Katra diena — cīņa ar sistēmu

2019. gada 4. jūnijs 00:00

Starptautiskās bērnu tiesību aizsardzības dienas priekšvakarā Rīgā, Vērmanes dārzā, notika platformas “Piesaiste.lv” rīkots pasākums “Vienaldzība ir piekrišana”, kurā bērnu tiesību aizstāvji iestājās par bērnu tiesību īstenošanu, aktualizējot problēmas vairākās jomās. Pēc saieta notika gājiens no Vērmanes dārza līdz Krastmalai, kur pie Akmens tilta Daugavā vecāki, pasākuma organizatori un viesi iemeta ziedus piemiņai salauztajām dzīvēm un likteņiem.

Pieprasīs atkāpšanos
Saieta un gājiena organizatore, platformas “Piesaiste.lv” aktīviste Elīna Bataraga norāda, ka ir ļoti daudz nepilnību bērnu aizsardzības jomā, kuras varētu salīdzinoši vienkārši atrisināt, bet tas netiek darīts. “Ja bērnu tiesību aizstāvji netiks sadzirdēti, tiks pieprasīta atbildīgo amatpersonu atkāpšanās,” uzsvēra saieta organizatore.
Amatpersonas, “sistēmas bērni”, audžuvecāki un “īpašo bērnu” vecāki uzrunāja sabiedrību, valdību, pašvaldības un citus atbildīgos bērnu tiesību aizsardzības jomā, pievēršot uzmanību izglītības un medicīnas pakalpojumu pieejamībai, pakalpojumiem “īpašo bērnu” ģimenēm, no sabiedrības izstumtajiem “sistēmas bērniem”, “mūžīgajiem bērniem”, kā arī problēmām, ar kurām saskaras pilngadību sasniegušie “institūciju bērni”.
Ne vien Valsts kontroles ziņojums, bet arī skaudrie dzīvesstāsti, kas ik pa laikam nonāk sabiedrības redzeslokā, liecina, ka situācija bērnu tiesību aizstāvības jomā ir nepieļaujama, te jāpanāk pārmaiņas jau tagad. Pasākumā piedalījās, ar savu viedokli un pieredzi dalījās arī tiesībsargs Juris Jansons, “īpašo bērnu” mammas Jolanta Kalniņa, Evija Rācene un Ilze Sokolovska, “sistēmas bērns” Karīna Pētersone un reperis Deniss, Valsts sociālās aprūpes centra “Rīga” filiāles “Rīga” vadītāja Ilze Dzene, audžumammas Elīna Bataraga un Ārija Martukāne.
Iekļaujošā izglītība —
valsts standarts
Pasākuma rīkotāji teic, ka saiets ir tikai sākums tam, ko bērnu tiesību aizstāvji vēlas panākt. Pašlaik ir ļoti daudz jautājumu, kuri nav sakārtoti, lai gan tas reizēm prasa minimālus resursus. Rīkotāji ir apkopojuši tikai dažus no jautājumiem, kuros var saskatīt bērnu tiesību pārkāpšanu. Proti, jāvērš uzmanība izglītības pieejamībai, jo ikvienam bērnam ir tiesības mācīties viņam tuvākajā izglītības iestādē, izjūtot vienlīdzīgu attieksmi. Vēl aizvien bērnus ar īpašām vajadzībām, ar mācību traucējumiem, uzvedības traucējumiem cenšas “nostumt” uz internātskolām, nošķirt no ģimenes un sabiedrības. Vajadzīga jauna pieeja izglītības sistēmai, ir nepieciešams pilnveidot pedagogu sagatavošanas izglītības programmas. Pasākuma rīkotāji uzskata, ka jāpārtrauc skolu prestižu mērīt pēc vidējā skolēnu vērtējuma kvalifikācijas eksāmenos, ir jāizmanto citas mērauklas: cik skola ir atvērta “citādajiem” bērniem, cik tā ir pieejama, cik atbalstoša, daudzveidīga, un iekļaujošajai izglītībai ir jākļūst par valsts standartu.
Tāpat daudz problēmu joprojām ir medicīnas pakalpojumu pieejamībā — bērniem ir vajadzīgi profesionāli medicīnas speciālisti, jāstrādā pie kvalitātes standartiem. Speciālisti, pēc daudzu ģimeņu novērojumiem, ir, taču viņu darba kvalitāte bieži ir apšaubāma. Satrauc jautājums, kāpēc “sistēmas bērniem” medicīnas pakalpojumi tiek sniegti zemākā kvalitātē nekā tiem, kuri aug ģimenēs? Ir speciālisti, kuri “sistēmas bērniem” joprojām izraksta medikamentus absolūti nepieņemamās devās, tāpat nenotiek laicīga problēmas diagnostika, ārstēšana nenotiek tādā kvalitātē, kā varētu.
