Precīzākais tankists no Vietalvas

2019. gada 14. jūnijs 00:00

910

Bija sajūta, ka Pēteri esmu saticis kaut kad iepriekš. Šogad, Iršu pagastā, Bruņoto spēku dienā viņš bija tik runīgs, ka vēl neiepazīts, jau paspēja izstāstīt dažas epizodes no savas jaunības. Jautrs un omulīgs vīrs, nedaudz pāri pusmūžam, vietalvietis Pēteris Knēģeris dzimis jūnijā un šajā nedēļā nosvinēja 68. dzimšanas dienu.

Par tēvu nevēlas runāt
Lai jubilāru vēlreiz satiktu, devos uz Vietalvas pagasta “Zobēnu” mājām. Tās celtas 19. gadsimta beigās. Koka ēka savos sānos vēl rāda kara laikā lādiņu šķembu izrautos caurumus. Vakardienas gaviļnieks mani sagaida ar mājas priekšā klātu galdu un “bruņojies” ar vismaz trim desmitiem fotoalbumu. Tā kā viņa aizraušanās ir fotografēšana, visu dzīvesstāstu viņš ilustrē ar bildēm no attiecīgās tēmas albuma — armijas laiks, skolas gadi, jaunība, darbs utt. Netrūkt arī daudzo senču fotogrāfiju. Tajās bieži parādās kāds kolorīts vīrs garu divdaļīgu bārdu, dzīves rūdītu seju un smagām rokām. Tas Mārtiņš Vesets — vecaistēvs. “Viņš bija stingrs vīrs. Reiz situ zirgam ar pātagu. Viņš sarāja mani. Teica, ka pašu nopēršot, vai tad neredzu, ka zirgam grūti. Mārtiņš jaunībā dienēja cara armijā, dragūnu pulkā,” stāsta Pēteris.
“Vispār jau mans uzvārds ir Klēģeris, bet padomju laikos, pasi taisot, rakstvedis vienā burtā kļūdījās,” atklāj jubilārs. Atgriežamies bērnībā un tajā redzam, ka mammai Birutai Pēteris bija vienīgais bērns. Iesākumā ģimene dzīvoja Vietalvas pagasta “Māliņos”. Vecaistēvs bija Latvijas Brīvības cīņu dalībnieks, tāpēc padomju vara šo ģimeni vēlējās izsūtīt. Lai arī pagājuši daudzi gadi, par tēvu Pēteris neko nestāsta, vien teic, ka esot izsūtīts un miris svešatnē. Mamma bija Vietalvas izpildkomitejā sekretāre, vēlāk dzīve jeb padomju vara tā iegrozīja, ka viņa kopa izsūtīto saimnieku lopus saimniecībā “Latas”. Kad 1958. gadā no izsūtījuma atgriezās izsūtītie “Latu” saimnieki, ģimene pārcēlās uz “Zobēniem”. Tēva vietā ģimenei daudz palīdzēja Pētera krusttēvs Jānis Knēģeris. Viņš bija biškopis, tādēļ medus un cukura ģimenē netrūka.
Patikšana uz tehniku bijusi vienmēr
“Tolaik šajā pusē bija daudz vilku,” stāsta Pēteris. “Pirmdienās bariņš bērnu, kādi 12, no Vietalvas piecus kilometrus kājām gāja uz Odzienas skolu. Bieži gājām tumsā un priekšā ejošais nesa no patronas gatavotu petrolejas lukturi. Manījām, ka mums seko vilki. Stāstījām par to skolotājiem un tāpēc krusttēvu Jāni norīkoja ar pajūgu bērnus nogādāt skolā un piektdienas vakarā pārvest mājās.” Skolā neiztika bez mazāko bērnu apcelšanas no lielo puses, piemēram, atņēma vecāku līdzi iedoto medu. “Rudenī gāju palīgā mammai laukus novākt, bieži vien jau iesalušās bietes. Viegli nebija,” turpina Pēteris.
