Cauri Krievijai uz Ķīnu

2019. gada 21. jūnijs 00:00

(11. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
41. diena
Ārā līst, bet labāku laiku gaidīt nevaram. Ģērbjam lietusmēteļus un ejam brokastīs. Smejam, ka uz viesnīcas durvīm, kuras jāslidina sānis, rakstīts “grūst”. Un Arča grūž — būtu patiešām durvis izcēlis! Tulkojumi ķīniešiem pieklibo.
Pie viesnīcas atrodam mazu ēstuvīti un ejam iekšā, jautādami, cik maksā tas, ko pārējie ēd. Ķīnietis aizved mūs pie ēdienkartes. Cenas saprotam, bet nosaukumi tulkoti ar kādu interneta tulkotāja palīdzību un nav pareizi! Vienam ēdienam tulkojums ir “seja”, citam “pulveris”. Atrodam savas nūdeles un ceram saņemt ko līdzīgu. Un tiešām saņemam! Mums tiek atnestas divas milzīgas bļodas ar nūdelēm. Ķīniešu virtuve tiešām ir lieliska! Vietējie uz mums nemaz neskatās, laikam pieraduši pie tūristiem sezonas laikā.
Nu esam gatavi parkam. Pa ceļam nopērkam ūdeni, lai gan te ik pa laiciņam ūdeni par brīvu var iepildīt no aparātiem. Kas zina, kā būs parkā. Paņemam vēl kādas uz ielas gatavotas uzkodas un dodamies uz autoostu. Uz ietves jāuzmanās — nekad nevar zināt, kurā brīdī pa to kāds mocis brauks. Tie strādā arī kā taksometri, uzstādījuši milzīgu lietussargu virs sava transporta, lai pasažieris nesamirktu.
Autoostā ir informācijas centrs, kur neviens nerunā angliski. Un arī mūsu tūrisma infocentra kartē neorientējas. Kaut kā tomēr sanāk saprasties. Mūs nosūta pie busiem, nosaucot ķīniešu vārdu, ko mums uz busa meklēt. Protams, piedzīvojums. Katrā mūs sūta arvien tālāk, līdz patiešām nokļūstam līdz īstajam. Samaksājam pusotru eiro katrs un ceram, ka nokļūsim īstajā vietā.
Nacionālajā parkā ir vairākas ieejas, bet lielā tūrisma karte ir mākslinieciski zīmēta un ļoti neprecīza. Arī internetā atrastās kartes nepalīdz. Nemaz nezinām, ko gaidīt parkā.
Autoostā minētās pusstundas vietā braucam jau stundu, bet esam tikai pusceļā. Skaidrs, ka neizdevīgi braukāt no pilsētas uz parku, ar rītdien būs jāpaliek parkā.
Ejam jau krietnu gabaliņu, lai arī nevienā no četrām mūsu kartēm līdzīgs ceļš nerādās. Ieejai jau sen bija jābūt! Lietus līst spaiņiem, atkal jūtamies kā Maču Pikču — kā kāds dabas brīnums, tā līst. Uz ceļa esam vieni, apstādinām kādu garāmbraucošu mototaksīti, lai vēlreiz pārliecinātos par ceļu. Tā vadītājs saka, lai tik ejam uz priekšu. Tā nu soļojam pa lietavām, līdz beidzot skatam paveras lieli vārti. Laikam atradām ieeju parkā!
Biļešu kases šķiet slēgtas, tomēr viens mazs lodziņš ir vaļā. Biļete maksā 29 eiro vienam. Pārliecināmies, ka tā tiešām derīga četrām dienām. Mums tiek piešķirta tāda kā metro karte, ko pie ieejas pat ieskenē, paprasot pirkstu nospiedumu. Par eiro nopērkam parka karti, cerot, ka tā būs labāka nekā pilsētā iedotās, taču arī šī beigās izrādās nelietderīga. Ir aptuveni sazīmēti ceļi, aptuveni objekti, bet uzticēties tai pilnībā nevar.
