Staburags.lv ARHĪVS

Mūža atvasarā bauda dabas skaistumu

Mūža atvasarā bauda dabas skaistumu

Vakar sēreniete Rūta Salmiņa atzīmēja 90. dzimšanas dienu. Sirmā māmuļa pārdzīvojusi izsūtīšanu, ilgus gadus smagi strādājusi kolhozā, izaudzinājusi trīs bērnus un tagad priecājas par mazbērniem un mazmazbērniem. Mūža atvasarā jubilāre novērtē dzīves sīkumus, priecājas par dabas skaistumu un jaunajiem iesaka apstāties un izbaudīt mirkli.

Dziedot himnu, neizdvesa ne skaņas
Rūtas kundze dzimusi Madonā. Tēvu pēc augstskolas absolvēšanas norīkoja darbā uz Ludzu, vēlāk ģimene pārcēlās uz Kandavu, kur Rūtas tēvu iecēla par arodskolas direktoru. Ar Kandavu jubilārei saistās siltākās bērnības atmiņas un pirmie skolas gadi. Kandavas muzejā joprojām apskatāmi Rūtas tēva fotoattēli, jo viņš tolaik bija aizsargu priekšnieks. 1941. gadā ģimeni izsūtīja uz Sibīriju. Rūtai tolaik bija 12 gadu, viņas brālim — seši. Brālis par braukšanu bija priecīgs, jo domāja, ka ģimene dosies ekskursijā. Vīrus no ģimenēm nošķīra, iesēdināja citā vagonā, solot, ka galamērķī satiksies. Rūtas tēva mūžs pārtrūka 1942. gadā, ģimene kopš izsūtījuma dienas viņu vairs neredzēja. Karam beidzoties, bērniem ļāva atgriezties dzimtenē. Pēc pieciem gadiem tālienē pavadītiem gadiem jubilāre ar brāli atgriezās Latvijā, Sērenē. Iespējams, lēmums neatgriezties Kandavā pasargāja no otrās izsūtīšanas 1949. gadā. “Mamma Sibīrijā iestādīja vairāk kartupeļu, ja gadījumā mēs atgriežamies. Paldies Dievam, mums nevajadzēja atgriezties,” tā laika notikumus atceras Rūtas kundze. Jubilāres mamma bija laba strādniece, tādēļ viņu uz Latviju palaida vien 1956. gadā. “Brīnos, kā mēs pirmajā Sibīrijas ziemā izdzīvojām, mira daudzi. Bijām vienā istabā kādi 20 cilvēki, gar sienām bija lāvas, uz kā gulēt. Nebija ne attiecīgu drēbju, ne apavu. Nopelnīt naudu nevarēja. Iemainījām kartupeļus pret siltākām drēbēm. Māte gāja uz kaimiņu kolhoziem, ceļa nebija, brida pa dziļu sniegu, uz kājām aptinusi deķus. Dabūja nedaudz maizītes, ko nesa bērniem. Tagad Likteņdārzā mātēm ir piemineklis. Sievietēm, kuras bērnu dēļ uzupurējās vairākkārt.”
Rūtas kundze mācījās Sērenes sākumskolā, pēc tam Jaunjelgavas vidusskolā. Tajā laikā jauniešiem bija jāstājas pionieros un komjauniešos, taču jubilāre tam pretojās. “Man bija pretestība pret valdošo režīmu. Kad visi dziedāja Padomju Savienības himnu, es tikai plātīju muti, neizdvesu nevienu skaņu,” stāsta sirmmāmiņa. Rūtas vectēvam piederēja 60 hektāri zemes. “Viņu uzskatīja par budzi, teica, ka esot uzurpējies. Apstākļi bija tādi, ka nevarēju turpināt skoloties. Iestājos kolhozā, kur viss mūžs aizvadīts grāmatvedībā. Mani sūtīja uz kursiem Valmierā, mācīja, ko un kā darīt. Tā arī līdz pensijai strādāju. Kad vectēvs atguva zemi Sērenē, novēlēja to manai mammai, mamma savukārt man.”
Saticības pamatā —
prasme piekāpties
