Dzīvi jāmācās uztvert ar smaidu

2019. gada 14. jūnijs 00:00

530

Renāte Saleniece ir Jaunjelgavas novada sociālā dienesta ģimenes asistente. Viņas kolēģe Renāti raksturoja kā “cilvēku savā vietā”, jo ne katrs spēj no sirds veikt sociālo darbu, ne katrs no mums ir pacietīgs un saprotošs. Darbs ir smags, un Renāte atzīst, ka bieži nespēj distancēties no dienā piedzīvotā, domā par to arī mājās pēc darba. “Dzīvi jāmācās uztvert vieglāk ar smaidu un humoru,” teic jaunjelgaviete.

Atrod kopīgu valodu
— Pastāstiet, kā sākāt strādāt par ģimenes asistenti un kāds ir jūsu darbs?
— Novembrī būs jau divi gadi, kopš daru šo darbu. Iepriekš esmu strādājusi kafejnīcā, bezdarbniekos apguvu dažādus kursus, vēlējos mācīties par aprūpētāju, un dzīve man šo iespēju piespēlēja. Ģimenes asistents nav gluži tas pats, kas aprūpētājs, taču pienākumi ir ļoti līdzīgi, un tas man patīk. Lielākoties strādāju ar ģimenēm, kurās ir bērni, vairāk ar tādām, kurās ir pavisam mazi bērni. Palīdzu mammai saprast, ka bērnam vajag ne tikai paēst, parotaļāties, bet viņai ar bērnu jāveido savstarpējās attiecības. Lai bērns varētu mammai uzticēties, palīdzu veidot savstarpējo komunikāciju. Strādāju arī ar mammām, kurām ir jāmāca, ko bērnam konkrētajā vecumā drīkst dot ēst, ko nedrīkst, kāpēc zīdainim nedrīkst dot to pašu, ko ēd pieaugušie, cik tas ir svarīgi bērna attīstībai. Cilvēki, kuriem ir mentālas problēmas, bieži mums it kā pašsaprotamas lietas nesaprot, neapzinās, cik šīs nianses svarīgas. Daudz strādāju un mācu, kā ievērot personisko higiēnu gan pašai, gan bērnam.
— Vai sociālā darbinieka un ģimenes asistenta pienākumi ļoti atšķiras?
— Pirmkārt, atšķiras attieksme, jo cilvēki nez kāpēc no sociālā darbinieka vairāk baidās, daļa vairās lūgt palīdzību vai padomu. Ģimenes asistentu uztver vieglāk, vairāk kā savējo, atveras un uzticas. Es palīdzu cilvēkiem aizbraukt arī pie ārsta, ir bijuši gadījumi, kad kopā apmeklējam kādu pasākumu, jo ir cilvēki, kuri sabiedrībā nav droši par sevi, tāpēc palīdzu viņiem integrēties. Palīdzu nokārtot dažādas formalitātes, aizpildīt dokumentus, parādu, mācu, kā tas jādara. Ir daļa cilvēku, kuriem vajag palīdzību, bet viņi baidās vērsties sociālajā dienestā, nespēj šīs bailes pārvarēt, līdz ar to nav iespējams palīdzēt. Ģimenes asistentam ar cilvēku vieglāk izdodas rast kopīgu valodu, un mēs palīdzam saprast, kā konkrētā situācijā rīkoties.
Ir prieks, ja izdodas
palīdzēt
— Vai jūtat progresu? Cilvēki jūsu teikto un mācīto ņem vērā?
