VECTĒVA VIJOLE

2019. gada 18. jūnijs 00:00

Esmu daudzevietis, sēlis. Inženierzinātņu maģistrs, biznesa vadības profesionāls maģistrs. Literāri esmu ietekmējies no Jāņa Jaunsudrabiņa un Jūlija Vanaga stāstiem, bet visvairāk no Sēlijas zemītes smaržas un gaisa. Stāstu “Vectēva vijole” esmu uzrakstījis savu vecvecāku Ērikas un Osvalda Skroderu, kuri guļ Māršavu kapos, piemiņai. Stāsts nav dokumentāls.

Vecais Skroders bija neliela auguma kalsns, vijīgs vīrs, kas man, mazam puikam, atgādināja vijoli. Vijoli, ko viņš allažiņ brīvā brīdī izņēma no apbružāta melna futlāra un noglāstījis pielika pie zoda. Un, kad maģiskās valša skaņas atskanēja dibenistabā, es kā bulta metos turp un ieķēros viņa bikšu stērbelē. Vectēvs tikai mīļi pasmaidīja, noglaudīja man galvu un turpināja spēlēt. Pievēris acis, viņš līgani slidināja lociņu un, viegli taktī šūpodamies, izvilināja no vijoles neparasti skaistās Imres Kālmana operešu melodijas. Klausoties tās, manā iztēlē uzpeldēja bērzu birzis un zilas debesis ar baltu mākoņu gubām, lieli ūdens klaji ar buriniekiem, ko biju redzējis gleznu fotogrāfijās māmuļas Ērikas krāsainajā albumā. Viņa neparastais dzīvīgums, labsirdība un nekad nedziestošais smaids ļāva pulcēt ap sevi tādus pašus jautrus un atvērtus cilvēkus. Abi ar Ēriku viņi bija aktīvi miesta mākslas un kultūras atbalstītāji, ap ko griezās pēckara dzīve. Vectēvs bija vietējā pašdarbības teātra režisors, kurā abi spēlēja lomas no populārām lugām.Miestiņš, kas bija izveidojies ap Daudzevas dzelzceļa staciju, saukts arī par “Škutarmiestu”, sastāvēja no 18 mājām, kurās dzīvoja vienkārši darba cilvēki ar skanīgiem uzvārdiem un māju nosaukumiem. Sākot no Neretas—Sērenes lielceļa: ”Kļaviņi”, “Vecozoliņi”, “Apsēni”, “Viļņi”, “Ķirši”, “Zemīši”, “Cīruļi”, “Zālītes”, “Žagatas”, “Rudzīši”, “Vālodzes”, “Dzintari”, “Ūdri”, “Zeltiņi”, “Vizbuļi”, “Indrāni”, “Bebri” un pie meža “Āres”.
Mūsu mājas “Ķirši” bija apdzīvotas no diviem galiem, kur vienā galā dzīvoja mūsu ģimene, bet otrā vectēvs ar māmuļu un vecāko dēlu Vilni. Māmuļas galā bija liela virtuve ar plīti kā kuģis un zemu soliņu pie tās, lai varētu pakāpties un katlus apmaisīt. Blakus plītij bija maizes krāsns, kurā māmuļa cepa gardu un smaržīgu rupjmaizi. Reizi divās nedēļās viņa koka muldiņā ar rokām mīcīja mīklu, veidoja klaipiņus, lika tos uz kļavu lapām un ar koka lizi iestūma krāsnī. Visa māja tad smaržoja pēc rudzu maizes tā, ka siekalas saskrēja mutē, un nevarēja vien sagaidīt, kad siltos klaipus vilks no krāsns laukā. Tādās reizēs tiku pie lielas rikas ar ievārījumu un piena krūzes. “Ķiršos” nemitīgi tika dziedāts gan solo, gan uz balsīm, skanēja vijoles, ģitāras vai akordeona skaņas. Skaļi tika skandēti teksti un iemēģinātas atsevišķas ainiņas no lugām, ko vietējā pašdarbības teātrī iestudēja vectēvs. Strīdi un disputi nenorima līdz vēlai tumsai.
