Nevar atļauties nezināt

Inta Sīpola, arodorganizācijas “Kaskāde” priekšsēdētāja un Latvijas arodbiedrības “Enerģija” priekšsēdētāja vietniece

2019. gada 28. maijs 00:00

427

Eiroparlamenta vēlēšanas, kas bijušas aizvadītās nedēļas nozīmīgākais notikums, jau garām. Arī es devos balsot un izvēlējos to darīt īstajā vēlēšanu dienā. Tas ir svarīgs notikums, neraugoties uz to, ka Latvijai ir tikai astoņas deputātu vietas. Pēdējo gadu pieredze rāda, ka tie, kuri tur patiešām strādā, ir pamanīti un daudz ko paveikuši. Ir arī negatīvi piemēri, bet lielākā daļa tomēr darbojas Latvijas labā. Skumji, ka nespējam atrauties no dīvāna, lai aizstaigātu līdz vēlēšanu iecirknim. Ja būtu aizgājuši kaut puse no balsstiesīgajiem, rezultāts, šķiet, būtu Latvijai labvēlīgāks, vēl par kādu kaimiņvalsts interešu pārstāvi mazāk. Kaut es personīgi varu būt apmierināta — manis izvēlētie cilvēki astoņniekā ir iekļuvuši.
Turpinās arī gatavošanās nākamā Valsts prezidenta vēlēšanām. Uzskatu, ka konkurencei jābūt. Lai arī dažam kandidātam ir tikai pāris atbalstītāju, pozitīvākais, ka tādējādi viņi parāda savu pozīciju, viedokli vai kritiku, ko sadzird. Domāju, tautai nevajadzētu vēlēt Valsts prezidentu, jo nepietiekama izvērtējuma dēļ izvēle ne vienmēr būtu labākā. Deputātiem tomēr ir vairāk informācijas, un joprojām naivi ceru, ka lielākajai daļai tautas kalpu ir svarīgas tautas intereses. Ir dzirdēts viedoklis, ka Latvijai varbūt nemaz nevajag Valsts prezidentu. Domāju, ka tomēr vajag gan, jo itin bieži noder ne tikai kā valsts reprezentācijas persona. Tas ir vēl viens cilvēks ar skatu no malas uz daudziem lēmumiem. Saeimas deputātu skaitu gan varētu samazināt, jo viņi mums izmaksā visai dārgi, un daļu pat nevar pamanīt. Turklāt balsojumā tādu pozīciju kā “atturas” vispār vajadzētu izņemt, jo viedoklis var būt tikai par vai pret. Ja esi deputāts, viedoklim jābūt, jo nevar atļauties nezināt, kāpēc balso. Ja tā nav, neesi savā vietā.
Jau vairākus gadus strādāju par arodorganizācijas “Kaskāde” priekšsēdētāju. Kopš esmu ievēlēta arī par Latvijas arodbiedrības “Enerģija” vadītāja vietnieci, darbojos tikai arodbiedrībā, jo lielās slodzes dēļ atteicos no darba “Latvenergo”. Latvijas arodbiedrībā “Enerģija” apvienojušies lielākā daļa Latvijas enerģētikas nozarē strādājošo darbinieku, tai skaitā arī no “Rīgas Siltuma” un “RER”, ne tikai no AS “Latvenergo”, AS “Sadales tīkls”, AS “Augstsprieguma tīkls”. Darāmā arodbiedrībai pietiek. Koncernā “Latvenergo” notiek aktīva darbinieku skaita samazināšana, un, no arodbiedrības viedokļa raugoties, ne viss ir tik gludi, kā vēlētos. Iesaistāmies un pārstāvam katra mūsu biedra intereses, lai rastu pēc iespējas labāku risinājumu. Tā kā šajā sistēmā strādāju jau sen, redzu, ka visi notikumi virzās pa apli, jo kaut kas līdzīgs jau ir pieredzēts. Tehnoloģijas daudz ko maina, un ir vietas, kur cilvēka darbs vairs nav tik daudz nepieciešams, kā arī uzņēmuma vadībai ir savs skatījums uz darba procesiem, bet laiks rādīs, vai tas bijis labākais risinājums. Viens ir visu salikt uz papīra, bet cits — kā tas reāli darbosies. Gribētu saprast, par cik palielināsies laiks, kad “Sadales tīkls” varēs novērst avārijas situācijas šajos optimizācijas apstākļos. Domāju, ka krietni.
Var teikt, ka, runājot par savām darba tiesībām, cilvēki kļuvuši izglītotāki, bet mazvērtības kods mūsos tomēr ir ļoti dzīvs. Daļa apzinājušies to, ka, turot savu muguru taisnāku, ir lielākas iespējas, ka viņus sadzirdēs, bet tomēr lielā daļā ir šīs bailes — pateikt savu viedokli, iebilst pret konkrētiem apstākļiem. Dažkārt nav saprotams, kāpēc tā, jo nevar sodīt darbinieku, ja viņš pret kaut ko iebilst, un aizstāvībai ir arodbiedrība. Kad citi redz, ka tas darbojas, arī kļūst aktīvāki, bet pilnībā pārliecināt cilvēkus, ka viņi nav beztiesiski, tomēr ir ļoti grūti. Kamēr paši nesaņems spēku pateikt “nē”, netaisnība turpināsies.

