Cauri Krievijai uz Ķīnu

2019. gada 7. jūnijs 00:00

(9. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
35. diena
Kad dodamies uz veikalu, vienmēr vietējiem jāatbild, no kurienes esam. Lai arī pieaugušie drīz padodas, izdzirdējuši sev nezināmu valsti, bērni steidz meklēt globusu, lai to tiešām atrastu! Pēc pāris stundām miega mostamies, lai dotos apskatīt Lielo Ķīnas mūri. Ir arī mūra daļas, kas nav domātas tūristiem un aplūkojamas bez maksas. Bet tās ir daudz tālāk, un laika, lai visu paspētu, nemaz nav tik daudz. Mūsu ķīniešu draugs brokastīm jau pasūtījis maizītes, satiekam arī onkuli, kas te ik pa laiciņam dzīvo. Viņš mūs nogādā autoostā. Brauciens ir stundu ilgs, Pekina taču milzīga! Sastrēgumu nav, bet ikvienā no daudzajām joslām ir mašīnas. Brauc mūsu 877. buss. Mājam, bet tas never vaļā durvis, vien rāda, ka mums jāiet ap stūri. Dodamies iekšā autobusu pārpildītā laukumā, daži darbinieki norāda uz kāpnēm, kas ved uz citu ielu. Tad redzam — esam nosūtīti stāvēt rindā.Šausmas, cik garā! Cilvēki iet mums priekšā un aizmugurē, lai atrastu kilometru garās rindas galu. Tiešām vismaz kilometru gara! Vesela ielas mala ir norobežota, lai cilvēki uzvestos kaut nedaudz civilizēti un spētu ievērot kārtību. Tepat ir daudz taksometru, kuru pakalpojumus neviens neizmanto, cerot izstāvēt rindu. Stājamies galā. Rinda ik pa solītim tomēr bīdās uz priekšu. Ja kāds apstājies, cits to uzreiz apdzen. Un mazās ķīniešu tantiņas ir visbezkaunīgākās — ložņā caur padusēm, lai ātrāk tiktu uz priekšu. Nepaiet ne stunda, un esam jau rindas sākumā, kamēr citi ķīnieši turpina to papildināt. Kad rindas sākums klāt, sākas īsta spiešanās. Kā ūdens, pasprucis vaļā no cauras caurules, ķīnieši piepilda busus. Mums, protams, tas nepalīdz, spraucoties garām un grūstoties, bet apsargi ir laipni, mūs pabaksta un piekodina skriet — tālāk ir brīvāks buss. Autobusi mainās nepārtraukti viens pēc otra. Kā četri pilni, tā četri vietā, un uz priekšu. Esam ceļā. Kopā ar vēl simtiem autobusu, kas dodas uz vienu un to pašu Lielā Ķīnas mūra daļu. Ķīnas bagātās vēstures simbols — 21 196 km garais nocietinājums jeb Lielais Ķīnas mūris — stiepjas no valsts austrumiem līdz rietumiem. Iedomājieties — puse no ekvatora līnijas! Protams, ja būtu vairāk laika, mēs labprāt izpētītu pamestākas mūra daļas, kur var gūt lielāku priekšstatu par tā vecumu. Bet Badalinga, vispārpildītākā un atjaunotā mūra daļa, Pekinai ir vistuvāk. Lielais Ķīnas mūris ir garākā cilvēku veidotā struktūra pasaulē. Tā, kas reiz bija militārās aizsardzības līnija, nu pārvērtusies par unikālu mantojumu un Ķīnas simbolu. Vidējais mūra sienu augstums ir 6—7 metri, tā augstākā daļa ir 14 metrus augsta. Lielā Ķīnas mūra celtniecība ilga apmēram divarpus tūkstošus gadu! Pēdējā mūra daļa tika pabeigta Cjiņ dinastijas laikā. Tieši tā — Lielais Ķīnas mūris nav viengabalaina struktūra, tas ir mūru komplekss, kas sastāv no vairākiem mūriem un cietokšņiem, kas būvēti dažādos laika periodos. Dažās vietās siena šķeļas, liecas vai jau grūst. Tas ir laikapstākļu un cilvēku rīcības rezultāts. Bija laiks, kad cilvēki no mūra ņēma ārā ķieģeļus, lai būvētu savas mājas un fermas. Līdz pat 2006. gadam nebija nekādu likumu par šī mūra saglabāšanu un saudzēšanu. Tiek lēsts, ka 20—30 gadu laikā no mūra ziemeļrietumu daļām nekas nebūs palicis pāri. Interesanti, ka Lielais Ķīnas mūris piedalījās arī tirdzniecībā. Kamēr centrālā Ķīnas daļa galvenokārt attīstīja lauksaimniecību, ziemeļu daļā esošās klejotājciltis galvenokārt attīstīja lopkopību. Miera laikos šīs divas ekonomikas apmainījās ikdienas labumiem pāri Lielajam Ķīnas mūrim.