Pie parka ieejas mūs pārtver kāda pārdevēja, rādot uz mūsu kājām. Arčam kājās sandales, no lietus glābiņa nav. Bet botas gan var apsegt ar īpašo apavu apvalku. Ilgi domājam, tomēr divarpus eiro neizdodam un turpinām ceļu. Pa parka teritoriju brauc bezmaksas busi, iekļauti biļetes cenā.
Esam izlaisti pie funikuliera. Tas maksā 10 eiro, bet netaisāmies neko papildus piemaksāt. Pie biļešu kasēm neko par gājēju ceļiem atbildēt nemācēja, bet esam nolēmuši riskēt, ja jau tik tālu atkūlušies, biļeti samaksājuši, laiku pazaudējuši. Ejam garām funikulierim un uzejam kādu zīmi. Norādīts, ko iespējams sasniegt, ejot pa netālu esošām trepēm. Ja plānots turpināt iet pa šoseju, tuvākais pieturas punkts ir 10 km attālumā. Ja šajā parkā attālumi tiek mērīti kilometros, tad ar vienu dienu te nepietiks.
Dodamies augšā pa trepēm. Kas zina, uz kurieni šis ceļš ved. Pēc neilga laiciņa akmens pakāpieni izved cauri kādai būdiņai, kur veca ķīniešu sieviņa vāra batātes. Ejam un ejam. Paliek karsti, līst lietus, apkārt tikai mežs, ietinies biezā miglā. Cik ļoti tas atgādina Maču Pikču gājienu! Esam izmirkuši, nosvīduši, bet, līdzko noņemam lietusmēteļus un uz laiciņu apstājamies, aukstums mūs panāk. Šī ir sliktākā iespējamā ieeja parkā! No šīs vietas ved tikai funikulieris, kas visu sadārdzina! Kāpēc kartes ir tik neprecīzas? Kāpēc mēs vienkārši nebraucām uz parku, kas ir turpat pie pilsētas? Te vispār nekā neredzam! Tikai kāpnes un mežu, ik pa laikam tajā kādu pamestu būdeli. Otrajā parkā gan visas stikla gājēju ejas ciet, jo līst lietus.
Kāpjam un ik pa laiciņam domājam — jāgriežas atpakaļ. Kāpjam, līdz sasniedzam kādu atpūtas vietiņu. Tur paēdam līdzpaņemtās maizītes, bet ūdeni nemaz nekārojas. Esam noguruši un domājam padoties, bet tad pamanām divus ķīniešus. Ja ir ķīnieši, tad kaut kur jau šis ceļš ved. Jautājam, cik vēl tālu, bet atbildēt viņi nespēj.
Nāk arī trešais un ceturtais. Labi, turpināsim kāpienu. Pēc pusstundas uzrunājam piekto pretimnākošo. Tas saka, ka līdz kalna virsotnei ir 10 km. Nevar būt, ka vēl tik tālu! Jau lēnāk turpinām ceļu, šaubīdamies par katru sperto soli. Vai griezties atpakaļ? Bet ja nu esam tuvu? Kāpjam, bet prieka maz.
Tad skatam paveras viens no kalniem. No tiem, ko esam redzējuši Avatarā! Tad jau jātiek līdz galam. Kāpjam, līdz beidzot sasniedzam krustceles. Tur arī ir kāda zīme. Visu šo ceļu nebija nevienas norādes! Zīme vēsta, ka pa labi ir visādi apskates objekti 4, 6, 10 un 20 km attālumā. Pa kreisi esot kāda vietiņa 500 metru attālumā. Protams, zinām, ka par mērvienībām ķīnieši daudz nezina, tomēr ejam pa kreisi. Pēc neilga laiciņa redzam vēl ķīniešus, līdz sasniedzam platformu, no kuras beidzot var redzēt tos skaistos kalnus, caur kuriem lēni slīd funikulieris, atduroties tālu augšā. Vienreizīgi!
Apbrīnodami šo dabas skaistumu, dodamies meklēt netālu esošo ķīniešu ciemu. Gar klinti ceļš paliek arvien šaurāks, bet ejam lielākā grupiņā, kur ir arī divi “baltie”, kas nerunā angliski. Šķiet, franči. Sākas pavisam šauras ejas starp milzīgiem akmeņiem, kur vēl augšup ved akmens pakāpieni. Tas ir tikai vienvirziena ceļš, atpakaļ esot jānāk pa citu. Tā kā to jau esam sākuši, atpakaļceļa nav.