Šobrīd ļoti aktuāls jautājums ir par obligātajām veselības pārbaudēm, kurā esam vienisprātis ar darba devēju. It kā jau sākotnēji viss ir kārtībā — šī ir iespēja pārbaudīt veselību, kas ir labi gan darba ņēmējiem, gan devējiem, ja vien arodārsti godīgi izdarītu savu darbu līdz galam. Problēma ir saistībā ar redzes pārbaudi, kuru veic saskaņā ar darba devēja norādītajiem riska faktoriem, bet atzinuma nav. Tad kāda jēga šai pārbaudei, ja darba devējs netiek informēts par rezultātu un nepieciešamajiem darba aizsardzības līdzekļiem, lai darbinieks varētu droši strādāt? Ja ir darbs ar datoru, tad ir ieraksts, ka nepieciešamas brilles, bet ir arī citas riska grupas, piemēram, tie, kuri strādā lielā augstumā. Ja viņiem drošai darba pienākumu veikšanai nepieciešamas brilles, tad arodārstam tā arī vajadzētu norādīt, bet viņi nezin kāpēc to nedara, un darba devējs nav informēts. Šī ir problēma, pie kuras aktīvi strādāju jau pāris mēnešu — lai arodārsti godprātīgi darītu savu darbu, un padoties negrasos. Citādi darba devēja izstrādātā darba aizsardzības sistēma zaudē jebkuru jēgu.
Izveidota Saeimas izmeklēšanas komisija, kas vērtēs obligātā iepirkuma komponentes (OIK) ieviešanu. Arodbiedrībā šajā jautājuma strādā citi kolēģi, un viens ir arī šīs komisijas sastāvā. Savulaik OIK bija pieņemta politisku motīvu vadīta, un man kā elektrības lietotājai gribas teikt, ka vajag likvidēt, tomēr tik vienkārši tas nav. Ja gribam enerģētikā būt tik zaļi, cik Eiropa prasa, jārēķinās ar mazajiem ražotājiem, kuri iekļauti šajā sistēmā. Te jāvērtē katrs konkrēti, un valdībai ir sarežģīts uzdevums pieņemt risinājumu, lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva.
Latvijā elektroenerģijas cenas īpaši zemākas nevar kļūt, lai arī ekonomikas ministrs paziņojis, ka mājsaimniecībām tās jāsamazina. Uz to skatos ar lielām bažām, jo to izdarīt nebūs viegli. Izmaksu samazināšana jau notiek, bet, vai tas var dot šo 10 — 20 procentu samazinājumu, ļoti šaubos. Ja dzīvojam kā viendieņi tad, jā, bet, izvērtējot visu, nē. Salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju, cenas mums patiesi ir augstākas, bet Latvijā šobrīd sistēmas modernizācijā tiek ieguldīta ļoti liela nauda, kas palielina izmaksas, bet dod noteiktu drošību. Kaimiņvalstīs nekas tāds vēl nenotiek, bet nekas jau nav mūžīgs. Tā ka viņiem viss vēl priekšā, jo viss ir sasaistīts.

Šobrīd ir sajūta, ka dzīvē viss notiek tik ļoti ātri un nav iespējams izsekot visiem notikumiem. Iepriekš man saruna ar “Staburagu” bija, kad “Kaskāde” saņēma Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības apbalvojumu kā labākā nozares arodorganizācija 2015. gadā. Arī savienības Latvijas simtgades pasākumā Latvijas arodbiedrības “Enerģija” arodorganizācija “Kaskāde” atzīta par labāko 2018. gadā. Ikdiena man daudz saistīta ar izbraukumiem, un vienmēr prieks atgriezties Aizkrauklē, kas ir sakopta pilsēta. Ikdienā bieži to nepamanām, jo pie labā ātri pierod, lai arī darāmā vēl daudz.

Staburags.lv ARHĪVS

Nevar atļauties nezināt

Kategorijas