Cauri Krievijai uz Ķīnu

2019. gada 14. jūnijs 00:00

(10. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
37. diena
Rītu sākam ar kārtīgu skrējienu.
Tieši šodien, kad nav uzlikts modinātājs, un esam nolēmuši kārtīgi pačučēt, pamodušies izlasām e-pastu — mūsu draugs Džegošs ir Pekinā! Esam sajaukuši dienas — viņš klāt ir jau šodien! Skrienam uz metro. Izkāpjam centrālajā stacijā. Kā pazīsim Džegošu? Ļoti garš “baltais” cilvēks. Un tiešām — viņš mūs gaida! Kas par vienreizēju tikšanos! Vēl nevienu ceļotāju neesam satikuši trīs reizes dažādās pasaules malās!
Džegošs mūs sveicina ar vārdiem, ka viņam riebjas Ķīna. Vīrs ir bijis 101 pasaules valstī, mēs šim skaitam tuvojamies lieliem soļiem. Bet Ķīnā Džegošam klājies grūti. Savu ceļu viņš sāka pašos valsts rietumos reģionā, kas arvien cīnās par neatkarību. Džegošs uzzinājis, kādos veidos Ķīnas valdība apspiež šo reģionu, tā kā daudzus citus, nemaz nav vēlējies ceļot tālāk. Džegošs pastāsta, lai arī Ķīnā ir tikai viena oficiālā laika zona, kas ir Pekinas laiks, rietumos vietējie dzīvo pēc sava laika. Vilcieni, lidmašīnas un citi transportlīdzekļi gan kursē pēc Pekinas laika, bet vietējie ir pielāgojušies.
Robežšķērsošana esot bijis īsts pārbaudījums. Robežu Džegošs pārbraucis no Kirgizstānas ar vēl trim cilvēkiem, bet arī tad kontrole ilgusi 12 stundas. Tā turpinājusies, ejot pa ielu, un apskatot pilsētu. Esot darīts viss, lai tikai “baltais” neatgrieztos Ķīnā. Džegošs saka, ka Arčam palikuši platāki kauli. Smejam — Ķīnā jau ar ēdienu problēmu nav. Indijā mums negāja tik spoži. Trīs nedēļu ilgas vēdera problēmas bija kārtīgs svara zaudēšanas posms. Mums ir palikusi stunda, lai izbaudītu laiku kopā, jo Džegošs vēlas nokļūt lidostā trīs stundas pirms lidojuma, lai gan viņam nav nododamās bagāžas. Bet tas ir saprotami — Ķīnas masās var pazust. Pēc sarunas ar cilvēku, kuram pasaule kabatā, liekas, ka nekas nav par grūtu, nekas nav neiespējams! Un it visu dzīvē iespējams sasniegt, ja vien ir patiesa vēlme.
Atvadījušies dodamies atpakaļ. Kā jauku dienas noslēgumu izvēlamies ēstuvīti. Tiekam novēroti, bet cilvēki ir priecīgi un laipni. Lētākie ēdieni maksā 1—2 eiro. Nebijām gaidījuši, ka atnesīs tik daudz! Zupa ir nevis mazā bļodiņā, bet zupas traukā, kas pietiktu pieciem cilvēkiem. Interesantākais ir konservēta ola, kura reāli ir brūna, tās dzeltenums ir izplūdis vai iepelējis. Kaut kas ekstrēms Ķīnā taču jāpagaršo! Aizspiežam acis un liekam to brīnumu mutē. Šādas konservētās olas tika radītas Minu dinastijā, jo to efekts esot aizsmakuma ārstēšana un alkohola radīto slikto sajūtu mazināšana. Jāsaņemas, bet nav jau traki — nezinot pateiktu, ka vārīta ola. Vien garoziņa ir nedaudz cieta un konsistence mazliet ļumīga. Visas olas neapēdam, mazākajā porcijā to ir ap desmit. Arī ar pārējo netiekam galā, tāpēc paņemam līdzi. Nokļuvuši pie mūsu ķīniešu drauga, dzirdam: “Šodien ir laiks Pekinas pīlei!” Atkal esam ceļā! Drīz piestājām pie ļoti smalka restorāna, kur katrai viesu kompānijai reāli ir sava istaba! Apsēžamies pie apaļa galda, kam vidū ir stikla plāksne, ko var pagriezt — lai ēdienus ērti padotu pa riņķi. Drīz uz tā tiek likta pati Pekinas pīle. Tā tiek pasniegta sagriezta kopā ar ļoti plānām maizītēm, mērcēm un dārzeņiem. Pīle jāņem ar kociņiem, jāpamērcē kādā no mērcēm un jāliek maizītē, kopā ar paša izvēlētajiem dārzeņiem. Un tā garša! Pīle tiešām kūst mutē! Esam sajūsmā! Domājam, kāpēc mūsu draugi nemaz tā nesteidzas pīli izbaudīt, bet tad saprotam. Uz apaļā galda tiek likti dārzeņi, varde, milzīga zivs un dažādas maizītes. Ēdiens tiek nests un nests klāt! Un tieši pēc mūsu pamatīgajām pusdienām! Jautājam, vai tādas te ir ierastas maltītes, bet mūsu draugi smej, ka šie ir svētki. Nav taču iespējams tik daudz apēst! Protams, pamēģinām visu — varde ķīniešu gaumē ir pagatavota ļoti asā mērcē, bet tā gan ir tāda ļumīga, lai arī just var tikai asumu. Karpa ir pārsteidzoši garšīga. Mums saka, šajā restorānā gatavo tikai gadu līdz divus gadus vecas zivis, bet tās patiešām ir lielas.