Taču Lielais Ķīnas mūris tiek saukts arī par garāko kapsētu uz Zemes. Vairāk nekā miljons cilvēku mira mūra celtniecībā, arheologi arvien atrod cilvēku atliekas, kas apraktas zem mūra. Šo mūri ik gadu apmeklē apmēram 10 miljonu cilvēku. Un mēs dodamies tieši uz pārpildītāko mūra daļu ķīniešu brīvdienu laikā. Kāda sakritība! Pekinā sastrēgumi nav tik lieli — lai gan auto ir daudz, visi virzās uz priekšu. Bet pēc tam gan sākas ilgs ceļš. Pat visas privātās mašīnas brauc uz mūra populārāko posmu! Tik tikko kustam! Pa ceļam daži turpat šosejas malā apstājušies — vai nu čurā, vai vemj. Dažiem arī salūst auto. Līdz mūsu galamērķim pamanām vēl divas vietas, kur iespējams uzkāpt Lielajā Ķīnas mūrī. Bet par tām diemžēl internetā neko neatradām, tāpēc nākas braukt līdz galam un cerēt, ka rindu dēļ nebūs tā, ka vispār neko neredzēsim! Sasniedzam mūri. Vismaz ieeju. Izrādās, sekojot ķīniešiem, esam nokļuvuši pie tualetēm un uzkodu tirgotājiem, pie kuriem ir lielākās rindas. Dodamies tālāk, augšup vien. Ķīnieši iet ļoti lēnu, no vienas puses uz otru, ļoti haotiski. Bet pārsteidzoši mazas rindas ir pie kasēm, kur iegādājamies 4,50 eiro vērtās biļetes šī mūra posma apskatei. Lai gan sākumā bijām nobijušies, ka nekas no mūra izpētes mums nesanāks lielā pūļa dēļ, tagad šķiet, ka nemaz tik traki nav! Mums vienkārši ir mūris ar pašiem ķīniešiem — vispār oriģināli! Speram kāju šajā pasaules brīnumā. Tas ir vienreizīgi! Gājiens ir stāvs, nākas krietni papūlēties, bet skati ir to vērti! Tomēr ilgi vienā vietā atpūsties nevar, jo tad vietējie uzreiz lūdz bildes. Tie jau iepirkušies un bieži ietur ēdiena pauzīti. Forši gan, ka pirms pašas ieejas dzeramais ūdens ir bez maksas. Koki iekrāsojušies dzeltenīgi sarkani, un saulīte rotājas kāpēju sejās. Jā, skati te iespaidīgi.
Kārtīgs sportiņš pāri vienam no lielākajiem cilvēka radītajiem brīnumiem. Lieliski! Sasniedzam vietu, kur mūris ir aizsprostots un tālāk nedrīkst iet. Nemaz neiedomājāmies, ka to visu nemaz nevar noiet! Dodamies atpakaļ.
Kad savu gājienu beidzam, ir pusdivi un saradušies īstie pūļi. Tagad gan ir trakums. Bet mēs vēl paspējam palutināt acis krāsainajos suvenīru tirdziņos. Ir vīrs, kurš izkaļ gleznas, ir tādi, kas gatavo krellītes, it kā no īstajiem akmeņiem. Tam gan neticam, bet šo to mūsu mīļajiem iegādājamies. Daļiņu no pasaules atvedīsim mājās.
Laiks pusdienām. Te ir daudz ēstuvīšu, apstaigājam lielu daļu, līdz atrodam pieņemamākās cenas un baudām aso ķīniešu ēdienu. Gards. Te gan aiz sevis atstāj lielu miskasti, bet darbinieki to ātri novāc. Tad jau jāstājas garajās rindās uz autobusu, kas kļūst arvien garākas. Darbinieki regulē cilvēku masas, lai nesāktos neprāts. Pēc kādas pusstundas izdodas iekāpt autobusā. Atpakaļ nokļūstam ātrāk. Kopā ar visu baru dodamies uz Debesu tempļa kompleksu —vienu no svētākajām vietām valstī vairāk nekā piecus gadsimtus. Šis komplekss ir viens no lielākajiem Pekinā, kas veltīts dabas dievībām. 600 gadu vecie koki sastādīti skaistās rindās, saule nosēžas uz tempļu krāsainajiem jumtiem un tiek iedegtas laternas.
