Diviem labāk nekā vienam

2019. gada 7. jūnijs 00:00

Aiviekstietis Jurijs Jerofejevs ir dzīves optimists, kuram katrā situācijā ir savs risinājums. Viņu nevar samulsināt ar jautājumu, kā iespējams tas vai cits, jo atbilde vienmēr ir skaidra. Pats aiviekstietis atzīst, ka dzīvē iemācījies daudz praktisku lietu, ko ļoti vēlētos likt lietā, piepildot sapni par savu māju. Šajās dienās Jurijs svin 55 gadu jubileju, turklāt ne viens pats!

Mācās kopā
Darba jomā Jurija dzīve sadalīta posmos. Lielākais no tiem saistās ar Latvijas Nedzirdīgo savienību, kur viņš strādājis par surdotulku un speciālistu sociālajos jautājumos. Tā nebija nejauša izvēle, jo Jurija mamma ir nedzirdīga, bet tētis bijis vājdzirdīgs, un zīmju valodas prasme viņam tuva un labi padevās jau no bērnības. Turklāt Jurijam allaž bijis viegli rast kontaktu ar citiem, un šī prasme noderēja tulka darbā. Vēlāk viņš biedrībā pildījis arī pienākumus, kas saistīti ar sociālo darbu, zināšanas apgūstot kursos. Tā viņš pamazām iemācījies visu, kas dzīvei un darbiem bijis nepieciešams.
Ģimenē viņi ir četri bērni, un nevienam nav dzirdes problēmu. Jurijs stāsta, ka tas netraucējis jau no mazotnes saprasties ar vecākiem un neradīja grūtības arī vēlāk. Cilvēkiem ar dzirdes problēmām Pļaviņās joprojām ir sava Nedzirdīgo savienības reģionālā grupa. Cilvēki vienmēr turējušies kopā un dzīvojuši līdzās. Organizācijas īpašumā ir daudzdzīvokļu ēka Aiviekstes pagasta centrā. Jurijs atceras, ka viņi kā bērni bieži pulcējušies gaitenī, kur kopā mācījušies, palīdzējuši viens otram un spēlējušies. Apkārtnes pļavas, lauki un pakalni izstaigāti krustu šķēršu. Tur būvējuši būdas rotaļām un cēluši sapņu pilis. Tagad, raugoties uz bērnības dienu takām, var tikai pabrīnīties, kur tas viss palicis! Šobrīd bērniem viss ir citādāk, bet viņiem tomēr bijusi laba bērnība.
Tulka darbā aizvadīti teju 20 gadi, bet tad viņš pielicis tam punktu, jo tas viss ļoti nogurdināja. Jurijs juties sevi izsmēlis. Tagad šos pienākumus viņš nereti veic privāti.
Ja prasa, sagādā
Pēdējos desmit gadus Jurijs ir Latvijas Sarkanā Krusta Jēkabpils komitejas Pļaviņu nodaļas vadītājs. Tas arī bijis likumsakarīgi. Aiviekstietis stāsta, ka, darbojoties Nedzirdīgo biedrībā, ik dienu redzējis, ka daudziem klājas grūti, un domājis, kā palīdzēt.
— Sazinājos ar Latvijas Sarkano Krustu un saņēmu atbalstu. Vēlāk sadarbojos arī ar Latvijas pestīšanas armiju. Tad Latvijas Sarkanā Krusta pārstāvji rosināja, ka vajadzētu nodaļu Pļaviņās. Telpas pašvaldība piešķīra, un tā arī sāku. Vispirms darbojos tikai ar invalīdiem, bet apkārt bija citi trūcīgi cilvēki, un nodaļas darbības jomu paplašinājām. Katru svētdienu biedrības telpas Pļaviņās ir atvērtas, te var nākt un meklēt palīdzību. Ko prasa, to cenšos sagādāt. Apģērba piedāvājums ir plašs, arī tehniskie palīglīdzekļi, mēbeles sagādāt ir grūtāk. Tam visam ir liels pieprasījums. Mums ir cilvēks, kurš ada zeķes, tās vedu uz bērnudārziem vai bērnunamu. Uzņēmēji gan ziedo arvien kūtrāk, — stāsta Jurijs.
Darbību turpina arī Latvijas Nedzirdīgo savienība. Dažas reizes mēnesī notiek kāds pasākums, ir psihologa konsultācijas, reizi nedēļā — laikrakstu lasīšana. Ja vajag, Jurijs visur ir klāt, lai atbalstītu savējos. Cilvēku gan paliek arvien mazāk, jo liela daļa devusies uz Rīgu, kur cilvēkiem ar dzirdes problēmām vieglāk atrast darbu.
Aizvadīto laiku Jurijs strādājis tirdzniecībā, bet, tā kā pagaidām dzīvesvietas tuvumā piedāvājuma šim darbam nav, pilda mājas apsaimniekotāja pienākumus, palīdz sezonas darbos citiem, bet ziemas periodā ir citas nodarbes. Tomēr gribas kaut ko pastāvīgāku.
Nav laika makšķerēt
Aiviekstietim patīk praktiskas lietas. Šovasar pie mājas uzmeistarojis lapenīti, kur var atpūsties visi kaimiņi. Kādi materiāli bijuši, tādus licis lietā, un dažu lietojums patiesi ir oriģināls. Piemēram, griestu dekorācija darināta no agroplēves. Arī dārza darbi Jurijam padodas. Kā jau lauku zēnam, darbu esot tik daudz, ka neesot laika aiziet makšķerēt! Dārzā gan viņš nespēj tikt līdzi mammai Maņefai, kurai jau būs 84 gadi. Mierā nosēdēt viņa nevarot ne mirkli — dārzs perfektā kārtībā, un kravu malkas šķūnī saliek divās dienās. Dod tikai darbu, un par to dēlam prieks, ka mamma tādos gados ir tik aktīva un kustīga! Tāds esot arī viņš pats.
Dzimšanas diena Jurijam ir kopā ar dvīņumāsu Tatjanu. Viņš smaidot teic, ka piedzimis stundu ātrāk un esot vecākais, kas dod savas priekšrocības. Māsa gan dažkārt “uzrūcot”, bet pats vienmēr priecājies, ka viņi ir divi. Kādu laiku Tatjana strādājusi un dzīvojusi Spānijā, kur grasās atgriezties. Arī Jurijs viņu tur apciemojis. Paticis ļoti, bet pats strādāt ārpus Latvijas gan negribot. Tomēr apskatīt pasauli viņam patīk. Vairākkārt devies kruīzā ar “Tallink” kuģiem uz Stokholmu, un tā ir viņam tuva pilsēta.
Savu māju Jurijs arī grib turpat dzimtajā pusē. Tajā viņš varētu ieguldīt savas prasmes, lai beidzot ir kas savs. Kā pats smej, pēc izjūtām viņam ir 19 gadu. Tomēr tagad tuvojas 20, un jāsāk domāt par kaut ko pastāvīgu. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Diviem labāk nekā vienam

Kategorijas