Dārznieks, kuru gaida

2019. gada 31. maijs 00:00

817

“Ir vietas, kur mani gaida un mīl,” saka secietis Dzintars Kazakevičs. Viņu pazīst un gaida daudzviet, jo viņš vienmēr atved puķes. Tādas, kuras iepriecina acis, zied dārzā, uz balkona un arī kapiņos. Starp citu, ne tikai puķes, bet arī kāpostus, tomātus un gurķus stādīt vēl aizvien ir īstais laiks!

Dzintaru un Leldi Kazakevičus sastopu viņa mājas pagalmā Secē, kur patlaban viss zied — lilijas, leduspuķes, begonijas, petūnijas, solēnijas un vēl tādas un šitādas skaistules, kuru nosaukumus pat necenšos iegaumēt. Podos un kastēs saimnieki tās kārto tirgus dienai, un visapkārt valda pasakains skaistums. Ik pa laikam kāds iztraucē ziedu pagalma mieru — te vienam vajag leduspuķes, te citam uz balkona kārojas petūniju, te kāds praktiskāks viesis grib kāpostu stādiņus. “Par kāpostiem un tomātiem labāk zina Lelde,” saka saimnieks. Bet mēs runājam par puķēm.
Aizgūst biznesu
Dzintars stāsta, ka viņa dzimtā puse ir Madona, tad dzīvojis Staburaga pagastā, bet pirms vairākiem gadiem nopirkuši Līvānu tipa mājiņu Secē, kurp pārcēlušies un no nulles izveidojuši savu puķu un dārzeņu audzētavu.
Kāpēc sākuši audzēt stādus? “Viss aizsākās, kad palīdzējām Leldes tēvam, kurš saimniekoja Saukā,” stāsta Dzintars. “Strādāju celtniecībā Rīgā, bet brīvdienas pavadījām pie sievastēva, kurš audzēja stādus.

