Atmiņas ar dedzinošu svelmi

2019. gada 14. jūnijs 00:00

Šogad aprit 78 gadi, kopš uz Sibīriju 1941. gada 14. jūnijā tika aizvesti gandrīz četri tūkstoši Latvija bērnu. Šodien Valsts prezidenta pilī notiek fonda “Sibīrijas bērni” konference “Aizvestajiem”, lai atcerētos un pieminētu deportācijās cietušos. Uz konferenci dosies arī koknesiete Ilga Tiltiņa un represētās Ainas Blūzmanes meita Dzidra.

Kopš 2000. gada fonds meklē uz Sibīriju aizvestos bērnus, lai viņus intervētu, izdotu grāmatas, veidotu filmas, lai nākamajām paaudzēm atstātu viņu likteņstāstus. Šodienas konferencē piedalīsies ne tikai 1941. gadā izsūtītie politiski represētie un viesi no Sibīrijas, bet arī bērnu zīmējumu un sacerējumu konkursa uzvarētāji. Šis ir viens no emocionālākajiem konkursiem, kura tēma ir Sibīrijas bērni. Kopš 2002. gada tajā piedalījušies simtiem skolēnu. Varbūt kāds domā, kāpēc tāds vajadzīgs, vai nepietiek ar melnu lenti karogā? Taču piemiņai ir jābūt turpinājumam, jo vakarējie Sibīrijas bērni aiziet Mūžībā. Tauta bez atmiņas par savu vēsturi ir manipulējama.
Kokneses novada politiski represēto apvienības pārstāve Lība Zukule pastāstīja, ka ikgadējā konkursā “Sibīrijas bērni” šogad piedalījās arī Bebru pamatskolas audzēkņi. Uzvarētāja titulu šogad neviens neieguva, taču ne jau tas ir galvenais. Savukārt pērn vairākiem skolēniem tika piešķirtas speciālas balvas, tajā skaitā arī Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas 12. klases audzēknim Reinim Eidukam. Viņš par savu sacerējumu “Vien ērkšķis sirdī palicis uz mūžu mūžiem…” saņēma “Latvijas Avīzes” balvu — diplomāta Ludviga Sējas grāmatu “Es pazīstu vairs tikai sevi”. Tas bija atmiņu stāsts par 1949. izsūtīšanu.
Sibīrijas bērnu atmiņas pirms vairākiem gadiem iznāca apjomīgā izdevumā “Sibīrijas bērni”. Un šīs atmiņas vienmēr būs ar dedzinošu svelmi. ◆

1941. gadā man bija nepilni 16 gadi. Mana mamma un paps abi jau bija Krievijā, Vladivostokā, Pirmā pasaules kara laikā, strādāja konsulātā, mājās braucot, katrā stacijā papu varēja apcietināt. Viņi zināja, kas ir komunisms, kas ir Krievija.
1940. gada ziemā, kad ienāca krievi, atceros, paps teica, brauksim projām, jo pienāks tā diena, kad izvedīs tūkstošus latviešu un izkaisīs pa visu Sibīriju, ka gailis pakaļ nedziedās. Bija pēdējais brīdis. Paps teica: celsimies ar laivu pāri uz Zviedriju. Mamma saka: kā brauksim, te mani vecāki paliek, te ir dzimtene, te ir visi. Tā palikām.
13. jūnija vakarā mēs ar draudzeni izgājām pastaigāties, visur stāvēja smagās automašīnas. Mēs dzīvojām Ventspilī. Ar mums staigāja viens žīdu puika, tas teica, ka rīt ar vecākiem brauc prom uz Ļeņingradu.
Pienāca pusčetri no rīta. Pie durvīm klauvē. Ienāk paps un saka, mani sūta prom, bet mēs brauksim visi. Bija atnācis arī mūsu ģimnāzijas direktors Gulbis, tas arī bija pie izvedējiem. Es stāvēju pie sava rakstāmgalda, un man ienāca prātā doma: “Kā te būs pēc 20 gadiem, kad es atgriezīšos?” Kāpēc tāda doma? Mūs lepni aizveda uz vilcienu, daudzi jau bija savesti, un tad jau nāca mašīna pēc mašīnas. Skatāmies, pazīstami tur, tur. Vīriešus nostādīja rindā, tā bija pēdējā reize, kad es papu redzēju. Mums vēl no dzīvokļa atveda kažociņu, vēl kādas drēbes. Atceros, braucām caur Jelgavu, varēja izkāpt pastaigāties. Varēju aizbēgt. Bet agrāk ģimene bija pirmā vietā. Kā es varēju aizbēgt no ģimenes, no mātes, no māsas? Es mierīgi atnācu atpakaļ. Vagonā bija drausmīgi. Bija līdzi pārtika no Latvijas. Kad beidzās, ieveda “ķieģeli”, skābu, sūru, nevarēja ēst. Mēs jau bijām pārbraukuši robežai, karš vēl nebija sācies, redzam, staigā cilvēkveidīgas būtnes maisos: maisi ap kājām, maiss apkārt, ar maisu uz muguras — cilvēki. Viņi kaudamies lasīja mūsu sapelējušo maizi ap vagoniem. Arī šodien es to nevaru aizmirst.
Ainas Blūzmanes atmiņas no grāmatas ''Sibīrijas bērni"

1941. gada mūs izsūtīja. Tēvam bija pateikts, ka būs izsūtīšana, un viņš mežā paslēpās, bet mamma domāja, ka viņu bez vīra neņems. Tēvs, mežā stāvēdams, redzēja, kā mūs ar mammu paņēma, un pats pieteicās, bet mūs uzreiz izšķīra. Kā veda, neatceros. Trīs dienas ešelons stāvēja Daugavpilī. Neatceros tēvu. Viņa miršanas apliecību pēc gada atsūtīja. Galapunkta mūs ieveda kultūras namā, gulējām uz grīdas. Otrā rītā bija pašām jāmeklē, kur dzīvot. Mamma strādāja kaltē, žāvēja kartupeļus, sīpolus.
Skolā man piešķīra apavus. Mamma strādāja par apkopēju skolā un veikalā. Pavasarī kolhoza laukā raku sasalušus kartupeļus. Gāju arī zagt. Arī krievu bērni. Bērām maisiņos labību, malām. Stādījām kartupeļus, lasījām zemenes, sēnes. Mammai alga bija maza.
Divas reizes biju slimnīcā. Tagad bērni netic, ka tik nabadzīgi dzīvojām.
Nellijas Astrīdas Dumpmanes (Circenes) atmiņas no grāmatas ''Sibīrijas bērni"

Staburags.lv ARHĪVS

Atmiņas ar dedzinošu svelmi

Kategorijas