Staburags.lv ARHĪVS

Radošā mūza atnāk 79 gadu vecumā

Ginta Grincēviča

2019. gada 17. maijs 00:00

283
Radošā mūza atnāk 79 gadu vecumā

Klajā nākusi jaunjelgavieša Arvīda Toča otrā dzejoļu grā­mata “Dzīves raibumi 2”, tās atvēršanas svētki notiks Jaunjelgavas pilsētas bibliotēkā 24. maijā pulksten 14. Arvīdam ir astoņdesmit gadu, dzejot sācis nesen. Radošais process ir tik organisks un plūstošs, ka jau uzrakstīts vairāk nekā 500 dze­joļu.

Patiesums, atziņa un secinājums
— Kā jūs piemeklēja radošā mūza?
— Līdz 79 gadiem nebiju uzrak­stījis nevienu rindiņu. Pirms diviem gadiem rudenī kritu un salauzu elkoni. Atgriežoties mājās, nebija, ko darīt. Piesēdos pie datora un nedaudz paķimerējos ar vārdiem. Kaut ko dzēsu, kaut ko atstāju. Man bija ieplānota vizīte pie frizieres, atļāvos viņai nolasīt pašsacerēto dzejoli. Viņai patika, mudināja iesākto turpināt. Teica: “Arvīd, raksti!” Uzrakstīju vienu, tad nākamo un turpināju. Man “prasās ārā”! Atliek piesēsties, un idejas nāk ar vilni. Puse ir fantāzija. Es nejūsmoju par puķītēm un mākoņiem. Manos dzejoļos ir konkrētība, patiesums, atziņa un slēdziens. Katra četrrinde veltīta konkrētai tēmai. Maz ir humorisku dzejoļu.

 Friziere Elga par manu jauno aizraušanos pastāstīja vietējai dzejniecei Birutai Čūderei. Mani uzņēma “Daugavas dardedzes” biedru pulkā.

— Kur smeļaties iedvesmu un idejas jauniem dzejoļiem?
— Visapkārt. Skatoties ziņas, mani var piesaistīt viens vārds. Līdzās vienmēr ir papīrs un pildspalva. Līdz “Panorāmas” beigām dzejolis jau gatavs. Domas lidojums ir ātrs, grūtāk ar roku tikt līdzi un paspēt pierakstīt.
— Jums ir svarīgi, lai dzejoļi aiziet tautā?
— Man ir klade ar vairāk nekā 500 dzejoļiem. Varētu izdot vēl vienu grāmatu! Man patīk rakstīt, es gribu to darīt un daru. Taču sāp, ka dzejoļi neaiziet pie cilvēkiem. Jēkabpils tipogrāfijā “Erante” pasūtīju 30 savu dzejoļu grāmatas eksemplārus. Šis prieks izmaksāja 540 eiro. Tās ir divas pensijas! Man paliek sviestiņam, bet maizītei vairs neiznāk. Labi, ka ir sieviņa, kas padalās.
 Esmu radis arī citu veidu, kā cilvēkus iepazīstināt ar dzejoļiem. Ik dienu kādu publiskoju savā “Facebook” profilā.

 Nākotnē luterāņu draudze plāno izdot ticības dzejoļu sējumu. Esmu iedevis arī savus sacerējumus. Ja viss izdosies un grāmata nāks klajā, tā būs nodrukāta diezgan lielā tirāžā.