Spraucamies starp pilošajiem akmens blāķiem uz augšu. Dažreiz Arčam jāsaliek rokas priekšā un jāmēģina sašaurināt plecus, lai ejā vispār iesprauktos! Vai 500 metri? Protams, nē.
Kāpjam krietnu laiciņu, jābūt piesardzīgam, jo klinšu bluķi ir slideni un arī no gaisa veļas ūdens. Sasniedzam ciemu, kur gan neviens nedzīvo, jo šī ir tikai tāda kā ēka, kurai visi iet cauri, lai redzētu parku no augšas. Varenās klintis ir ietītas slapjā, pelēkbaltā miglā, un nekas nav redzams! Apkārt plīvo kokos sakarinātās sarkanās lentītes ar ķīniešu svētajiem vārdiem, bet pats skats uz parku mums izpaliek.
Laiks doties lejā. Kāda zīme rāda, ka ceļš lejup no ciema ved pa kreisi, bet nevienu te neredzam. Skaidrs, ka atpakaļ neiziet, jo šaurajās ejās izmainīties nav iespējams. Kāds ķīnietis apmulsis stāv pie tās pašas zīmes un prot angliski! Tā nu trijatā riskējam, neviens nesaprotot, kur īsti ceļš aizvedīs. Pa šaurām kāpnītēm un mazām taciņām, garām lielām vardēm vai krupjiem, kurus arī ēdām, tomēr apejam to klinti un nonākam pie sākuma platformas. Viens varens gājiens! Protams, skati ir neaprakstāmi skaisti, tomēr ceram redzēt arī visu parku, kad pusi no tā nebūs “apēdusi” migla.
Vulingiuanas Pasaules dabas mantojuma apskates vieta ir pasakains parks 2600 ha platībā, kur atrodas vairāk nekā trīs tūkstoši smilšakmens stabu, liela daļa vairāk nekā 200 metru augstumā. Starp šiem stabiem jeb klintīm ved taciņas, var atrast ūdenskritumus, alas un dabiski izveidojušos tiltus, neskaitot tos no stikla, ko šeit uzbūvējuši ķīnieši. Šeit sastopamas arī neskaitāmas apdraudētas dzīvnieku un augu sugas.
Nolēmuši kārtīgi sagatavoties, nakšņot viesnīcā pie parka, lai nav jāsatraucas par busiem, un vēl labāk nodrošināties pret lietu, ejam prom. Protams, iemūžinām šo skaistumu gan attēlos, gan video, gan atmiņā. Kā nekā nācās pielikt varenas pūles, lai šo visu sasniegtu, un gandrīz arī padevāmies pie pašas platformas!
Laiks doties lejā no kalna. Nezinām, cikos ir pēdējais buss, un par palikšanu parkā nemaz iedomāties nespējam. Protams, tagad esam uzkāpuši pietiekami augstu, lai sasniegtu visus ievērojamākos apskates objektus, bet tiem vajag vairāk laika. Cerēsim uz nākamajām dienām!
Sākam garo 4 km kāpienu lejā. Tas nav tik viegli! Drīz jau kājas sāk trīcēt. Pusceļā satiekam divus “baltos”, kas te pavada ceturto dienu. Tie gan paliek parka teritorijā, bet zina pastāstīt, ka busiņi no šīs vietas uz mūsu pilsētiņu kursē regulāri, nav ko satraukties.
Nokāpuši no kalna, sēstamies bezmaksas busā, kam jāved kāds gabaliņš līdz parka ieejai. Iekāpj arī meitene, ar ko tikko runājām, un jautā, vai esam noskaidrojuši, vai šis buss brauc uz ieeju vai uz priekšu. Mēs nemaz nezinājām, ka busi ved arī tālāk. Šis buss ir viens no tiem, tā ka meitene mūs paglābj. Kāpjam ārā.