36. diena
No rīta ceļamies, lai dotos uz Vasaras pili — plašāko karalisko dārzu Ķīnā. Vieta, kas reiz bijusi vasaras atpūtas vieta imperatoriem, nu ir tūristu punkts, kur izbaudīt saulaino dienu. Bet senas vasarnīcas, tempļus, tiltus un lielu ezeru neredzēsim, jo, šajā vietā nokļuvuši, saprotam — vēl vienu dienu rindās nepavadīsim. Neredzam ne galu, ne malas cilvēku masā, kas mūs apņem! Vēl joprojām mēģinām aptvert to daudzumu, kas dzīvo Pekinā un Ķīnā kopumā. Atmetam ar roku, un dodamies uz veco vasaras pili. Vecā vasaras pils ir turpat netālu. Tā bija atpūtas zona imperatoriem pirms franču un britu iebrukuma. Šī vieta gan tā arī netika atjaunota līdz tās iepriekšējai spozmei kā Vasaras pils. Tāpēc šeit viss ir citāds — tā kā 90% ēku, kas šeit reiz bija, ir no koka, tās tika nodedzinātas. Tas, kas palicis, ir eiropiešu stila celtnes, ko cēluši jezuīti. Izgrebtas kolonnas un skaisti dārzi. Sākumā viss ir kā pasakā — saulaina diena un burvīga pastaiga. Nokļūstam tuvāk dienvidu ieejai parkā, un sākas milzīgie cilvēku pūļi. Jā, viss bija aizdomīgi tukšs. Šķiet, visi ķīnieši šajās dienās izvēlējušies tieši mūsu maršrutu! Bet saprotam, viņu taču tiešām ir tik daudz, pie tam vēl savās brīvdienās... Bet mums laiks doties prom no parka uz centrālo ielu. Liekas, vesela Latvija te sapulcējusies! Vienkārši nav iespējams pat ievilkt elpu! Apbrīnojami gan, ka paši vietējie tā lēnītēm tipina uz priekšu, nekas tos nesatrauc, visi ir pozitīvi noskaņoti. Bet tas ir tikai loģiski — ja par ko tādu ķīnieši satrauktos, jau sen būtu traki palikuši! Viņiem tomēr šādā bariņā jādzīvo! Pie bankomāta uzlikts brīdinājums: “Uzmanieties no saspiešanas!” Gājēju ielā, kur pārdod galvenokārt ēdienu, rindas sākas līdz ar ielas sākumu! Labi, ka visur šo pūli regulē vīri un sievas formastērpos. Arī mēs vēlamies redzēt šo diennakts tirgu. Tomēr nu ir skaidrs — te nevarēsim baudīt nakts tirgu. Tā “mīcoties”, te maz kas izbaudāms! Redzam diezgan daudz “balto”, kas arī pamanījušies Ķīnu apmeklēt neīstajā laikā. Esam izsalkuši, paņemam kādu pankūku, pildītu ar dārzeņiem, bet mums neizdod pareizu atlikumu. Kā pieprasām savu, uzreiz viss tiek atdots. Redz, kā ķīnieši tomēr mānās! Uz iesmiem te tiek durti skorpioni, tarantuli, kāpuri un simtkāji. Katrs no tiem maksā 3—10 eiro, daudz dārgāk nekā Kambodžā. Jāizdomā, kur klusībā šos brīnumus varētu pagaršot. Šeit viss ir par daudz pārpildīts, tiekam fotografēti un nopētīti. Domājam atvilkt elpu, skatoties kādu ķīniešu filmu, bet kinoteātrī biļete maksā 10 eiro, kas noteikti nav tā vērts. Žēl. Indijā kinoteātra apmeklējums bija īsts piedzīvojums, cerējām uz tādu arī Ķīnā...
Jātiek uz galveno Pekinas laukumu, ko var uzskatīt arī par nozīmīgāko visā valstī. Tiaņaņmeņa laukums ir vieta milzīgām parādēm un rallijiem — tas ir lielākais šāda veida laukums pasaulē! Šī ir vieta, kur 1949. gadā toreizējais Ķīnas līderis Mao paziņoja par Ķīnas Tautas Republikas dibināšanu.
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Cauri Krievijai uz Ķīnu

Kategorijas