— Grāmata “Dzīves raibumi 2” tiks tikai dažiem?
— Man palicis tikai viens eksemplārs. Dažas nonāca pie radiņiem, draugiem, manas dzejas cienītājiem. Vienas grāmatas pašizmaksa ir 18 eiro. Par šādu summu dažas arī pārdevu interesentiem. Viens eksemplārs lasītājiem būs atrodama Jaunjelgavas pilsētas bibliotēkā. Drīzumā būs arī grāmatas prezentācija. Ja kāds vēlas grāmatu savā īpašumā, to var pasūtīt.
“Muldēju par desmit mēmajiem”
— Ar ko saistīta jūsu profesionālā darbība?
— Esmu Krustpils puika. 1956. gadā beidzu Kultūras pils darbinieku tehnikumu. 1964. gadā Kras­nodaras Mākslas akadēmijā izmācījos telpu dizainu. Tolaik dienēju Sočos. Man patika zīmēt, veidot un taisīt. Ar armijas starpniecību tiku Mākslas akadēmijā. Vēlāk pārgāju uz neklātieni. Latvijā dizains vēl bija zīdaiņa autiņos. Mākslinieka noformētāja amats bija ienesīgs. Strādājot izbraukāju visu Latviju, neesmu bijis tikai Liepājā. Zināju visus kolhozus, priekšsēdētājus un partijas sekretārus. Strādāt bija viegli. Krievu laikā prasības visiem bija vienas — morāles kodekss, goda plāksnes, ziņojumu stendi. Man bija gatavi trafareti. Viena puse tādā krāsā, otra citādākā ar noformējumu. Līgumu ar darba devēju noslēdzu uz mēnesi, jau pēc nedēļas viss bija gatavs. Vēlāk Krustpils mākslinieciskās noformēšanas darbnīcā biju vadītājs. Tā tie darba gadi pagāja.
— Kurā brīdī jūsu ceļam pievienojās dzīvesbiedre?
— Tas bija kapitāli interesants gadījums. Māsa bija galvenā grāmatvede Jaunjelgavas patērētāju biedrībā. Es tolaik spēlēju akordeonu un dziedāju. Reizēm gadījās pa divām kāzām vienā dienā, mašīnas gaidīja uz abām pusēm. Māsa uzaicināja mani biedrībā nospēlēt balli. Jaunjelgavā bija tāds Ainis Antons, viņš man ballē stāsta, ka aprīlī būs dzimšanas diena, paliks 50 gadu. Vai es nevarot atbraukt uzspēlēt. Teicu, ka varu, un aizmirsu. Viendien atpūšos mājās, zvana telefons. “Arvīd? Te Ainis!” Prasu: “Aina?” “Nē, Ainis, atceries? Solījies uz manu 50. jubileju atbraukt.” “Vai man meitene būs?” Būs! Atbildēju, ka pēc stundas būšu klāt. Sekcijā stāvēja “polšs”, bija pabeigta, bet vēl nenožuvusi glezna. Piesitu līstītes, finierī iekšā un dāvana gatava. Nostopēju mašīnu un tiku līdz Skrīveriem. Lejā kā reizi stāvēja kuģītis. Pārcēlos pāri un biju pie Aiņa jau pēc 40 minūtēm. Svinības. Atnāca Lidija, viņu nosēdināja man blakus. Sākās runāšana, no galvas noskaitīju pusi no rakstnieka Maksima Gorkija darba “Vētrasputns”. Nu jau ar Lidiju kopā esam 42 gadus.

 Ar pirmo sievu Anitu apprecējāmies 1965. gadā, pēc gada piedzima meita. Viņa arī izvēlējās mākslas novirzienu. Tagad strādā radio “Skonto”. Ar Anitu sazvanāmies, apvaicājamies kā ar veselību un kā pa dzīvi iet.
— Vai jaunības enerģiskumu izdevies saglabāt?
— Daudz kas saglabājies, vien atšķirība tāda, ka kādreiz muldēju par desmit mēmajiem. Uzaicinot mani, humors un jautrība bija garantēta. Tagad ar gadiem esmu kļuvis ļoti nopietns. Akordeons stāv, kādus piecus gadus nebiju aizticis. Tad kādu dziesmu nospēlēju. Pir­ksti sāk neklausīt. Deguna galā stāv, bet rokas neceļas. Savulaik šķita, ka labi spēlēju. Aizkrauklē bija draugs — Viktors Petuškovs. Aizgājām pie viņa uz māju, priekšā akordeons. Kad viņš nospēlēja Djuka Elingtona “Karavānu”, par citiem skaņdarbiem nemaz nerunājot, priecājos, ka nepaķēru akordeonu pirmais. Tāda klase! Likās, vairs nekad nespēlēšu. Redzēju, ko ar akordeonu var izdarīt. Man pēc tam bija grūti atsākt. Nespēju aizmirst augsto sniegumu. Viņa un mans sniegums bija kā diena pret nakti. Viņš bija mācījies spēlēt, es visu apguvu pašmācībā.
— Kas palīdz saglabāt mun­drumu un vēlmi darīt?
— Mana mamma bija nopietna un klusa sieviete. Tēvs bija pulveris. Viņam bija ļoti laba balss, dziedāja operā, spēlēja pensionāru teātrī. Braukāja ar viesizrādēm un dziedāja. Viņš līdz pēdējam izstrāvoja enerģiju. Reizēm bija drūmas domas, kā jau visiem, taču viņš tās neizrādīja. Šīs īpašības esmu pārņēmis no tēva.
Kārtība svarīga joprojām
— Vislabākās atmiņas?
— Dienests padomju armijā. Dienēt devos 1958. gadā. Karš bija beidzies pirms 13 gadiem, virsnieki to bija pieredzējuši. Man laimējās tikt pulka štābā par rakstvedi. Bija privilēģijas. Man bija apliecība, ka drīkstu bez “увoльнительная” (oficiāla atļauja pamest daļu) jebkurā diennakts laikā būt Adlerā, Hostā vai Sočos. Bieži to neizmantoju, bet braucu, kur man vajadzēja. Adlerā bija kas līdzīgs dendroloģiskajam parkam. Puiši brīvdienās grib tikt, bet atļaujas nav. Savācu grupu — 20 cilvēku. Devu stundu laika un piekodināju, lai visi ir atpakaļ kā viens. Tie bija labi laiki. Mēs bijām trīs draugi musketieri. Es štābā, Griša Lats, ebrejs, īstajā vārdā Jankels, bija produktu noliktavas vadītājs. Jānis Stepans no Talsiem bija drēbju un apavu noliktavas vadītājs.

