēt.
Acu skatu ar tavējo viju,
vēlējos sapņot un mīlēt.

Tās sārtās piebēra gadus
ar sauli, gaismu un mīlestību.
Tās krustoja skatienus abiem
un mācīja ikdienas izturību.

Jau vakars ielej ziedos rasu,
bet es vēl klejoju pļavā.
Plaukstas ar ziedlapām piebērusi,
es liktenim pateicos klusi.

Sarmīte Rode
Tēlniekam “Galdiņos”
Kur paliek tie rasotie rīti,
Kas nemieru krūtīs auda?
Tie laukakmenī ierakstīti
Kā arājam zelta graudi.

Kad tavā domu paradīzē
Laimē pukst ābeles sirds,
Laiks apstājas saules zīmē,
Tev plaukstās vasara mirdz.

Nāk ganu meitene pretī
Kā jaunība gaišām bizēm.
Tavas kalnu virsotnes svētī
Mājas, kur mūžīgi vizēt.

Maija Vegnere
Vēlies uzmanīgi!
Gribu brīnumu!
Tepat un tūlīt!
Tas par traku?
Nu, labi, tad rīt!

Mākonis prasīto veda.
Izbēra krusu —
Prāvu kā baloža olas.
Vējš iemeta logā.

Internets aizgūtnēm raksta:
Brīnums! Kāds izmērs!
... Tas bija mans logs ...
Un mana puķu dobe ...

Staburags.lv ARHĪVS

Dzejas lappuse

Kategorijas