— Vairumā gadījumos kaut neliels, tomēr ir jūtams progress. Strādāju ar cilvēkiem, kuriem ļoti grūti uztvert jebkādu informāciju. Viņiem ir grūti attīstīties, iet uz priekšu pašiem, motivēt sevi, kur nu vēl strādāt ar savu bērnu. Tas, cik labi viss izdodas, ir atkarīgs no cilvēka un no ģimenes. Ir bijuši dažādi gadījumi, piemēram, māmiņai viens pēc otra piedzimuši divi bērniņi. Ar pirmo zīdainīti viņa kaut kā tikusi galā, bet ar otro viss sākas no jauna, neatceras neko, nav nekādu iemaņu. Tad atkal kopā atkārtojam visus posmus — barošanu, higiēnu, slimības. Mans darbs ir palīdzēt un atgādināt katru dienu.
— Vai darbs vēl nav nogurdinājis?
— Neko citu šobrīd negribu darīt, ir prieks, ja izdodas palīdzēt un redzēt rezultātu. Iepazīstot cilvēku un attiecīgo situāciju, saprotu, ka tas ir daudz, ka tas ir maksimums, ko šajā situācijā varu darīt, redzu, ka vairāk palīdzēt nevaram. Šobrīd strādāju tikai Jaunjelgavā, taču iepriekš esmu strādājusi arī Daudzevā, Sunākstē un Secē. Tur strādāju ar vientuļajiem invalīdiem, tad gan laiks bija jāsaplāno pa minūtēm. Šobrīd varu darboties mazliet brīvākā režīmā, jo darbs ir tepat uz vietas pilsētā, tomēr slodze ir liela, darāmā ir daudz.
Ja iejaukti bērni, tas vairs nav tabu
— Cik daudz dažādās sarežģītās situācijās varam palīdzēt arī mēs, apkārtējie?
— Esmu saskārusies ar dažādiem gadījumiem, pārsvarā ir tā, ka radinieki vai kaimiņi piezvana vai atnāk uz sociālo dienestu un izstāsta situāciju, kas viņus satraukusi, jautā, kā varētu šiem cilvēkiem palīdzēt. Līdzcilvēki ir diezgan aktīvi, palīdz, skatās, ja paši nevar palīdzēt, tad zvana, jautā un kopā sākam risināt problēmu. Tādu cilvēku mūsu sabiedrībā, kuriem ir vajadzīga apkārtējo palīdzība, katru gadu kļūst arvien vairāk. Ir daudz smagu gan garīgu, gan fizisku slimību, kas diemžēl skar kā jaunus, tā vecus cilvēkus. Viņi paši nevar visu izdarīt, ja tuvinieki strādā, arī viņiem kādā brīdī kļūst par smagu un vajadzīga palīdzība.
— Kur ir tā robeža, ko nedrīkstam pārkāpt, iejaucoties cita dzīvē, ģimenē?
— Mana nostāja ir tāda: sākumā ļauju cilvēkam pašam izlemt, cik daudz un ko viņš man vēlas pastāstīt, uzticēt. Redzot, ja cilvēks nav gatavs atklātai sarunai, tā arī saku: ja negribi, nestāsti! Tomēr, ja problēmas ir saistītas ar bērniem, tad gan ir jāiejaucas, nedrīkst stāvēt malā un vienaldzīgi noraudzīties. Domāju, ka šādos gadījumos ir jādara viss, labāk iejaukties, nekā pēc nedēļas uzzināt, ka bērns sasists ir nogādāts slimnīcā, un tajā brīdī apzināties, ka varēji kaut kā palīdzēt. Man šķiet, ja iejaukti bērni, tā vairs nav tikai vienas ģimenes lieta, tas vairs nav tabu. Bērni ir mūsu nākotne — cik viņi būs morāli sagrauti bērnībā, tādi viņi būs sabiedrības daļa, ar tādiem atkal būs jāstrādā. Pieredze diemžēl ir tāda, ka bieži šie bērni, pret kuriem ir vērsta vardarbība, dzīvē vēlāk nodara pāri citiem. Ja dažādās situācijās cilvēks nevēlas iejaukties pats, tad ir pietiekami daudz iestāžu, kam ziņot, kuras informēt, un tās gan var iejaukties.
Svarīga sadarbība
ar kolēģiem
— Kur pati gūstat visu informāciju, kas vajadzīga darbā?