Hruščova atkusnis bija nonācis līdz katram Latvijas nostūrim, un sestdienas ballītes mājas pagalmā spēlēja mūsu saimes ansamblis. Tā vadītājs un repertuāra noteicējs bija vectēvs ar savu vijoli. Mana mamma labi mācēja spēlēt septiņstīgu ģitāru, varēja pēc dzirdes piemeklēt vajadzīgos akordus un pavadīt meldiju. To viņai bija iemācījis kaimiņš, vecais cara laika zaldāts Ozols, kurš savukārt ģitārspēli bija apguvis savās dienesta gaitās Krievijas plašumos. Jura krusts, ko piešķīra tiem zaldātiem un oficieriem, kas kaujās bija parādījuši izcilu varonību, bija maksājis viņam vienu kāju. Mans tēvs, skaistulis ar ogles melniem, bieziem, viļņainiem matiem un tādām pašām uzacīm, cēla plecos nenosakāmas firmas akordeonu, kurš bija pieklīdis frontē no Varšavas uzbrukuma laikiem. Un, kad no kaimiņmājas ar savu vijoli padusē atšļūca vecais streļķis Kalnrācens, balle varēja sākties.
Arī es biju muzīķeris un pilntiesīgs ansambļa dalībnieks. Vecaistēvs man bija ierādījis takti sist ar divām koka karotēm, kas saliktas ar dibeniem viena pret otru. Tās vajadzēja saņemt starp pirkstiem un tad klimpapā, klimpapā sist pa ceļgalu. Dziesma no agras bērnības tika mācīta arī man. Mūsu trio, kur māmuļa Ērika dziedāja trešo, mamma otro balsi, bet es pirmo, varēja izpildīt dažas dziesmas trīsbalsīgi, un man bieži lika nodziedāt savu meldiju, lai nostiprinātu dzirdi. Ērika zināja no galvas daudzas populāru operešu ārijas. Reiz pat bija atnācis vietējā pūtēju orķestra vadītājs Samu Krišs ar trompeti, lai, vadoties pēc māmuļas dziedājuma, pierakstītu kādai alta partijai notis. Siltajos vasaras vakaros mājas pagalmā saposušies sanāca miesta ļaudis un sasēdās pļaviņā. Pļaviņa regulāri tika pļauta, lai balles dalībniekiem būtu ērti apsēsties turpat zālītē. Uz līdzpaņemtiem galdautiem novietojās arī uzkožamais un pa kādai vietējā ražojuma brandava pudelei. Tie bija kaimiņi no apkārtējam mājām, vectēva darbabiedri dzelzceļnieki ar savām sievām, teātra trupas dalībnieki no miesta Pārdaugavas un citi dejot gribētāji. Par Pārdaugavu mēs saucām miesta daļu, kas atradās viņpus aizaugušam kanālam gar dzelzceļa malu, kas ticis izrakts vēl ķeizarienes Katrīnas Lielās valdīšanas laikā. Tad arī meklējami dzelzceļa Jelgava—Krustpils pirmsākumi cauri purvainajai Sēlijas zemītei. Racēji esot bijuši katordznieki no tagadējās Taurkalnes, uz kurieni izsūtīja Krievijas vecticībniekus.
Ansambļa priekšgalā uz zema koka ķeblīša sēdēju es ar savām karotēm. Aiz manis abi vijolnieki, vectēvs ar Kalnrāceni. Kreisajā pusē uz krēsla puķainā gaišzilā katūna kleitiņā sēdēja mana mamma ar ģitāru rokās, bet visiem aizmugurē mans tēvs ar akordeonu plecos. Neatceros vairs, vai jaucu takti vai nē, bet ikreiz, kad atskatījos uz vectēvu, viņš vēlīgi māja ar galvu, uzmundrinoši piemiegdams ar aci. Tas man deva īpašu uzmundrinājumu, un es ar vēl lielāku sparu vālēju pa saviem jau tā sāpošajiem ceļgaliem. Un tā, divu vijoļu sašūpots un pārējo instrumentu pavadīts, valsis ar vārdiem
“Līksmojies, līksmojies, kamēr
ataust rīts,
Atkal jaunu rūpju dienu
atnesdams sev līdz...”
aizlīgo pāri “Ķiršu” pagalmam un pļaviņai. Tas saviļņo sirdis un liek asinīm straujāk ritēt, kā svaiga lietus šalts noskalojot rūpes un raizes un darba nedēļas smagumu. Puiši uzlūdz meitas, un viņu baltās tenisa čībiņas aizvirpuļo manu acu priekšā. Tā sēžot, man bija ērti nolūkoties uz cienījamo publiku. Jau biju iepazinis mammas draudzeni Ļoļu, apaļīgo un skaļo bruneti. Viņas vīru Laimoni, kas bija īstens spēkavīrs ar rokām kā lāpstām. Itin bieži viņš uzvarēja stiprinieku sacīkstēs, ko, nedaudz iesiluši, vīri šad un tad sarīkoja skaidienā pie malkas