No “atšaudīšanās” uz sadarbību

2019. gada 10. maijs 00:00

160

Kopš 8. maija katrs, kurš lieto internetu, portālā Delfi.lv var lasīt publisko saraksti starp Jaunjelgavas novada domes priekšsēdētāju Gunti Libeku un Latvijas Republikas Valsts kontroles galveno amatpersonu Elitu Krūmiņu. Sarakstes būtība vienā teikumā: revīzijā kontrolētas bāriņtiesas un sociālie dienesti novados — paustos secinājumus un ieteikumus komentē pašvaldības vadītājs. Revīzijas moto: “Atņemtā bērnība. Ikvienam bērnam ir tiesības uzaugt ģimenē”. Revīzijas ziņojums būšot noderīgs Labklājības ministrijai, lai nodrošinātu bērnu aizsardzību, izstrādātu bērnu un ģimenes tiesību politiku turpmākajiem gadiem. Lai kāds būtu rezultāts pēc veiktajām pārbaudēm 16 bāriņtiesās un 11 bērnunamos, svarīgi, ka šo tēmu cilā, ka abas puses domā šajā virzienā. Zīmīgi, ka diskusijas sāktas šobrīd — Mātes dienas, kuru atzīmēsim 12. maijā, un Ģimenes dienas, kura būs 15. maijā, priekšvakarā. Abu atzīmējamo dienu kopsaucējs ir bērns. Pēcnācēji, viņu šodiena un pēc iespējas laimīgāka rītdiena vajadzētu būt diskusiju dalībnieku pamatā. Vai tā ir? Teorētiski. Vēstulēs drīzāk pausta katras puses taisnība, tā teikt, pamācīšu, kā pareizi jāstrādā. Tomēr, ja Krūmiņas kundze “atšaudās” ar Latvijas Republikā atzītiem starptautiskajiem revīzijas standartiem, tad Libeka kungs, ņemot vērā revīzijas ziņojumu, ieskicē modeli, kāds, cik dzirdēts, darbojas Skandināvijas valstīs, kur uz aizdomu pamata kaimiņš nosūdz kaimiņu, jo, redz, viņam šķiet, ka bērns pārāk bieži raud, ka vecāki pārāk skaļi klausās mūziku u. tml. Dažkārt pietiekot ar ziņojumu, kas kā lavīna noved pie bērna izņemšanas no šādas “nelabvēlīgās” ģimenes. Arī Latvijā dzirdēti gadījumi, kad kaimiņi nav likušies zinis par to, kas notiek aiz sienas, vai, gluži pretēji, laikus ziņojuši par pārkāpumiem. Tikai padomju laikos māte varēja uz savu atbildību mazuli atstāt vienu mājās, bet mūsdienās likums paredz, ka par bērna, kas nav sasniedzis septiņu gadu vecumu, atstāšanu bez uzraudzības, vecākus vai personas, kas viņus aizstāj, var saukt pie administratīvās atbildības. Var šausmināties par nemitīgi lejupslīdošo demogrāfijas līkni Latvijā, ieviest programmas dzimstības veicināšanai, bet tikpat svarīgi ir domāt par sekām, proti, kas notiks tālāk ar šiem mūsu tautas turpmākai dzīvotspējai tik svarīgajiem jaunajiem cilvēkiem. Tieši šajā punktā, manuprāt, ir vitāli svarīga pašvaldības un valsts iestāžu sadarbība, rūpes par vidi, kurā nonāk jaundzimušais. Runa nav tikai par pabalstiem, bet gan kopējo sabiedrības apziņas maiņu bērnu aizsardzības veicināšanā. Nekļūt par aplamiem sūdzētājiem, bet tajā pašā laikā nebūt vienaldzīgiem.

Staburags.lv ARHĪVS

No “atšaudīšanās” uz sadarbību

Kategorijas