Roku rokā vienmēr kopā

2019. gada 14. maijs 00:00

“Viņi satikās, iemīlējās, apprecējās, un piedzimām mēs,” tā savu vecāku mīlasstāstu atspoguļo septiņgadīgā Amanda. Aizkrauklieši Zanda un Juris Cielēni ir Amandas un Artūra vecāki. Viņu ģimenes tradīcija ir kopīga pasākumu apmeklēšana un piedalīšanās dažādās aktivitātēs. Rīt tiks atzīmēta Starptautiskā ģimenes diena. Svētki, kas mudina atcerēties par saliedētību un kopā būšanas prieku, Cielēnu saimei ir ikdiena.

Bērnu audzināšana prasa piepūli
Gan Zanda, gan Juris nāk no trīs bērnu ģimenes. Zanda uzaugusi Zalves pagasta Sproģos, Juris — Mālpilī. Abi satikās studiju gados, mācoties Latvijas Universitātes Matemātikas fakultātes paralēlos kursos.

Zanda: — Mana draudzene studēja vienā kursā ar Juri. Zināju par viņu, biju redzējusi. Aizrakstīju un uzaicināju draudzēties portālā “Draugiem.lv”. Viņš mani uzaicināja uz kino, un tā viss sākās. Rīgā piedzima Amanda. Sākām domāt un meklēt ģimenei piemērotāko mājvietu. Esmu dzimusi Stučkā, Aizkrauklē tolaik dzīvoja mana māsa. Pilsēta mums patika, tā nu pirms sešiem gadiem atnācām uz šejieni.
Jura ikdiena saistīta ar skaitļiem. Viņš ir datu inženieris uzņēmumā “TeT”. Katru dienu Juris vilcienā mēro ceļu uz darbu Rīgā. Zanda ir mājsaimniece, rūpējas par septiņgadīgo Amandu un piecgadīgo Artūru.

Z.: — Amanda ir aša. Vienmēr kustībā, enerģijas pārpilna. Galva labi strādā, visu ātri apgūst.
Juris: — Viņa ir mūsu rakstura pretstats. Bērnībā mani, kur nolika, tur arī atrada. Atliek Amandai uzgriezt muguru, un viņa jau būs prom.
Z.: — Artūrs ir mierīgs. Šobrīd ir vecuma posms, kad tiek kopēta māsa. Sabiedrībā viņš ir rāmāks salīdzinājumā ar māsu, mājās mēdz būt citādāk.
J.: — Neatminos, ka bērnībā mūs īpaši audzināja. Disciplīna bija mūsos. Protams, blēņas darījām, taču to nevar salīdzināt ar mūsdienu bērniem. Nākas dzirdēt, ka skolā bērni neklausa. Manā bērnībā nebija “opcijas” neklausīt. Mūsdienās bērnu audzināšana prasa vairāk pūļu nekā agrāk. Viņi ir jāsavalda, un tas ne vienmēr izdodas. Tad rodas jautājums — ko darīt? Mūsu bērni nezina, ka viņiem ir tiesības. Taču intuitīvi viņi jūt, ka var atļauties vairāk. Tas vienkārši jāpieņem.
Z: — Mēs vienmēr esam kopā. Dzīvojam draudzīgi, daudz sarunājamies. Arī ejot ārā, bērni prasa mūsu uzmanību. Mammu, pašūpo vai skaties, ko es varu! Man tas ir pašsaprotami. Grūtāk ir tad, ja gribas ar kādu aprunāties, bet bērni prasa uzmanību. Protams, sanāk kāds kašķis, bet bērni mani nenogurdina.

Radīt priekpilnas atmiņas
— Kuram ģimenē vairāk pienākumu?
J.: — Negodīgs jautājums. Es mājās daru maz, un saprotu, ka tas bija nepareizi no paša sākuma. Kad piedzima meita, es neuzņēmos atbildību. Sieva naktīs cēlās barot un auklēt, es to pat nedzirdēju. Tā tas arī iegājās. Kad bērni piedzima, man viņi šķita pārāk mazi, īsti nezināju, kā ar viņiem darboties. Mani saista intelektuālas nodarbes, un ar viengadnieku rast kopīgas nodarbes man bija grūti. Tagad cenšos to labot un vairāk darbojos ar bērniem. Nu jau ir cita lieta. Esam sapirkuši galda spēles, kārtis. Visiem ir interesanti.

Z.: — Tomēr nejūtos apkrauta. Ikdiena man ir saplānota. Bērni izrāda pretimnākšanu. Kad mazgāju grīdu, salec dīvānā un netraucē. Dodoties pastaigāties, zinu, cikos jānāk mājās, lai nesteidzīgi pagatavotu vakariņas. Viss šķiet vienkārši un notiek plūstoši.
— Vai jums ir kādas ģimenes tradīcijas?
Z.: — Tādu iknedēļas tradīciju nav. Vienīgi dzimšanas dienas atzīmējam ar manu pašas ceptu torti.

J.: — Mēs vienmēr cenšamies apmeklēt un piedalīties vietējos pasākumos. Tā ir sava veida jauka tradīcija.

Z.: — Par tradīcijām svarīgāk ir bērniem radīt patīkamas atmiņas. Man nav tādu īpašu atmiņu no bērnības kā kūkas vai ciemiņi. Mūsu bērniem mēģinām to sagādāt.