38. diena
Šī ir mūsu pēdējā diena Pekinā.
Tomēr nesanāk daudz pastaigāt, jo Arča tik tikko kust — kaut ko sastiepis vai sagriezis. Mūsu ķīniešu draugs iedod kādu īpašu plāksteri, kas noziests ar smaržīgu ziedi, un tā nu pavadām šo dienu istabā. Esam ļoti interesantā valstī. Te valda komunisms, tāpēc valdība kontrolē daudz. Piemēram, ja sūtām kādu ziņu internetā, skaidri parādās, ka tā tiks nogādāta arī valdības pārskatīšanai. Nesenākie aizliegumi Ķīnā saistās ar dažādiem televīzijas šoviem. Milzu pandas Ķīnā tika uzskatītas par varas un drošsirdības simbolu. Baltā, nevis melnā krāsa Ķīnā ir sēru simbols. Interesanti, kā Ķīnā piemin aizgājējus — ielās tiek uzstādīti nelieli ugunskuri īpašos katlos un aizdedzināti. Uz robežas Manžouli tas bija īsts pārsteigums, tomēr mūsu kaučsērfere skaidroja, ka tas ir ierasti. Par godu aizgājējiem bieži tiek šauts arī salūts. Sarkanā krāsa Ķīnā simbolizē laimi un bieži tiek izmantota dažādos festivālos, arī dzimšanas dienās un kāzās. Arī sikspārnis ir veiksmes simbols, līdz ar to bieži tiek izmantots dekorācijās, zīmēts uz vāzēm un atainots gleznās. Pēc ķīniešu leģendas fēnikss ir vissvarīgākais putns un parāda imperatora varu. Lai gan rietumu kultūrā pūķis tiek uzskatīts par ļaunu radību, ķīniešu mitoloģijā tas bija viens no galvenajām radībām līdz ar fēniksu un tīģeri, kas bieži tika asociēti ar imperatoru. Senajā Ķīnā lotosa zieds bija šķīstības simbols, savukārt peonija, karaliska puķe, simbolizēja pavasari, un narcise nesa labu veiksmi. Ķīnieši uzskata, ka mājas ieejas durvis, celtas uz dienvidiem, arī piesaista veiksmi. Bet ir šādi tādi māņi ssaistībā ar 4 un 13. Cipars 4 ķīniešu valodā izrunājas līdzīgi kā “nāve”, tāpēc bieži no tā izvairās. Arī tējas servīzēs, piemēram, nekad nebūs četras tasītes, bet gan piecas vai vairāk.
Šodien vēl viens brauciens vilcienā! Aizbraucam līdz Pekinas Rietumu dzelzceļa stacijai. Gribam apmainīt nopirkto metro karti pret naudu, bet infocentrā mums saka, ka jāstāv milzīgajās rindās pie metro ieejas. Tas ir kas traks! Tie cilvēku pūļi! Nemaz neredzam rindām galu, bet cilvēki tikai tās arvien papildina!