Strādājot kolhozā, Rūta iepazinās ar šoferi Artūru. Tolaik glītajam vīrietim jau bija ģimene, taču viņš ieskatījās Rūtā un sāka viņu aplidot. Jubilāre ilgi pretojās, tomēr neatlaidīgais vīrietis panāca savu. Pāris mija gredzenus 1959. gadā. Salmiņi izaudzināja trīs bērnus, sagaidīja piecas mazmeitas, un tagad prieku sagādā trīs mazmazbērni. “Bērni raizes nesagādāja, bija paklausīgi un labi mācījās. Skolotāja pat izteica pateicību. Es daudz strādāju, bērnus audzināt palīdzēja mana mamma. Visu dienu biju kolhozā, pusdienlaikā skrēju govis slaukt, vakarpusē sauca mājasdarbi. Pat nesaprotu, kā to visu izturēju. Tagad jaunajiem, kas var darīt, kā grib, gribas teikt, ka strādāt jau vajag, bet arī atpūsties un atvēlēt laiku sev. Man sev nekad laika neatlika. Sapirku daudz grāmatu ar domu, ka pensijā lasīšu, bet arī tad laiks neatradās,” stāsta jubilāre. Lai gan daļa grāmatu tā arī varbūt paliks neizlasītas, neatņemama ikdienas sastāvdaļa ir divi iecienītākie laikraksti — “Staburags” un “Latvijas Avīze”. Kundze avīzes izlasa no pirmās lappuses līdz pēdējai. “Reizēm ar veselību ir, kā ir — pēdējos 20 gadus galva “šņāc”. Taču tad, kad es lasu, aizmirstu par sāpēm. Man ir sliktāka dzirde, vīram — redze. Viens otru kompensējam. Es viņam palīdzu ar acīm, sameklēju, kad kaut kas pazudis, bet, ja es neesmu sadzirdējusi, ko apkārtēji runā, viņš man izstāsta. Man ir grūti aiziet līdz pastkastītei, bet man ir personīgais pastnieks (mīļi paraugās uz vīru Artūru), kas zina, kad jāiet pēc avīzēm. Kad man atnes jaunāko numuru, es ļoti priecājos.” Kopdzīvē ar vīru Artūru aizvadīti 60 gadi. Rūtas kundze uzskata, ka saticības pamatā ir prasme piekāpties. Kā jau grāmatvede, jubilāre ir ļoti punktuāla un pedantiska. Joprojām tiek veikta mājas grāmatvedība, pieraksti, kuros Rūtas kundze atzīmē visu, kas todien noticis. Pierakstīti darbi, kas sākti, un laikapstākļi, kādi iepriecinājuši.
 Agrāk Sērenes pagasta “Miskās” darba netrūka. Bez lauku darbiem rūpes prasīja govis, cūkas, vistas. Laukos darāmā nekad netrūkst, vien ziemā var atļauties nedaudz piesēst un atvilkt elpu. Tagad saimniecība kļuvusi pieticīgāka, jubilāres mājas kļuvušas par ģimenei mīļu atpūtas vietu. Salmiņu pāri regulāri apciemo bērni un mazbērni. “Visu mūžu esmu gājusi, strādājusi un darījusi. Vecums nenāk viens, taču pati brīnos, ka nu jau nosvinēta 90. dzimšanas diena. Tagad, kad pati vairs neko daudz nespēju iesākt, varu paraudzīties apkārt, pavērot katru mazo puķīti. Daba ir tik skaista! Jaunajiem vienmēr saku — vērojiet dabu un baudiet dzimtenes skaistumu!”
Sveiks ar koncertu
Jubilejas dienā sirmmāmiņa saņēma sveicienus un laba vēlējumus, taču lielās svinības plānotas svētdien, kad “Miskās” pulcēsies gandrīz trīs desmiti tuvāko radiņu. Rūtas ģimenē visās paaudzēs lielā cieņā bijusi dziesma un dejas, tādēļ nozīmīgajā dzimšanas dienā viesi jubilāri sveiks ar koncertu. “Dēls, meitas un mazmazdēls spēlē mūzikas instrumentus, mazmazmeita jau pūš tauri!” Rūtas mamma dziedāja korī pie izcilā latviešu diriģenta Haralda Medņa un pie kordiriģenta komponista Emiļa Melngaiļa. Vokālās dotības mantoja Rūta un viņas meitas. Ģimenē no paaudzes paaudzē tika nodots Rūtas māmiņas pašdarinātais Kurzemes tautastērps. Ar to Dziesmu svētkos uzstājušās Salmiņu sievas četrās paaudzēs. Tautastērps bija līdzi Rūtas ģimenei arī Sibīrijā. ◆