Tev tas ir jādara!

2019. gada 31. maijs 00:00

475

Sava ceļa gājēja, spītīga un drosmīga — tāda, manuprāt, ir Nata. Par sevi gan viņa saka: “Ne ar ko neesmu ievērojama. Ir taču daudzi citi, kāpēc tieši par mani...” Pēc sarunas ar Natu man nebija ne mazāko šaubu, ka Starptautiskās bērnu aizsardzības dienas priekšvakarā tieši viņa, stāsts par ģimeni — trim bērniem, kuri mācās ne tikai pamatskolā, bet, pateicoties mammas neatlaidībai, cītīgi apmeklē arī mūzikas skolu, bija vispareizākā izvēle šim brīdim un vietai.

Uz Pilskalni Nata Vitkovska-Kaktiņa atnākusi no Liepājas. Uz dziļajiem laukiem leišmalē 90. gadu vidū viņas ģimeni atvilinājis vectēva atstātais mantojums — māja un zeme. “Man toreiz bija divdesmit gadu. Jaunības maksimālismā domāju — nu tik būs dzīve, līdz ar neatkarīgo Latviju viss ies uz augšu. Māja bija dzimtas leģendām apvīta — vecaistēvs bija labs stāstnieks. Vēstures notikumus stāstīja pārliecinoši, tie lika nešaubīties. Stāsti iedvesmoja,” saka Nata.
Kopš 2001. gada viņa strādā Mazzalves pagastā Valsts sociālās aprūpes centrā “Latgale”, ir interešu pulciņa vadītāja. Kā pati sevi sauc, māksliniece amatniece. Šeit strādājot, pasaulē nākuši visi trīs bērni — Beāte, Aksels un Lūkass. Puikas vēl mācās, bet meita jau pabeigusi arī Vecumnieku Mūzikas skolu, tagad dzīvo Liepājā.
Pirmais brauciens kā filmā
— Viegli vai grūti audzināt trīs bērnus?
— Nav tik viegli. Ja to pajautāsiet pēc desmit gadiem, kad viņiem būs pārgājis pusaudžu vecums, varbūt runāšu citādi.
— Kādēļ šāda izvēle — visiem apgūt mūziku?
— Atkal jāpiesauc mans vecaistēvs un viņa stāsti par to, kā te, Pilskalnes pusē, ritēja viņa bērnībā. Līdz 18 gadiem viņš šeit dzīvoja, pieredzēja zaļumballes, zināja, ka vai katrā mājā bija kāds, kas mācēja spēlēt kādu instrumentu. Šie stāsti tik ļoti kontrastēja ar to sabiedrību, kādu redzēju, kad atnācu uz Pilskalni. Senāk cilvēki viens otram darbā palīdzēja, kopā atpūtās, apmeklēja dažādus izglītojošus kursus — piemēram, kā pareizi saimniekot. Tas bija tik ļoti atšķirīgi no tā, ko redzēju. Tagad var teikt, ka šis novads ir Dieva aizmirsts. Gribēju, lai mani bērni redz ko citu. Atklājās, ka meitai ir laba dzirde, gandrīz vai absolūtā. Beigās jau sanāca, ka es neesmu vienīgā māte, kas bērnu vadā uz Vecumniekiem. Ir paprāvs bariņš — 11 bērni. No Pilskalnes gan mēs vienīgie, pārsvarā mazzalvieši. Sākums bija filmas sižeta cienīgs. Mūzikas skolā iestājāmies, bet naudas tikpat kā nebija. Mašīna bez tehniskās apskates, un ar tādu nekur neaizbrauksi. Tāpēc uz pirmo stundu aizbraucām ar stopiem. Meitai toreiz bija seši gadi. Tajā dienā vajadzēja arī uz Rīgu, sākumā braucām ar autobusu, bet tas līdz galam neaizveda. Pārsēdamies mikroautobusā, un arī tas pusceļā saplīsa. Divatā ar meitu aizgājām līdz lielajam krustojumam, kur nostopējām mašīnu.
— Šķēršļu bija daudz.
— Pirmajā gadā visu laiku aizņēmos mašīnu — no draugiem, radiem, paziņām, otrajā gadā viss pamazām sāka nokārtoties. Bērni vēl bija mazi, kādā brīdī viņiem sāka apnikt braukšana uz mūzikas skolu. Tikai vēlāk sāka saprast, cik tas tomēr bija svarīgi, vajadzīgi. Kad nesen Vecumnieku apvienotais jauniešu simfoniskais orķestris viesojās Spānijā, cilvēki bija pārsteigti par augsto sagatavotības līmeni, kāds ir Latvijas bērniem. Orķestri ar labām atsauksmēm novērtējuši arī mūzikas profesionāļi. Bet lielais darbs sastāv no mazajiem solīšiem — ikdienas mēģinājumiem, nedēļas nogalēm. Principā reti sestdienās, svētdienās esam mājās — vai nu jābrauc uz koncertu, vai ieplānots mēģinājums. Meita šobrīd dzīvo Liepājā, mācās mūzikas vidusskolā, bet joprojām brauc uz orķestra mēģinājumiem un koncertiem Vecumniekos.