Kopā ar diviem ārzemniekiem gaidām īsto busu. Pajautājam kādam ķīnietim, cik ilgi tas jāgaida. Cik atceramies, brauciens nemaz nebija tik ilgs, noteikti kājām būs ātrāk. Atvadāmies no pārsteigtā ārzemnieku pāra. Ejam cauri pavisam nelielam ciemam, kur vietējie ko cenšas mums pastāstīt, un izpētām kokos karājošos augļus. Protams, buss pabrauc mums garām, un gājiens ir ilgāks, nekā mums bija licies, bet arī šajā pastaigā, kad lietus jau nedaudz pierimis, redzam daudz skaistu tempļu, ķīniešu tradicionālos namiņus un, protams, pašus kalnus.
Nonākuši viesnīcas istabiņā, ātri skrienam karstā dušā. Kad lūpās un pirkstos atgriezusies krāsa, ņemam fēnu un žāvējam visas slapjās drēbes. Istaba izskatās kā karalaukā, bet visam līdz rītdienai jābūt sausam, ja vēlamies vēl vienu dienu pavadīt parkā! Arī rīt diemžēl sola lietu, bet cerēsim to labāko! Katrā ziņā nu jau zinām, ko sagaidīt no šī brīnumu parka!
(Turpmāk vēl.)

45. diena
Šī diena sākas ar īstiem pārpratumiem. Vispirms jāatrod bankomāts, kas darbojas! Visas bankas, kas vakar bija atvērtas, mūsu karti nepieņēma. Šodien uzrodas palīgi, kuri ir pārliecināti, ka bankomāts strādās. Jāieliek “Swedbank” karte bankomātā, palīgs vēro. Bankomātā uzrādās iespēja izvēlēties angļu valodu, kas vakardien nebija pieejama. Tas jau ir progress. Jāievada PIN kods. Tas ievadīts. Bet palīgs saka, ka neder — jāievada seši cipari! Kāds ķīnietim ir pārsteigums, kad uzzina, ka mūsu kartēm ir tikai četrciparu PIN kodi. Jāmēģina cita banka, beigās, par laimi, iznāk izņemt naudiņu.
Viesnīciņu neesam pilnībā apmaksājuši, nu tas ir iespējams. Tomēr ne bez kārtīgiem pārpratumiem. Tepat ir ķīniešu jaunietis, kas, šķiet, mums vakardien istabiņu ierādīja. Tam sniedzam atlikušo summu, bet puisis māj ar rokām. Izrādās, tas nav mūsu saimnieks!
Šodien ir vēl kāda laba ziņa — esam saņēmuši vīzas apstiprinājumu Indijai. Kāpēc tur, un vai šī vieta bija mūsu ceļojuma plānos? Jā, patiesi bija. Indija bija mūsu iepriekšējā ceļojuma pamatīgs noslēguma punkts. Un šī ir valsts, kas reizē spēj tik ļoti atgrūst un tik ļoti piesaistīt. Tā atstāja tādus iespaidus, kas vienkārši velk atpakaļ! Tik ātri gan neplānojām iegriezties Indijā. Bet, tā kā neesam ieguvuši Vjetnamas vīzu, plāni jāmaina. Ķīnas vīzas termiņš arī strauji tuvojas beigām. Un uz kurieni ir lētākie lidojumi? Uz Malaiziju. Tur būsim jau pēc 12 dienām.
Izejam no viesnīciņas un atrodam kādu frizētavu, kur Arčam nodzen matus par diviem eiro. Protams, visi saskrien mums apkārt un vēlas, lai saņemam vislabāko pakalpojumu. Ļoti labi jūtamies šādās tūristu vietās, jo te tomēr uz mums neskatās kā uz citplanētiešiem, tikai kā uz nedaudz citādiem.
Pēcāk dodamies pirkt vilciena biļetes. Džangdziadzie pilsētiņā nav tik viegli orientēties, jo visur notiek lieli būvniecības darbi. Pārsteidzošākais tas, ka visi strādā! Ja pie mums ir kā komēdijās, ka pieci pīpē, četri spriež un viens stumj ķerru, tad te visi cītīgi darbojas, neviens nestāv maliņā! Loģiski — nav laika, jo tik daudz cilvēku gaida savu vietiņu šajā ļoti apdzīvotajā zemē!