Daudz iemācījāmies, braucām uz tirgu Jēkabpilī, kur tolaik stādu tirdzniecība vedās ļoti labi. Šajā biznesā sākām iesaistīties aizvien vairāk, pamazām ieviesām savas idejas, un drīz blakus tēva samtenēm, cinijām un kāpostiem auga arī leduspuķes, petūnijas, kalibrahojas jeb sīkziedu petūnijas, kas tolaik vēl nebija tik plaši pazīstamas.”
Krāšņākās —
mātei
Puķkopis atzīst, ka pēdējos gados pircēju iecienītākās puķes ir leduspuķes, begonijas, solēnijas — krāšņākās no begoniju dzimtas puķēm. “Jau ierasts, ka tās ir kapu puķes, taču tikpat skaisti tās izskatās apstādījumos,” saka viņš. Cilvēkiem patīk arī nokarenās petūnijas lielajos puķupodos, īpaši sīkziedu, jo tām nav jāizplūc pārziedējušie ziedi, kuri atņem spēku, kā tas ir lielziedu petūnijām. Tirgū pirmās parasti nopērk krāšņākās, lielākās un dārgākās puķes podos, īpaši daudz tās pērkot Mātes dienā. “Nevienam nav žēl mammai uzdāvināt patiešām skaistu un krāšņu puķi, kura ziedēs un iepriecinās visu vasaru,” novērojis stādu pārdevējs.
Lelde un Dzintars audzē arī tomātu, paprikas, aso piparu un kāpostu stādus. Viņiem ir arī piparmētras, gurķu un kabaču stādi. Dārznieks atklāj, ka tomātu stādu, ja to audzē no hibrīda sēklām, kā to dara viņi, audzēšana īpaši neatmaksājas. “Sēkliņa maksā 20—30 centu, vēl podiņa un kūdras cena, apkure, līdz ar to viena stādiņa pašizmaksa jau ir ap 70 centu, un šādā cenā to arī pārdodu,” stāsta Dzintars. “Vairumā tomātu stādus vairs neaudzējam, tikai tik daudz, lai pietiek tiem cilvēkiem, kuri prot novērtēt, ka no profesionālām sēklām izaudzētais stāds ir daudz ražīgāks un izturīgāks.”
Dārzkopji atzīst, ka labam stādam svarīga arī kvalitatīva augsne un mēslojums, un viņi ar to neskopojas, piemēram, lielajos puķupodos jau pievienots papildu mēslojums, lai augs aug kupls un krāšņi zied.
Sezona bez gala
Kad jautāju, vai stādu audzēšana ir grūts darbs, Dzintars nosaka: “Nežēlīgs! Bet daudzi to nenovērtē, vēl pajautā: vai var tās leduspuķes dabūt lētāk? Mīļo cilvēk, kur vēl lētāk, ja esmu to audzējis un lolojis kopš ziemas vidus! Vispirms istabā, tad siltumnīcā, kura jākurina dienu un nakti. Pārstādu, laistu, loloju…” “To sapratīs tikai tie, kuri paši ir smagi strādājuši, lai kaut ko izaudzētu, sasniegtu,” piebilst Lelde.
Dzintars atklāj, ka stādu audzētājiem darba sezona sākas janvāra pirmajās dienās, kad sēj puķes. Begonijas un solēnijas viņi audzējot no spraudeņiem, jo tad jāiegulda mazāk darba — spraudeņi jāstāda martā, un pēc pāris mēnešiem jau var tikt pie ziedoša auga. “Dārzkopja sabiedrotais ir saule, bet šogad martā tās bija maz, līdz ar to augu attīstība un ziedēšana aizkavējās, arī malkas apkurei vajadzēja vairāk,” stāsta Dzintars.
Kad puķu stādus pārdod un siltumnīcā atbrīvojas vieta, pakāpeniski stāda gurķus un tomātus. Tad ir zemeņu, dārzeņu un kartupeļu, tad kāpostu laiks. “Mums sezona nebeidzas visu gadu, ir tikai daži mēneši, kad nav tik smagi jāstrādā,” saka dārzkopis.
Savā saimniecībā apmēram 90 procentu darba viņi paveic divatā, turklāt Lelde vēl strādā par skolotāju. Lielākajiem sezonas darbiem pieaicina palīgus. “Lai atvieglotu dzīvi, mums vajadzētu algot pastāvīgus strādniekus, taču nodokļu slogs ir tik liels, ka nevaram to atļauties,” atzīst mazais uzņēmējs. “Reizēm nolaižas rokas, jo visus ziemas mēnešus reāli strādājam bez peļņas, ieguldām lielus līdzekļus, aizņemamies naudu, kura jāatdod. Starp citu, to visu var zaudēt vienā naktī, ja noguli un nepieliec siltumnīcas krāsnī malku. Labi, ka man ir tik laba un apzinīga sieva, kamēr es nogurumā mēdzu pat nedzirdēt modinātāju.”
No Ērberģes
līdz Kārsavai
Pašam dārzniekam arī jāmeklē, kur stādus pārdot, tāpēc vai ik dienu viņš brauc tirgoties uz tuvākām vai tālākām vietām, bet nedēļas nogalēs viņu var sastapt lielajos pilsētu gadatirgos. “Vairāk braucu uz Latgales, Zemgales pusi,” stāsta Dzintars. “Apmeklētības ziņā labākais ir Viļānu un Kārsavas tirgus — to dēļ lielākoties viss arī tiek audzēts.”
“Protams, iztikai nopelnām, bet patlaban ar stādu audzēšanu bagāts nevari kļūt,” nosaka Dzintars. “Stādu tirgu “bojā” lielveikali, bet cilvēki tāpat agrāk vai vēlāk pārliecinās, ka skopais maksā divreiz.”
“Ir vietas, kur mani gaida un mīl,” nosmej stādu audzētājs. “Pļaviņas, Valle, Ērberģe — turp allaž braucu ar prieku un pasmaidu, kad pircēji mani sauc par Puķu Ansi. Tirgus ir arī vieta, kur var satikt interesantus cilvēkus, parunāties, un ir patīkami, ja cilvēki tevi gaida.” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Dārznieks, kuru gaida

Kategorijas