— Daudz lasu, regulāri apmeklēju dažādus kursus, kur arī gūstu aktuālāko informāciju, kolēģi daudz palīdz un dalās pieredzē. Tas ir tāds mūžizglītības darbs, lai varētu sekot visam līdzi, pašai arī visu laiku jāmācas. Priecājos, ka neesmu viena, man kolēģi ir liels atbalsts, un, ja ir grūtākas situācijas, tad kopā meklējam risinājumu. Tas nav normāli, ja viens cilvēks zinātu visas atbildes, zinātu, kā rīkoties visās situācijās. Ir specifika, ko kurš savā laikā apguvis, kāda kuram ir pieredze, meklējam vidusceļu, lai cilvēkam būt labāk. Sadarbība ar kolēģiem ir ļoti svarīga.
— Kā esat iedzīvojusies Jaunjelgavā?
— Te esmu no 2012. gada, man patīk šī vieta, pilsētai ir sena vēsture un savs šarms. Man ir bijusi iespēja vērot, kā tā ir augusi pa šiem gadiem, attīstījusies, tapusi sakoptāka. Jaunjelgava ir zaļa pilsēta, meža, upes un zaļumu tuvums cilvēkus ietekmē labvēlīgi. Tā varu salīdzināt, jo zinu, kā ir strādāt pilsētā, tur cilvēki ir citādāki nekā te. Darbs Rīgā arī bija ar cilvēkiem, lielākoties ar studentiem, skolēniem, pasniedzējiem, un vienā brīdī tas nogurdināja, negribēju dzīvot un strādāt lielpilsētā. Sāku sapņot par darbu, kurā nevajadzētu “ierakties” papīros, gribēju brīvāku atmosfēru un būtībā esmu to arī atradusi.
Randiņu laiks nav tas pats, kas kopdzīve!
— Kā “atslēdzaties” no darba?
— Dzīvoju piepilsētā, mums ir ģimenes māja, dārziņš, kurā audzējam saknes, zaļumus un dažādus sīkumus. Vislabāk no darba “atslēdzos” gleznojot. Tie nav nekādi mākslas darbi, gleznoju ar ūdenskrāsām un guašu, taču mūzikas pavadījumā lieliski atslābinos un esmu citā pasaulē. Tā ir gluži kā terapija, kas vajadzīga pēc garas darbdienas. Patīk adīt, tamborēt, patīk izmēģināt un atrast kaut ko jaunu, šobrīd esmu aizrāvusies ar karsto termoplastiku.
— Kā iepazināties ar nākamo vīru?
— Internetā! Kur gan citur? Man bija darbs pie datora, arī Modris strādāja telpās, īsti laika komunikācijai nebija ne vienam, ne otram, bet virtuālā sarakste bija ļoti ērta. Draudzējāmies apmēram divus gadus, tad bija romantiski randiņi, pēc tam — kāzas.
Internetvide ir jāizmanto, tā mūsdienās sniedz ļoti daudz iespēju, tikai jādomā ar galvu. Mēs ilgu laiku sarakstījāmies, tas bija diezgan garš posms, abi bijām piesardzīgi, gribējām viens otru labāk iepazīt. Abiem jau bija savas prasības, nepietika ar cilvēka vizuālo tēlu vien, svarīgi bija saprast, kāds otram raksturs, kā viņš uzvedas, kāds viņš varētu būt kopdzīvē. Randiņu laiks nav tas pats, kas kopdzīve! ◆

Pieturzīmes

◆ Renāte Saleniece.
◆ LU Sociālo zinātņu fakultātē apguvusi bibliotekzinātņu un informācijas programmu.
◆ Jaunjelgavas novada sociālā dienesta ģimenes asistente.
◆ Brīvajā laikā glezno un darina rokdarbus.

Staburags.lv ARHĪVS

Dzīvi jāmācās uztvert ar smaidu

Kategorijas