Pabeidzis Odzienas astoņgadīgo skolu, vakara vidusskolu un Ogres 32. profesionāli tehnisko skolu. Nodarbojies ar sportu un svarcelšanā bija 2. sporta klase. Labas vietas ieguvis arī slēpošanā un granātas mešanā. Jau kā augstceltņu montētājs bija starp tiem, kas cēla Ogres trikotāžas kombinātu, Sporta manēžu Rīga, daudzas dzīvojamās ēkas Jēkabpilī un citus objektus. Jau bērnībā viņam patika tehnika un šī aizraušanās noderēja gan pirms iesaukuma padomju armijā, gan dienējot tankistu rotā Tālajos Austrumos, gan atgriežoties civilajā dzīvē.
Iepazīstas pēc trakas avārijas
Ar sievu Rasmu Pēteris iepazinies kāda negadījumā dēļ. Viņa strādāja slimnīcā Pļaviņās. Tur Pēteris nokļuva, kad braucot ar “Javu” cieta avārijā. Oktobrī Kalsnavas pusē devās pie paziņas uz Arvīdiem. Vietām bija bieza migla un kādā vālā pretī izskrēja zirgs ar ratiem. Rāvis moci malā, ietriecies salasītu akmeņu kaudzē. Traumas bija smagas — trīs lūzumi mugurkaulā.
Vairākās bildēs redzams Pēteris pie dažādiem motocikliem. Tiem visiem naudu sakrājis strādājot. Lai tiktu pie “Minskas”, 350 rubļus nopelnījis strādājot vasarā lauku brigādē, stādot kartupeļus, ar zirga grābekli vācot sienu, vēlāk par traktorista palīgu. Tolaik nopelnīt varēja, ievācot kārklu mizas. Visu vasaru strādājis, lai sakrātu naudu mopēdam. Daļu mizu nozaguši kaimiņu puikas. Pēteris neniknojās. Tagad tik nosmej: “Noskatījās, kur šķūnī nolieku maisus ar mizām, nozaga un nodeva pieņemšanas punktā. Kam es būtu sūdzējies? Milicis bija tikai Pļaviņās.” Ar močiem ekskursijās izbraukāta arī daļa Latvijas.
Sauc par fašistu
un saplēš bildes
Armijas laiks pagāja Seržantu skolā Čitā. No tā laika daudz fotogrāfiju, bet daudzas esot atņemtas pirms došanās mājās. Pirms demobilizācijas armijas daļā pārmeklējuši mantas, saukuši par fašistu. “Ne visi bija labsirdīgi pret latviešiem. Necienīja, bildes gribēja saplēst, lūdzos, lai kādu par piemiņu atstāj.” Par armijas laiku ir daudz piedzīvojumiem bagātu atmiņu. Gan traģisku — ar kareivju bojāeju, gan skaistu — ar braucieniem gar Baikāla ezeru. Tanki Pēteri klausīja un reiz viņam vienam lika sadzīt uz vilciena platformas veselu duci. Viņš vienīgais prata milzīgo metāla monstru uzbraukt tik precīzi, lai kāpurķēdes abās pusēs būtu sprīdi pāri vagona platformai. Lai atcerētos jaunību, Pēteris kopā ar mazbērniem šogad esot uzaicināts uz poligonu Ādažos.
“Kad atnācu no armijas, varēju strādāt ar visa veida smago tehniku — sākot ar baļķvedēju, kombainu, ekskavatoru un citu,” stāsta vietalvietis.
Pēteris piedalījās teju visos Atmodas laika notikumos un arī par šo laiku saglabājušas daudzas fotoliecības. Kopā ar Imantu Ziedoni un Gunti Eniņu piedalījies dzejniekam Auseklim veltītā pieminekļa tapšanā, līdzdarbojies memoriālā ansambļa Vietalvā, sporta kompleksa “Mailes”, Vietalvas estrādes tapšanā.
Jubilāram ir trīs meitas — viena Sausnējas pusē, otra Anglijā, trešā — Kuldīgā. Dēls strādā uzņēmumā Aizkrauklē. Jubilārs ir vecaistēvs jau desmit mazbērniem.
Pēteris divas reizes bija virzīts Pļaviņu novada goda pilsoņa titulam. Pašvaldība gan šādu iniciatīvu neatbalstīja. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Precīzākais tankists no Vietalvas

Kategorijas