Bija viens tāds kapitāls gadījums. Štāba priekšnieks apakšpulkvedis Grešņevs bija karojis, viņam bija aizsardzības ministra ierocis ar gravējumu. Kad viņš nostādīja zaldātus ierindā un deva komandu, viņa balsi varēja dzirdēt kvartāliem tālu. Taču viņam patika iedzert. Kā iedzēra, tā mašīnā iekšā un brauca pa pilsētu, vākdams zaldātus. Veda virssardzei uz pratināšanu. Par ko savāca? Par cieņas neatdošanu? Nu gadās, pēc nedēļas jābūt atpakaļ. Tad prasīja, vai grib tikt ārā? Laida līdz pusnaktij, ja meitene bija laba, tad prasīja, vai ar divām “sutkām” pietiks. Viņš bija foršs vīrs. Reiz sadzēries mājās un salamājās ar kundzi, izvilka ieroci un piedraudēja viņai. To dzirdēja kaimiņi, paziņoja uz Maskavu. Pēc divām dienām komisija klāt. Viņu aizsūtīja ar pazeminājumu par rotas komandieri. Pēc gada viņš atbrauca, nāca iekšā štābā jau kā daļas pulkvedis. Lūk, tas ir cīnītājs!
 Biju “инспектор по счету лич­ново состава” (tulkojumā personāluzskaites inspektors). Kļuvu par slepenās nodaļas priekšnieku, strādāju ar slepenajiem dokumentiem, man bija pielaide. 1961. gadā demobilizējos un atbraucu uz Stučku. Tolaik te bija divas piecstāvu ēkas, pārējās — barakas. Iestājos darbā par skolotāju, skolā bija četras klases. Pēc divām dienām mani izsauca uz kara komisariātu Ogrē. Iztaujāja par dienestu, mudināja atsākt dienēt — atteicos. Vēl pēc divām dienām mani izsauca atkārtoti, un tā ik pārdienu braucu uz Ogri. Valstī bija pieci cilvēki ar tādu pielaidi, kāda bija man, karaspēka daļu bija vairāk. Beigās piekritu dienestam Krustpils aerodroma garnizonā.

Armija deva stingru noteiktību. Ja esi vārdu devis, tas jātur. Iemācīja būt disciplinētam. Slepenajā daļā katram dokumentam atbildi vajadzēja sniegt konkrētā laikā.

Mākslinieka darbs man iemācīja kārtību. Darbnīcā bija simtiem pudelīšu ar eļļas, acetona un guašas krāsām dažādos toņos. Katra bija savā vietā, aizvērtām acīm varēju pasniegt roku un paņemt īsto. Kārtība man ir svarīga joprojām, arī mājās. Katra lieta ir savā vietā. Turpretī sieva ir mans pretstats. Paņem vienā vietā, noliek citā. Vairs pat neaizrādu, vieglāk pašam pārlikt.