Kādēļ tam jānotiek cīņas veidā?
Pasākumā aktualizēja arī “sistēmas bērnu” jautājumus, kas vēl arvien nav sakārtoti. Valsts šim jautājumam piešķīrusi lielas naudas summas, sabiedrība ir bijusi dāsna ziedojumos, ātri “saražotas” “uzņemo-
šās” ģimenes, taču bērnunami joprojām turpina darboties, bet paralēli tiek veidotas jaunas institucionālās formas. Piemēram, internātskolas, diennakts pirmsskolas izglītības iestādes, atbalsta centri. Bērnu dzīves tiek grautas katru dienu. Gan valstiskā, gan sabiedriskā līmenī bērns joprojām nav centrā, vēl arvien nav izveidota solītā vienotā informācijas sistēma bērna ātrākai nokļūšanai audžuģimenēs.
Ļoti daudz problēmu joprojām ik uz soļa sastop vecāki, kuri audzina bērnu ar īpašām vajadzībām. Viegli nav vecākiem, kuri audzina bērnus ar vieglu garīgo atpalicību, nedz bērnu ar funkcionāliem traucējumiem vai dziļu garīgo atpalicību. Šādiem vecākiem vajadzētu nodrošināt iespēju saņemt tādu pakalpojumu klāstu, kas ļautu dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi un neapsvērt iespēju nodot savu bērnu valsts aprūpē, taču nereti vecāki ir spiesti to darīt. Vairākas ģimenes ir izvēlējušās lūgt valstij nevis naudu, bet pakalpojumu. Piemēram, asistentus, dienas centrus ļoti smagi slimiem bērniem, kvalitatīvu “atelpas brīdi”. Valsts sociālās aprūpes centriem par šiem bērniem maksā līdz 2000 eiro mēnesī, kamēr ģimenēm tie ir vien pāris simti eiro. Ir aktīvākas ģimenes, kuras, zinot savas tiesības, panāk lielāku atbalstu. Bet kādēļ tam ir jānotiek cīņas veidā? Kādēļ ģimenēm ir jāapmāca sociālie darbinieki par bērnu un vecāku tiesībām?
“Mūžīgie bērni”
Pasākumā aktualizēta vēl viena problēma — ko “mūžīgajiem bērniem” maina pilngadības sasniegšana? No valsts viedokļa bērns vairs nav bērns, bet gan rīcībspējīgs pieaugušais, līdz kāds no vecākiem tiesā iesniedz prasību atņemt bērnam rīcībspēju. Tie ir vairāki mēneši bez pabalstiem, tas ir neizprotams, ilgstošs tiesvedības process. Smagi slimiem, guļošiem, nespējīgiem reaģēt uz ārpasauli bērniem pēkšņi nevar notikt kardinālas pārmaiņas. Jāsaprot, ka “mūžīgie bērni” nekad nekļūs patstāvīgi, kāpēc tas ir jāpierāda? Šie procesi ir mokoši un pazemojoši, savukārt, ja šo jautājumu sakārtotu, daudziem vecākiem tas būtu liels atvieglojums, un arī ierēdņiem saruktu darba apjoms.
Tāpat uzmanība jāpievērš preventīvajam darbam — atbalsts nepieciešams ikvienai ģimenei, kura nonākusi krīzes situācijā vai grūtībās, taču sabiedrībā valda aizspriedums, kas atspoguļojas mūsu valdības lēmumos: preventīvajam darbam nav rezultātu, ģimenes nav glābjamas. Reizēm tik tiešām nav, bet ir ļoti daudz lielisku piemēru tam, kā izdodas saglabāt ģimeni. Lai to paveiktu, ar ģimenēm ir jāstrādā, pirms tās kļūst par smaga sociālā riska ģimenēm. Preventīvā darba pamatā ir jābūt sadarbībai starp ģimeni, skolu, ģimenes ārstu, sociālo dienestu un bāriņtiesu.
Raksta tapšanā izmantota portāla “P iesaiste.lv”
informācija