Mēneši bez brīvdienām
— Arī jūsu ikdiena cieši saistīta ar bērniem un orķestri.
— Esmu arī šoferītis, un darba ir daudz. Jau četrus gadus ir grafiks, kā mēs, vecāki, vadājam bērnus. Iegādājos septiņvietīgu mašīnu, lai varētu aizvest visus. Izlīdzu arī Valles ģimenēm. Kopā ikdienā brauc 11 bērni. Ja mēģinājums no rīta, koncerts vakarā, nepārtraukti esmu klāt. Protams, tie ir arī izdevumi, pirmkārt, degvielai. Tās ir manas investīcijas. Ieguldītais dod rezultātu. Lielākais puika ir labs trompetists un šogad valsts konkursā ieguva trešo vietu. Viņam patīk tas, ko dara. Protams, pusaudzis, sarežģīts vecums, visādi gadās. Izaudzis, garš izskatās, kā pieaudzis cilvēks, bet galvā jau tie 14 vienalga ir. Mazais puika spēlē čellu, arī ar domu, lai vēlāk varētu spēlēt orķestrī.
— Vai tas nozīmē, ka pēc skolas viņi savu profesionālo darbību saistīs ar mūziku?
— To es nezinu. Meitas izvēle turpināt mācīties mūziku man bija liels pārsteigums. Tas tā nebija domāts — mūža izvēle. Protams, gadu no gada braucot, mācoties, viņi nogurst. Gada griezumā bijuši mēneši, kad nav nevienas brīvas sestdienas un svētdienas. Svētdienas rītā viņi sper zemi gaisā, dusmojas un saka — kāpēc man kaut kur jābrauc, kad es varēšu izgulēties!? Tas viss ir, bet, kad ir koncerti, kad ir augstas vietas konkursos, ir lepni, pašiem prieks. Ļoti cilvēcīgi — ir brīži, kad vajag pārvarēt sevi.
— Kādi ir maģiskie mammas vārdi, kas svētdienas rītā bērniem tomēr liek celties?
— Tev tas ir jādara! Arī man dažkārt negribas, arī man ir mēneši bez brīvdienām. Ja nav orķestra mēģinājuma, tad, piemēram, jaunākajam ir kora koncerts. Rīt ir Vecumnieku novada dziesmu svētki. Svētdien svētki ir Baldonē, un uz tiem jābrauc orķestra muzikantiem.
— Naudas trūkums ir viens no iemesliem, kādēļ ģimenes nevēlas bērnus vai arī nespēj viņiem dot pienācīgu izglītību.
— Uz Vecumnieku Mūzikas skolu braukāju jau 11 gadu. Ja tā visa nebūtu, naudu varētu novirzīt, piemēram, saimniecības lietām. Māja ir neremontēta. Te es atgriežos pie sākotnējās domas — ne tikai tas, ka viņi mācēs instrumentu spēlēt, ne tikai tāpēc, ka redz pasauli, ne tikai tāpēc, ka apgrozās citādā vidē. Tas ir vajadzīgs viņu turpmākajai dzīvei. Mēs šobrīd nedzīvojam pat ciemata centrā, bet gan mežā, 10 km no Pilskalnes centra. Mums apkārt nav neviena bērna un gandrīz neviena kaimiņa. Negribēju, lai bērni izaug tikai ar šādu pieredzi. Negribu nevienu noniecināt un aizvainot, bet tāda ir realitāte. Turpretī Vecumnieku Mūzikas skola ir ļoti inovatīva mācību, attieksmes ziņā. Par to paldies arī orķestra vadītājiem Solvitai Lokai un Aigaram Dziļumam.
Tētis bērnus nes kukaragā
— Dzīve laukos saistās ar fiziskām grūtībām.