plača. Es gan vienmēr turēju īkšķus par savu krusttēvu Voldi. Kad nometa kreklu, viņa saulē brūni iedegušās krūtis un platie pleci man vēlāk asociējās ar vareno apaču cilts virsaiti Čingačguku, ko mēs, puikas, apjūsmojām indiāņu filmās. Sacīkste noritēja pēc šādiem noteikumiem. Vīri apsēdās uz zemes, ar kāju pēdām atspiezdamies pret pretinieka pēdām. Tad katrs ar abām rokām apņēma dzelzs stangu, ko tiesnesis, visbiežāk mans tēvs, turēja abiem pa vidu. Kad cīkstoņi bija apliecinājuši gatavību, tie pēc tiesneša komandas sāka vilkt katrs uz savu pusi. Parasti tas, kuram likās, ka pirksti tūlīt spruks vaļā, padevās, bet nereti rāva tā, ka kāds aizlidoja pa gaisu. Skaļas līdzjutēju gaviles un uzmundrinājuma saucieni tricināja pagalmu. Netrūka arī pa kādam paķerošam jociņam. Īpaši asa mēle bija kaimiņam Piļānam, lielam jokupēterim un anekdošu stāstītājam. Tā dejās, dziesmās un jautrībās norisinājās sestdienas vakaru ballītes “Ķiršos”.
Māmuļa Ērika, visā miestā iecienīta saimniece un pavāre, šiverēja viesiem pa vidu. Ērikas un vectēva lielās mīlestības liecinieki bija viņu abi bērni un kāds luterāņu mācītājs Rīgā, kurš viņus slepeni salaulāja. Ērika bija vienkārša ganu meita pie kāda saimnieka Neretas pusē, kad viņā ieskatījās vectēvs, turīgas Rīgas namsaimnieku ģimenes atvase. Tracis esot bijis šausmīgs, kad vectēvs paziņojis par savu izredzēto. Cīkstēšanās ar māti ilgusi veselu gadu, līdz, kamēr vectēvs paņēmis savu Ēriku pie rokas un abi ar vilcienu aizbraukuši uz Rīgu, kur slepus salaulājušies. Tad nu vīramāte nopirkusi abiem lauku māju “Ķiršus” Sēlijas pusē, bet pati turp tā arī nekad neesot braukusi. Ērika bija trešā meita Markulienes ģimenē, kura pirms Pirmā pasaules kara pārtikusi dzīvoja Rīgā. Viņas mamma piepelnījās ar šūšanas darbiem un audzināja meitas, bet tēvs bija veiksmīgs ormanis Rīgā. Uzsācis biznesu ar vienu drošku, viņš vadāja jūrniekus un dokerus no ostas uz pilsētu un atpakaļ. Šādi darbodamies, jau pēc dažiem gadiem viņš drošku izmaksāja un vēl pēc dažiem nopirka otru, ko tagad jau pats izīrēja citam ormanim. Dzīve rādījās sakārtota un nākotne skaista, ja ne Pirmais pasaules karš. Veco Markuli paņēma krievu dienestā, un, nedaudz pakarojis, viņš nonāca vācu gūstā. Vai nu līdz gūstīšanai, vai vēlāk karagūstekņu nometnē Rīgā, bet viņš bija saķēris plaušu slimību un smagi klepoja. Markuliene regulāri nesa viņam uz nometni ēst, kas bija atļauts, un rakstīja lūgumus nometnes komandantam, lai dabūtu vīru laukā no turienes un varētu sniegt viņam nepieciešamo medicīnisko palīdzību. Tomēr visi lūgumi tika noraidīti. Pa to laiku vecvectēvam, nesaņemot nekādu ārstēšanu, palika aizvien sliktāk. Visbeidzot galīgā izmisumā ar katoļu mācītāju pa priekšu, paņēmusi visas savas trīs meitas pie rokas, viņa devās vēlreiz pie karagūstekņu nometnes komandanta. Šoreiz tas līdzēja, un pēc trim dienām vecvectēvs pārnāca mājās. Taču bija jau par vēlu, un pēc četriem slimības gultā pavadītiem mēnešiem vecais ormanis nomira. Smagajos pēckara laikos Markulienei Rīgā nebija nekādu cerību ar niecīgajiem šuvējas ienākumiem izaudzināt trīs meitas, un viņa atdeva Ēriku ganos pie radiem Neretas pusē.
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

VECTĒVA VIJOLE

Kategorijas