Autobusa pieturā jautājam vietējiem, vai nākamais buss iet uz autoostu. Viens saka “jā”, cits “nē”, beigās vien gabaliņu pabraucam, lielāko daļu nākas iet kājām. Kas tos ķīniešu sapratīs. Jau smejam, ka paši jautājam tādas lietas, ko vietējie nemaz nesaprot.
Tālāk izvēlamies iet kartē neiezīmētus ceļus. “Google Maps” pieejamā karte ir ļoti neprecīza. Arī mūsu viesnīciņa kartē atzīmēta lauka viducī. Sekojam vietējiem, sekojam ēstuvīšu pārpildītajām sānieliņām, kamēr aizmaldāmies līdz vilcienu stacijai! Interesanti. Redzam arī kādu fēnojam kaķi. Ejot pa kartē neiezīmētām takām, var redzēt vietējos, kas nav ievērojuši tūristus. Daži bērni pat sāk spiegt satraukumā, mūs ieraudzījuši.
Iestājamies rindā pie biļešu kasēm. Protams, jau esam sagatavojušies ar kalendāriem, zīmēm, tulkojumiem un visu citu. Jāpērk biļete, un tas nav tik viegli. Bet jaukā kasierīte nedaudz prot angliski, un ātri tiekam pie savas nākamās biļetes 12 stundu ilgajam braucienam uz mūsu pirmspēdējo galamērķi Ķīnā.
Pilsētas autobusu sistēmu jau esam apguvuši, braucieni ir lēti. Drīz tiekam atpakaļ uz centrālo pilsētiņas daļu. Tepat atrodam vietiņu, kur izprintēt biļetes un vīzas, tad arī dodamies tālāk. Iemaldāmies būvlaukumos, kur tikai pēc laiciņa kāds mums parāda, ka te nevaram atrasties. Tomēr paši vietējie strādā bez trosēm un aizsargķiverēm.
Kalnā pamanām kādu templi, uz ko ved simtiem pakāpienu. Protams, ar četrām kāpelēšanas dienām nepietiek. Kāpjam augšā kalnā, līdz sasniedzam platformas, no kurām paveras skats uz “mazo” ķīniešu pilsētiņu. Kas to būtu domājis, ka šī nelielā vietiņa ir tik milzīga! To gan apņem kalni, kas nedaudz apgrūtina pilsētiņas izplešanos, tāpēc tiek būvētas arvien augstākas augstceltnes. Nokļūstam arī līdz skaistam templim un atkal esam spārnos!
Šodien bijām plānojuši kārtīgu iepirkšanās dienu. Šo to izdodas iegādāties, bet ar Arčas apaviem ir, kā ir. Lai arī ļoti labus un ērtus apavus var iegādāties līdz 10 eiro, nav tik lielu izmēru. Viss beidzas ar 44. numuru, kas Arčam neder. Nedaudz žēl, nedaudz nedroši, ka paliek tikai viens apavu pāris. Ja ar to kas notiek, ceļš jāturpina basām kājām. Tomēr vēl jau ceram atrast ko piemērotu.
Uzejam tirgu, kas kartē nav atzīmēts, un esam patīkami pārsteigti. Tāda pārbagātība! Ēstuves uz katra stūra! Šī ir ļoti laba zeme interesantu garšu mīļotājiem, bet mums jau pēc vienas maltītes nekas vairs nelien iekšā. Porcijas te ir grandiozas!
Pa tumšajām ielām pēc kārtīgas pastaigas dodamies uz savu istabiņu. Un vēlreiz pārliecināmies, ka pilsētas jāredz gan dienā, gan naktī. Nu viss ir izgaismots, parkos pulcējas ķīnieši, lai kopā dejotu vai vingrotu. Nezinām, kā šīm grupiņām uzrodas iniciators, bet katrā laukumā skan mūzika un lielas cilvēku grupas seko priekšā dejojošam ķīnietim.
46. diena
Šodien ārā līst un laiks doties tālāk! Kamēr varam palikt numuriņā, izmantojam iespēju, lai izpētītu tālāko maršrutu un mēģinātu atrast kādu kaučsērferi. Ķīnā gan tas īsti nestrādā. Ļoti daudzi neatbild, citi pakalpojumus piedāvā tikai par samaksu. Laikam nav īsti sapratuši kaučsērfinga ideju. Ir pat tādi, kas saka, ka apmaiņā pret istabiņu jāmāca angļu valoda. Interesanti, bet mēs tomēr centīsimies maksimāli iepazīt Ķīnu, kamēr vēl ir laiks.
