Dzimšanas diena starp ābeļu un ceriņu ziedēšanu

2019. gada 24. maijs 00:00

407

Dzimšanas diena starp ābeļu un ceriņu ziedēšanu

Vakar, 23. maijā, dzimšanas dienu svinēja skrīveriete Inese Ozoliņa. “Cik vien sevi atceros, manā mūžā ir bijis tikai viens lietains 23. maijs, visi pārējie vienmēr ir saulaini un vasarīgi, tāpat kā šodien. Man nepatīk ļoti karstas vasaras un ļoti aukstas ziemas, vislabāk jūtos pavasarī, maijā,” teic jubilāre. Inese ir rakstnieka Andreja Upīša memoriālmājas galvenā speciāliste jau vairāk nekā
20 gadu.

Dzīvojušas “uz koferiem”
Jubilāres dzimtā puse ir Ogres rajona Rembates ciems, kur pabeigusi astoņgadīgo skolu, vēlāk — Lielvārdes vidusskolu. “Kā šodien atceros, ka 9. klasē atbraucām ekskursijā uz Andreja Upīša muzeju. Pēc 8. klases vasarā obligāti bija jāizlasa “Zaļā zeme”, un atceros ekskursiju, it kā tas būtu noticis tikai vakar. Muzeja vadītāja mūs veda gar mājas galu uz veco ābeļdārzu, braucām uz kapsētu, arī uz “Brīviņiem”. Šodien domāju — es taču daru tāpat!” teic skrīveriete.
Uz Skrīveriem pārcēlusies, kad mamma nopirkusi māju tieši pretī muzejam, tas arī pamazām radījis interesi. Muzejs pāri ceļam, Inese bieži ienākusi paskatīties, tā muzeja vadītāja vēlāk piedāvājusi darbu. “Esmu piedzīvojusi juku laikus, kad 1995., 1996. gadā nācās dzīvot tikpat kā “uz koferiem” — sabiedriskā doma un nostāja bija, ka Upīti nevajag, noliedza viņa darbus. Tad Nacionālajā teātrī iestudēja “Zaļo zemi” un pamazām kaut kā viss norima, laikam jau saprata, ka Upīts ir paliekoša vērtība latviešu literatūrā. 1998. gadā sāku strādāt patstāvīgi, viss muzejā palika manā atbildībā, jutos kā kucēns, kas iemests aukstā ūdenī, — kā māki, tā peldi! Pirmo gadu man bija ļoti, ļoti liels glābējs un palīgs skolotājs Leonīds Antons. Viņam varēju lūgt padomu, palīdzību, konsultējos, kad nebiju par kaut ko pārliecināta,” atceras Inese.
Laiks ir apstājies
Jautāta, kas pa šiem vairāk nekā 20 gadiem, kopš viņa te strādā, muzejā mainījies, Inese teic, ka tikpat kā nekas. “Ja jau te ir memoriālais muzejs, tad cenšamies saglabāt maksimāli visu tā, kā tas ir bijis rakstnieka dzīves laikā, neko daudz mainīt nevar. Pirmie gadi, kad sāku strādāt, pilnībā pavadīti muzejā, jo lielākais darbs ir to uzturēt, jārūpējas par temperatūru un gaisa mitrumu, lai nebojājas mēbeles un citi eksponāti. Patiesībā māja un lietas vislabāk saglabājas, ja tajā ir kustība, dzīvība, ja tā ir apdzīvota. Muzejs ir muzejs, protams, ka te nedzīvojam. Te ir apstājies laiks, man pat pulksteņi neiet — neiet ne Upīša pulksteņi, ne mani, esmu mēģinājusi likt kabinetā elektroniskos pulksteņus, taču tie paiet īsu brīdi un apstājas,” atklāj jubilāre.
Interesanti, ka Andrejs Upīts Inesei ir mīļākais latviešu rakstnieks no skolas laika, īpaši tuva ir arī “Zaļā zeme”, ko pirmo reizi izlasījusi divos vakaros. “Nezinu, kā citi nevar izlasīt. Man prieks, ka pēc ekskursijas pie manis pienāk cilvēks un saka — man mājās kaut kur ir jābūt “Zaļajai zemei”, tagad nevaru sagaidīt, kad ātrāk tikšu mājās, gribu to izlasīt. Ja man tā pasaka muzeja apmeklētājs, tas ir gandarījums, jo ir izdevies ieinteresēt cilvēku, esmu trāpījusi desmitniekā,” teic skrīveriete.
Ar Andreju labi saraduši