J.: — Tā gan ir jauna tradīcija, bet pēdējos trīs gadus vasarā braucam uz Saulkrastiem un padzīvojam kempingā. Divas trīs dienas pavadām pie jūras. Meita jau atceras un ik gadu ar nepacietību gaida. Domāju, pēc daudziem gadiem bērniem šīs būs īpaši siltas atmiņas par kopā pavadīto laiku ar ģimeni.

— Monētas otra puse? Vai gadās strīdi un domstarpības?
Z.: — Nē, grūtāk bija tad, kad bērni bija mazi un kāds slimoja. Lai vienu aizvestu uz dārziņu, otram vajadzēja meklēt auklīti. Taču tagad, kad slimo reti, viss ir labi.

— Kā ar laiku sev, vecākiem?
J.: — Mums tāda nav. Vakari ir īsi, lai spētu izgulēties, pie miera dodamies desmitos. Braucam uz dažādiem pasākumiem, taču visur kopā ar bērniem.
Z.: — Mēs neesam tāds romantiskais tips. Mums ir labi visiem kopā — četratā.
J.: — Mēs jau esam tajā fāzē, kurā nonāk cilvēki pēc 60 gadiem. (Smejas.).
Z.: — Grūtāk būtu domāt un meklēt, kam atstāt bērnus. Mums viss ir viegli — ja kur braucam, tad visi. Vienīgais izņēmums ir vīra ikgadējā darba balle, kuru apmeklējam divatā. Reizi gadā uz vienu nakti.
— Ideālais ģimenes modelis?
Z.: — Mums tāda īsti nav. Svarīgi bija salaulāties, lai visiem ir viens uzvārds. Katrs dzīvo, kā vēlas. Protams, ideālā variantā ģimenē ir gan mamma, gan tētis. Taču ne jau no tā vien atkarīga ģimenes laime.

— Kādas vērtības vēlaties ielikt bērnos?
J.: — Patstāvību, lai viņi nebaidās rīkoties paši. Lai izaug par labiem un gudriem cilvēkiem. Jaunībā baidījos iet un darīt, reizēm varbūt riskēt. Šobrīd, skatoties uz Amandu un Artūru, šķiet, ka viņiem šādu problēmu nebūs.

Ierobežojumi kļuvuši par normu
— Audzinot esat noteikuši kādus ierobežojumus?
Z.: — Televizors mūsmājās ir tikai skatam. Kopš meitas piedzimšanas ir režīms. Gulēt ejam vienā un tajā pašā laikā. Limitēts ir laiks pie televizora, dienā atļauta viena multfilma. Tā vietā daudz lasām grāmatas. Bērnībā tik daudz nelasīju kā tagad.

J.: — Zanda bērniem ik vakaru pirms gulētiešanas lasa priekšā veselu stundu.
Z.: — Man patīk! Reizēm pamainu varoņiem balsis. Meita tādos brīžos vaicā: “Kā tu zini, ka viņam ir tāda balss?” Grāmatu lasīšana pilnveido kā bērnus, tā vecākus.
J.: — Mēs uzskatām, ka bērnam nevajag visu dienu sēdēt pie planšetes vai kāda cita zilā ekrāna. Meita bija kādus piecus gadus veca, kad pirmo reizi tika pie planšetes vai kā līdzīga. Dēls māsas ietekmē nedaudz agrāk. Ikdienā viņi šīs ierīces neizmanto. Patiesībā pat televīziju neskatās. Tā vietā atrod citas nodarbes.

Z.: — Mēs šīs lietas kontrolējam, taču viņi vairs arī neprasa. Mūsmājās tā ir norma, bērni to zina un respektē. Tā vietā viņi iemācās patstāvīgi spēlēties.

J.: — Tagad, kad bērnu vecuma starpība nav tik jūtama, viņi labprāt rotaļājas kopā. Lomu spēles, māca viens otru, mijiedarbojas visos veidos. Tagad viņi dara to pašu, ko mēs savā bērnībā.

— Kādiem vaļaspriekiem dodat priekšroku?
J.: — Daudz lasām grāmatas. Siltajā laikā rosāmies dārzā un siltumnīcā. Dārza darbos mācāmies no iepriekšējo gadu pieredzes. Pirmajā gadā stādus iestādījām par agru, visi nosala. Tagad stādām mēnesi vēlāk. Mājās mums ir kaķis. Ne man, ne Zandai dzīvnieki nepatīk. Nosolījāmies, ka mājdzīvnieku mums nebūs. Taču pirms pāris gadiem Amanda izdīca. Sieva tajā laikā bērniem priekšā lasīja grāmatas par pazudušiem kaķīšiem un sunīšiem. Kaķis šķita visnekaitīgākais risinājums.

— Vēlējums, aicinājums Ģimenes dienā?
J.: — Mēs gribētu, lai ģimenes aktīvāk piedalās vietējos pasākumos. Tā ir pozitīva atmosfēra, kas bērniem ļoti patīk. Tas arī ir galvenais, lai bērni ir priecīgi un laimīgi.

Staburags.lv ARHĪVS

Roku rokā vienmēr kopā

Kategorijas