— Dzīvojam vietā, kur pavasaros upe applūdina ceļu. Tētis bērnus ceļ pārplūdušajai vietai pāri. Nes kukaragā, lai tiktu uz skolu un vakaros atpakaļ. Pērn pavasarī ceļš tā uzburba, ka trīs kilometru posms kļuva neizbraucams. Nokrāvāmies ar skolas somām, instrumentiem un lukturīšiem, jo rīti un vakari bija tumši. Tā pavadījām bērnus, gājām pretī līdz vietai, kur viņus sagaidīja mašīna. Tā nav ikdiena, bet pavasari un rudeņi. Ceļš ir atstāts novārtā. Toreiz neizturēju un ierakstīju “Feisbukā”, ka maksāju nodokļus, bet ceļi ir briesmīgi. Par to saņēmu arī tādus komentārus, ka lauku ceļus vajadzētu uzart, lai visi čīkstuļi pārceltos uz pilsētām. Patiesībā tas ir jautājums, vai Latvijā patiešām visiem bērniem ir vienlīdzīgas tiesības uz izglītību, neraugoties uz to, kur viņi dzīvo.
— Jūsu dēli mācās Mazzalvē. Kāpēc ne Vecumniekos?
— Nav transporta. Laiku pa laikam, īpaši vecākais dēls man lūdzies, sakot, ka vēlas mācīties tur. Tas ir 60 kilometru liels attālums. Tuvākā sabiedriskā transporta pietura no mūsu mājām ir 10 kilometru. Varētu ar mašīnu vest līdz pieturai, tad kavētu pirmo mācību stundu. Esmu par to domājusi, un tas nozīmētu pārcelties dzīvot uz Vecumniekiem. Tās būtu arī darba problēmas. Puse vecumnieku strādā Rīgā.
— Mūsdienās daudz runā par bērnu tiesībām, piesaucot arī pienākumus. Vai arī jums jāsaskaras ar pretīrunāšanu?
— Ir, ir. Man viņi ir radoši, katrs personība un kā tāda arī uzvedas. No vienas puses, pati jau pie tā esmu vainīga — vēlējos, lai viņi ir personības. Tas gan vairāk attiecas uz mājas dzīvi. Arī manējie biežāk atceras par savām tiesībām, piemirstot par pienākumiem. Mūzikas skolā ar to gan nav problēmu.
Joprojām meklējam vainīgos
— Jūsu darbs nozīmē arī saskarsmi ar bērniem invalīdiem.
— Zinu vecākus, kas cīnās, neatdod šādus bērnus institūcijām. Viņi principā nesaņem nekādu atbalstu, jo tie 200 eiro mēnesī ir nekas. Ja bērnam ir smaga invaliditāte, viņš jāaprūpē 24 stundas diennaktī. Vai var būt runa par šādu bērnu tiesībām, ja vecāki ir finansiāli un garīgi izsmelti? Savulaik esmu strādājusi pie bērniem, kas tikai izskatās kā bērniņi. Vieni tikai spējīgi ēst, citi visu savu mūžu urbina sienu. Protams, rodas jautājums — kāpēc tā, kam mums tas, kāds no viņa pienesums sabiedrībai? Dievam droši vien ir plāni uz katru cilvēku. Varbūt Viņam ir plāns ar šiem cilvēkiem audzināt mūs. Varbūt. Bērni invalīdi, kuri tomēr dzīvē sasniedz kaut ko, piemēram, sportā, iedvesmo pārējos, tajā skaitā tos, kuriem ir rokas un kājas, bet, lai sasniegtu kādu mērķi, pietrūkst gribasspēka. Arī pie mums ir viens zēns, kuram daļēji strādā viena roka un viena kāja. Bet viņš grib, dara, piemēram, auž.
— Daudz dzirdēts par Skandināvijas valstu pieredzi bērnu audzināšanā. Tā būtiski atšķiras no Latvijas.
— Gadu strādāju Zviedrijā, biju auklīte četriem bērniem. Tā man joprojām ir mīkla — no pirmā skatpunkta šķiet, ka bērni tur ir izlaisti. Viņi drīkst darīt visu, dusmās pat tēvu iepļaukāt, bet viņš par to neko neteiks. Tomēr beigās visi izaug par labiem cilvēkiem. Turienes sabiedrība ir kā citā līmenī. Mēs te, Latvijā, vēl sitamies pa dubļiem.
Protams, arī viņiem ir problēmas. Bet, piemēram, ar slepkavu Breivīku joprojām ucinās, lai gan viņš būtu pelnījis nāvessodu. Zviedru paskaidrojums bija tik saprotams un tajā pašā laikā tik pārsteidzošs. Viņam, Breivīkam, jādod iespēja pierādīt, kāpēc nāvessods tomēr nav piespriests. Arī runājot par bērniem, mēs meklējam vainīgos, tiesājam viņus. Valda sodu sistēma. Tur, Zviedrijā, ir skaidrojoša, audzinoša sistēma. Neviens nav piedzimis par tēvu vai māti, dzīves laikā mēs pārņemam viņu pieredzi. Tomēr uzskatu, ka sabiedrība ir jāaudzina. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Tev tas ir jādara!

Kategorijas