Viedoklis

Ginta Jakubovska, aizkraukliete, Kārlīša (9) mamma
— Piedalījos šādā pasākumā pirmo reizi, tik daudzpusīgs arī tiek rīkots pirmo reizi. Pasākuma rīkotāji uzsvēra — šāda sistēma bērnu tiesību aizsardzības jomā pastāv 50 gadus, un šajos gados nekas būtiski nav mainījies. Gan valsts, gan pašvaldības, gan sociālās institūcijas lielākoties strādā “ar papīriem”, taču patiesā situācija dzīvē ir pavisam citāda. Pasākuma mērķis bija arī aicināt atbildīgajās institūcijās strādājošos nesēdēt kabinetos, no papīriem un statistikas “iziet” reālajā dzīvē un salīdzināt — vai papīros rakstītais sakrīt ar realitāti?
Runājām un aicinājām saskatīt problēmas bērnu tiesību aizsardzības jomā, kas, pirmkārt, jau ir sabiedrībā — citādā nepieņemšana, negatīvā attieksme, nevēlēšanās atzīt, ka ir tik daudz problēmu, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc daudz kas līdz atbildīgajām institūcijām nemaz nenonāk. Ja sabiedrībā neaktualizē problēmas, nepievērš tām uzmanību, tad to nevar izdarīt arī atbildīgās institūcijas. Runājām ne tikai par ģimenēm, kurās aug īpašie bērni, bet arī par institūcijām, kurās bērni tiek ievietoti, īpaši svarīgi ir vērst uzmanību tam, kas bērnus sagaida pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas. Bērniem nav nekā, nav arī motivācijas dzīvot, tāpēc ir palielinājies pašnāvību skaits bērnu un pusaudžu vidū. Pasākumā stāstīja reālus piemērus no dzīves, kad mazgadīgi bērni jau ir narkomāni, un tā ir sabiedrības problēma, kas netiek pietiekami daudz aktualizēta.
Manā ģimenē aug dēls Kārlis, un viņš ir no tiem bērniem, kurš paliks bērns mūžīgi, līdz savam mūža galam. Kā mammai, kurai ir īpašais bērns, darbs man ir 24 stundas diennaktī, septiņas dienas nedēļā 12 mēnešu gadā — 365 dienas deviņu gadu garumā. Visu laiku kādam ir jābūt līdzās dēlam, viņš nav atstājams viens ne mirkli.
Šāda situācija ir daudzās ģimenēs, taču par to nerunā pietiekami skaļi, jo pierasts, ka tā ir tikai šo ģimeņu, vecāku problēma, ar ko jātiek galā pašiem.
Mans darba stāžs ir 31 gads, bet, tā kā pensiju rēķina no pēdējiem nostrādātajiem pieciem gadiem, es un citas māmiņas rēķinājām, ka tie varētu būt 100 līdz 200 eiro, ko saņemtu pensijā. Audzinot “īpašos bērnus”, par pilnas slodzes darbu nemaz nesapņojam, jo nepārtraukti jāatrodas bērna tuvumā, joprojām četras reizes dienā Kārlītim gatavoju, baroju viņu. Lai rastu atelpas brīdi, valsts ir “pretimnākoša” — auklītes ir apmaksātas par 1,40 eiro stundā, tikpat maksā arī par asistenta pakalpojumiem. Šobrīd valstī tiek aktualizēts jautājums par to, ka ģimenes loceklis nedrīkstēs būt asistents, jo tā esot liela peļņa.
Tikšanās reizē vecāki dalījās pieredzē arī tajā, ka stiprās mammas vienā brīdī salūst, jo pilnībā atdod sevi tikai šim īpašajam bērnam, viņa vajadzībām, no tā cieš gan pārējie bērni ģimenē, gan savstarpējās attiecības. Būtībā visiem ģimenes locekļiem, kuri ikdienā ir kopā ar īpašajiem bērniem, pienāktos apmaksātas psihologa vai psihiatra konsultācijas, jo, ilgstoši tā dzīvojot, kļūst ļoti smagi. Māmiņas sabeidz arī savu veselību, daļa vairs nespēj pilnvērtīgi strādāt veselības problēmu dēļ, līdz ar to mums nav nekādu sociālo garantiju.
Aktualizējām problēmu par “mūžīgajiem bērniem”, kāds ir arī mans Kārlītis — arī tad, kad viņam apritēs 18 gadi, viņš būs bērns, kuram vajadzīga palīdzība. Viņš ir atkarīgs no mums. Sasniedzot pilngadību, valsts pārstāj maksāt pabalstus vecākiem, kas ģimenei nereti ir vienīgie ienākumi. Šī ir liela, sāpīga problēma, sāku jau tagad domāt, kas mūs sagaida. Lai bērnu ievietotu sociālās aprūpes centrā, tas ir kā no sirds atraut gabalu. Tāpēc mēs aicinām pēc iespējas vairāk iesaistīties pašvaldības, lai radītu apstākļus, kuros bērni ar īpašām vajadzībām varētu atrasties pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai. Mammas cīnās par to, lai uz vietas būtu kāda iestāde, kur šo bērniņus atstāt kaut vai uz atelpas brīdi. Ja man bērns jāaizved uz otru Latvijas galu, vai es tās pāris dienas atpūtīšos? Nē! Es visu laiku domāšu, kā viņam tur iet, vai viņš ir paēdis, kā viņam klājas, vai viss ir kārtībā. Mēs gribam panākt, lai visi sociālie pakalpojumi ir pēc iespējas tuvāk mājai, tāpēc ļoti žēl, ka saietā bija ļoti maz pašvaldību un sociālo dienestu pārstāvju, bez kuriem šīs problēmas nevaram atrisināt.

Staburags.lv ARHĪVS

Katra diena — cīņa ar sistēmu

Kategorijas