Vēl ieejam ēstuvītē, kur beidzot ar īpašu programmu telefonā izdevies iztulkot ēdienkarti. Pasūtām gan pusdienas, gan vakariņas līdzņemšanai. Te visi ēdieni pagatavoti no rīsiem.
Stacijā esam kopā ar citiem “baltajiem”. Mūsu nākamā pieturvieta arī ir īsta tūrisma pērle. Bet lai jau. No tūristu vietām Ķīnā nav ko baidīties. Tur vismaz uz mums neskatās tik dīvaini.
Sieviešu tualetē ķīniete žāvē izmirkušās kurpes, ārā joprojām gāž. Arča dodas uz vīriešu tualeti, lai pažāvētu savas sandales tur. Domājis, ka tādējādi pievērsīs apkārtējo uzmanību, Arča tomēr ir pārsteigts. Neviens nepievērš ne mazāko vērību “baltajam”, kas basām kājām tur savas pilošās sandales pie roku žāvētāja. Atnāk apkopējs, pieliek savas rokas pie tā paša žāvētāja un norāda uz blakus esošo — tur esot spēcīgāka gaisa plūsma. Šī ķīniešu vienkāršība mums patīk. Ja ko tādu mēs darītu Rietumeiropā, jau sen būtu saņēmuši nosodošos skatienus.
Iekāpjot vilcienā, atklājas — lai arī vietas numuri ir pēc kārtas, esam katrs savā vagona pusē. Jau sākam lādēt kasieri, bet tad kāda ķīniešu meitene ir gatava samainīt vietas. Vietējie uzreiz steidz tepat ievilkt dūmu. Ķīnā pasīvi būsim izsmēķējuši vairākas paciņas cigarešu.
Ievērojam, ka ķīnieši neorientējas ciparos. Tāpēc, ka virs vietām norādīti arābu cipari, kas izraisa vietējos lielu apmulsumu. Uz pirkstiem viņi māk parādīt, ko meklē, bet ciparu virs vietas ilgi pēta, pirms apsēžas.
Vilcienā skaļi skan mūzika, ik pa laiciņam vagonos staigā pārdevēji.
Pasažieri mainās. Mums pretī nu jau sēž tante, kas saliek visas savas mantas uz galdiņa un ieritinās pretējā krēslā. Nē, tā gan nenotiks. Sagrūžam tantes mantas uz viņas galdiņa puses, bet savējo atstājam brīvu.
Desmitos vakarā kāds policists iekāpj vagonā un visiem ko stāsta. Pie mums apstājas. Tas runā ar vietējiem, visi skatās uz mums un smejas. Tad kāda meitene sliktā angļu valodā izspiež vārdus — mums jāuzmana savas mantas. Vismaz tā no konteksta saprotam. Izrādās, visi smējās, jo bija sakautrējušies, nemācēja mums pateikt, ka jāsargā savas lietas. Tas tāds draudzīgs atgādinājums no policista.
Pusdivpadsmitos mūzika vairs neskan, tomēr pa vagoniem staigā darbinieks ar ruporu, kaut ko ķīniski atkārtojot. Skaidrs, ka uz šo caurumu grīdā neiesim. Lai gan citi to izmanto, un tad atstāj slapjas pēdas pa visu vagonu.
Pienāk viens naktī, divi, trīs. Pagulēt nav iespējams. Traucamies cauri kalnu tuneļiem, kas izraisa pamatīgas galvassāpes un aizkritušas ausis. Ārā līst. Visu ceļu redzamas vien slapjas pilsēteles.
.
Pulksten četri, un skaidrs, nekāda gulēšana — pēc stundas ierodamies pilsētiņā, kur jāpārsēžas. Bet kas tad ir viena negulēta nakts! Esam sagaidījuši vēl vienu lielisku dienu! Un šodien pavisam īpašu — mūsu devīto kopā būšanas gadadienu!

(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Cauri Krievijai uz Ķīnu

Kategorijas