Muzejā strādājot, netrūkst savu “spoku” stāstiņu. Esmu pieradusi, ka muzejā bez manis ir vēl kāds. Gar visiem četriem mājas stūriem liela vēja un negaisa laikā ir krituši koki un lieli zari, bet tie vienmēr nokrituši tik precīzi, it kā nomērīti, lai māja paliktu neskarta,” stāsta Inese. Tādos brīžos tiešām liekoties, ka māju nudien kāds sargā. “Esmu pārliecināta: Andrejs tur rūpi par savu māju joprojām. Viens no gadījumiem — 2001. gadā mājai mainījām jumtu, un toreiz viņš (Andrejs Upīts) bija ļoti satraucies par notiekošo. Māja ar norautu jumtu zem klajas debess. Atceros kā šodien — tas bija ceturtdienas rīts, mājai jumts noplēsts, taču, pirms slēdzu to ciet, pārstaigāju telpas, zinu, ka man viss bija kārtībā. No rīta sastingstu, ieraugot, ka bufetes durtiņas ir vaļā, jo tām pretī ir ierīkota signalizācija, kas “ķer” kustības. Neko nav noķērusi! Pats interesantākais, ka durtiņas ir stingri aizspiestas ciet ar papīrīti, tās verot, paraujot, papīrītis krīt lejā, bet te — durtiņas vaļā un papīrītis akurāti stāv plauktiņā. Kamēr mājai uzlika jaunu jumtu, šādu skatu redzēju divreiz. Tā kā aiz durtiņām bufetē ir karafe ar glāzītēm, nosmējām, ka Andrejs tik ļoti satraucies par notiekošo, ka nācis pa nakti grabināt savu karafīti. Tādu stāstu ir daudz, esmu dzirdējusi klaudzam durvis, čīkstam kāpnes uz otro stāvu, lai gan zinu, ka ēkā esmu viena. Pa šiem gadiem varu teikt, ka ar Andreju labi sadzīvojam, esam saraduši. Man pat ir tāda drošības sajūta, ka neesmu te viena, māju visu laiku kāds pieskata un sargā. Kad nāk vētra vai negaiss, zinu, ka varu paļauties,” smaidot teic Inese.
Sagaidījusi sešus mazbērnus
Jubilāre atceras, ka kopš bērnības laikapstākļi dzimšanas dienā ir krietni mainījušies. Atceras, ka, beidzot 8. klasi, pēc pēdējā zvana ar klasesbiedriem gatavojušies eksāmeniem, sēdējuši zem kļavām un uz kladītēm biruši kļavu ziedi. Tagad kļavas nozied mēnesi agrāk, tieši tāpat kā kādreiz liepas ziedēja jūlija vidū, tagad — pēc Jāņiem. “Atceros, ka bērnībā dzimšanas dienas ļoti gaidīju, vairāk nevis tāpēc, ka būs dāvanas, bet tāpēc, ka kļūšu par gadu vecāka, lielāka. Apmēram 25 gadu vecumā aizdomājos, vai arī tagad priecājos par katru gadu, kas nāk klāt? Laikam jau nē. Jubilejas ar lielu vērienu nesvinu, taču ģimenes lokā atzīmējam. Meitai dzimšanas diena ir 9. maijā, 18. maijā man vārdadiena un 23. — dzimšanas diena, savukārt 29. maijā dēlam ir dzimšanas diena. Protams, patīkami, kad mani apsveic un atceras, pirmos sveicienus vakar saņēmu no brālēna jau vienos naktī,” stāsta jubilāre.
Inesei ir trīs bērni — Lāsma, Raivis un Jānis, sagaidījusi arī sešus mazbērniņus. Kopā ar vīru Aivaru labprāt darbojas muzejā, kur darāmā un vīrieša rokas nekad netrūkst. “Kādreiz daudz adīju, ļoti patīk adīt zeķes un zeķītes, taču šobrīd šuju. Tas palīdz “atslēgties” no darba muzejā, taču šūšanas procesā jādomā, ko daru un kā, tāpat acis ir saspringušas, taču kleitas jāšuj. Lielākoties sev esmu uzšuvusi visu — no kleitas līdz mētelim un kažokam, arī meita pirms pasākumiem vienmēr pasūta jaunu kleitu. Jāšuj!” atklāj jubilāre. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Dzimšanas diena starp ābeļu un ceriņu ziedēšanu

Kategorijas