Lepnā sēļa dzīves stāsts

2019. gada 21. jūnijs 00:00

497

Nesen klajā nācis žurnālista jēkabpilieša Andra Grīnberga (79) autordarbs — grāmata “Kustinu dzīvi” ar apakšvirsrakstu “60 gadi žurnālista ceļos un neceļos”. “Staburags” piedalījās grāmatas atvēršanas pasākumā Rīgā, izdevniecības “Latvijas Mediji” telpās.

Atpakaļrāpuļi neieinteresēja
Starp grāmatas izdošanas finansētājiem ir arī Neretas novada pašvaldība. Neretiešus atklāšanas pasākumā nemanīja, bet sveicēju vidū bija novadniece rakstniece Māra Svīre, rakstnieces Lūcijas Ķuzānes mazmeita Evija Ziemele un Kokneses luterāņu baznīcas mācītājs Valdis Baltruks.
Izdevniecības “Latvijas Mediji” redaktore Inga Ābelīte par kolēģi teic — liela laime un neapskaužama vērtība ir garš mūžs, kas piepildīts ar sirdsdarbu. Grāmatā daudz lappušu veltīts ne tikai darba, bet arī Sēlijas mīlestībai, un tā ir arī viņas dzimtā puse. Savukārt par grāmatas saturu Inga Ābelīte teic — vecākajai paaudzei tā noderēs, lai atcerētos, jaunajai — redzesloka paplašināšanai.
Linda Rasa, “Latvijas Avīzes” galvenā redaktore, atcerējās laiku, kad viņas un Andra ceļi krustojās Zemkopības ministrijā jeb tā sauktajā “skābbarības tornī”. Viņa bija divdesmitgadniece, avīzes “Diena” reportiere, ar tās redaktores Sarmītes Ēlertes jauno skatījumu uz žurnālistiku un padomju laika “atpakaļrāpuļus”, tajā skaitā piecdesmitgadnieku Andri Grīnbergu, nevērtēja pārāk augstu. Vēlāk gan secinājusi, ka pirmais vērtējums ne vienmēr ir pareizais, un šobrīd viņa apskauž Andra enerģiju, aizrautību, unikālo prasmi redzēt lietas un notikumus, priecāties par jauno, par azartu, kā viņš rada virsrakstus un “uzbūvē” rakstu.
Nerimstošas
enerģijas avots
Starp sveicējiem bija arī Latvijas fotovēsturnieks Pēteris Korsaks, kurš atgādināja, ka biežākās tikšanās ar Andri notiek Pilskalnes pagastā, Neretas novadā, rakstnieces Lūcijas Ķuzānes īpašumā — Gricgales jeb Medņu krogā. Atcerējās arī šī gada lielo talku maija sākumā, kurā ieradās ap piecdesmit cilvēku no visām Latvijas malām.
Evija Ziemele, Lūcijas Ķuzānes mazmeita, Andri Grīnbergu sauc par nerimstošas enerģijas avotu. Viņš ir viesis teju vai katrā pasākumā, kas notiek Gricgales krogā. Lai kāda būtu pasākuma tēma, viņam vienmēr līdzi ir blociņš un pildspalva, vienmēr atrod ko vērtīgu pierakstīt, izmantot to pēc tam kādā publikācijā. Viņš arī kā draugs bijis klāt Lūcijai Ķuzānei svarīgajos dzīves notikumos.
Ne mazāk spēcinošus vārdus dzirdēja no citiem sveicējiem, piemēram, etalons, kas jāņem vērā arī citiem žurnālistiem.
Varētu pretendēt
uz iekļūšanu Ginesa rekordu grāmatā
Mazāk zināms fakts — Andris Grīnbergs pāris gadu bija sporta žurnālists, kā arī strādājis radio. Ne visi zina, ka Andris ir dzejnieks, kā arī trīs dokumentālo filmu scenārists un režisors. Dzejnieka talantu viņš apkopojis divās grāmatās — “Akotainā laime” (1970) un “Zaļām debesīm pieskarties” (1980), kā arī vairākos dzeju kopkrājumos. Izdevis arī grāmatu “Starp mazmeitu un vectēvu” (1980), bijis līdzautors vairāk nekā desmit citām grāmatām.
Viņa darba gadi aizsākušies Kandavas, Kuldīgas un Limbažu rajona redakcijās, vēlāk laikrakstā “Cīņa” un “Neatkarīgā Cīņa”, bet kopš 1993. gada — “Lauku Avīzē”, kas pārtapa par “Latvijas Avīzi”. Tieši desmit gadus viņš bija “Latvijas Avīzes” žurnālists — no 1993. līdz 2003. gadam, kad sācis strādāt ārštatā. Tā kā radiožurnālists Gunārs Jākobsons (83) pieteicies Ginesa rekordam par visilgāk strādājošo radio žurnālistu, Andris Grīnbergs droši var kandidēt uz visilgāk strādājošo rakstošo žurnālistu.
Viens no Andra draugiem un kolēģiem ir Zigurds Lanka — lielmeistars, šaha teorētiķis un treneris, PSRS sporta meistars un starptautiskais lielmeistars. Tā kā Zigurds ir 20 gadus jaunāks, Andri viņš sauc par savu skolotāju, un mācās joprojām. Savukārt Andris no Zigurda mācījies šaha spēli, kas noder prāta asināšanai, gara skaidrībai arī astoņdesmit gados un vēlāk.

Mazs citāts no grāmatas: “Manteļskursteņa atbrīvošana. Tā nu sagadījies, ka Pilskalnes pagasta vēsturiskā Gricgales kroga modināšanas talkā, ko organizē īrniece biedrība “Upmales mantinieki” skolotājas Lidijas Ozoliņas vadībā, man uzticēta, viņas vārdiem runājot, “dzejniekam pati piemērotākā vieta — mājas sirds”. Skaisti jau izklausās, bet tā sirds ir ļoti melns manteļskurstenis, ko cits talcinieks, būvnieks pēc profesijas, prozaiski nodēvē par kroga ēkas stratēģisko punktu. (..) “Visus krāmus ārā, tukšās pudeles — maisos!” skan rīkojums. Kas jādara — jādara. Vispirms tieku galā ar dažāda izmēra koka un kartona kastēm, dēļu atlūzām, stieplēm, mietiem un citu drazu. Bet jānovāc tā, lai nesaplīstu agrāko saimnieku visur samestās — kas to pateiks, visu gadu laikā!...tukšas pudeles. (..) Man mugurā bija balts krekls, talkā esmu ieradies, Imanta Ziedoņa motīva “uzvelciet baltu kreklu un rociet zemi” vadīts.” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Lepnā sēļa dzīves stāsts

Kategorijas