Atmetuši ar roku un norakstījuši divarpus eiro zaudējumos, dodamies iekšā dzelzceļa stacijā, kurā var ieiet, tikai uzrādot pasi un biļeti, kā arī izejot somu pārbaudi, kas ir it visur. Stacija ir milzīga. Vilcieni no šejienes atiet ik pēc pāris minūtēm, peronu ir daudz. Uzgaidāmajās telpās nevar pat apgriezties, tāpēc ieejam kādā īpašajā zonā. Tā laikam ir pirmās klases biļetēm, jo vien daži ķīnieši sēž mīkstajos krēslos. Bet mēs uzrakstus viņu valodā nesaprotam, tāpēc pievienojamies bariņam. Stundu pirms vilciena atiešanas ceram paspēt uz tualeti, bet tās rindas izstāvēt nav iespējams. Un tad sākas kustība uz biļešu pārbaudi. Vēl un vēlreiz mūs šokē rindas! Spiežamies pašā rindas sākumā. Galā tai tiešām nestāsimies! Un tā arī draudzīgi spiežoties un bīdoties uz priekšu, sasniedzam kontroli un tad arī vilcienu. Brīnāmies par mantām, ko vietējie ņem līdzi — katrs pa trim čemodāniem! Vienai dāmai tas čemodāns kā milzīgs kosmētikas glabātājs — to atverot, parādās visādi krēmi un smēres. Bet vagonā brīvas vietas nav. Šoreiz gan vietiņa mums ir divatā un pretī sēž divas dāmas. Tātad šņabi dzert nevajadzēs. Skati ir skaisti, malkojam savu tēju maisiņos. Bet kā ar stereotipiem? Esam pastudējuši arī tos. Protams, tas, ka ķīnieši skaļi ēd, ir patiesība. Bet ne vienmēr! Tas neattiecas uz visiem, un ir tikai audzināšanas rezultāts. Vai visi ķīnieši izskatās vienādi? Melnā matu krāsa visnotaļ pataisa ķīniešu pūli viendabīgu, bet sejās jau sākam manīt atšķirības. Protams, katrs ir citāds, bet atcerēties sejas nav viegli. Un ne visi ķīnieši ēd suņa gaļu, lai gan te tiek ēsts pilnīgi viss. Ir arī suņa gaļas festivāls kādā Dienvidaustrumķīnas provincē, tā ir sena tradīcija, tomēr nu tai ir arī daudz pretinieku, un nevar zināt, cik ilgi tradīcija izdzīvos. Ko ķīnieši tiešām dara — spļaudās un ļoti daudz runā. Ja Krievijā pasažieris pieturā tika pamodināts maigi, tad te arī naktī vagona galā atnāk vilciena darbinieks un izbļauj pieturu tā, ka balss tam krīt ciet. Bet visi pamodušies. Kad pieturā kāpj iekšā pārējie, Arča saka: “Neskaties viņiem acīs!” Citādi, nodibinot acu kontaktu, vietējie vienmēr atgriežas, lai vēlreiz uz mums palūkotos. Atceramies dažas valstis, kur uz mums skatījās vairāk tā kā ar naidu, skaudību, izsmieklu. Bet te esam vienkārši “balti” dīvainīši, un vietējie vienmēr priecājas, ja tiem pasmaidām, pasveicinām vai ko pajautājam.
40. diena
Drīz sasniedzam milzīgus kalnus un klintis, caur kuriem vijas upe. Un saprotam — šeit būs jāpaliek ilgāk. Beidzot esam atraduši to Ķīnas skaisto dabu! Jau piezīmējam vietiņas, kur varētu atgriezties, un tad arī beidzot sasniedzam staciju! Džangdziadzie ir pilsētiņa, no kuras sākas Avatara parks. Kas tas? Tas ir Džangdziadzie Nacionālais parks, no kura iedvesmojās Avatara filmas veidotāji. Nevaram vien sagaidīt to brīnumu! Lai gan pati pilsētiņa kartē izskatās kā neliels ķīniešu ciems, tā ir pavisam plaša! Augstceltnes, platas ielas, pa kurām brauc rūcoši busi, moči, takši un viss pārējais! To negaidījām! Infocentrā ar mums sarunu sāk divas dāmas. Tās gan angliski zina vien vārdus — “paldies” un “autobuss”, sarunājamies ar tulkotāja palīdzību, kas mums ir pieejams, jo infocentrā ir internets. No šīs pilsētiņas iespējams apskatīt divas iespaidīgas vietas Avatara parkā. Netālu no infocentra ir funikulieris, veselu septiņu kilometru tālumā, lai aizvestu cilvēkus augstu kalnos, pie stikla platformas, no kuras vērot mākoņos ietinušos stāvos kalnus. Tas maksā tikpat, cik Avatara parks, uz kuru jābrauc ar autobusu, jo ieeja tajā ir 18 km attālumā no mums. Nezinām, kuru lai izvēlas, tāpēc pajautājam tām pašām ķīnietēm — dāmas ir pārliecinātas, ka jāņem parks, funikuliera brauciens neesot tā vērts. Viņas pasaka, ka parka ieejas biļete ir derīga četras dienas — var iet iekšā un ārā no parka, cik vien uziet! Tikai vēl joprojām grūti atteikties no tās stikla platformas, kas ir šajā Avatara parka pusē. Bet tad jau redzēs. Esam izsalkuši, un šī pilsētiņa iepriecina ar patiešām jaukām ēstuvītēm. Kādā ieejam un pasūtām divas zupas par 1,50 eiro. Tiekam pie diviem zupas katliņiem un kausiem, arī rīsu muciņas! Saldskābā zupa un olu un tomātu zupa ir vienreizīgas! Arī rīsi ir labi, tos vienkārši liekam klāt zupai, ko smeļam savās atsevišķajās minibļodiņās. Vietējie mums nepievērš uzmanību. Klāt karsts ūdens — interesanti, ka ķīnieši bieži dzer vienkārši vārītu ūdeni. Atpakaļ uz savu istabiņu dodamies kājām, priecādamies, ka nu spējam izjust nedaudz vairāk tās Ķīnas, nedaudz vairāk haosa, vairāk košuma.
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Cauri Krievijai uz Ķīnu

Kategorijas