Dzejas lappuse

www.staburags.lv

2019. gada 10. maijs 00:00

Ārija Āre
***
Māte —
kā dzidra avota lāse,
no kuras visu mūžu
veldzi smeļu.
Māte —
kā ziediem piebiris dārzs,
kurā paslēpju asaru
un ieviju prieku.
Paldies —
par veldzi, par ziediem
par visu, kas gadus
man pilda.
Māt!
Es eju un zinu —
tavas atstātās pēdas
manu dvēseli silda.
Ārija Āre
***
Drīz dzeguze kūkos
gan klusi, gan skaļi,
es skaitīšu gadus —
un tā ik pavasari...
Drīz saziedēs ceriņi,
gan zili, gan balti,
ziedos meklēšu laimes —
un tā ik pavasari...
Ārija Āre
***
Baltie ievu ziedu sniegi
manos matos snieg.
Pavasara maigie vēji
manās domās skrien.
Ieklausos es senā dziesmā —
tā par lakstīgalām skan,
skan par to, ka ziedu liesmas
sirdi iepriecināt prot.
Lai zied ievas baltas, baltas,
dzīves mirkļi projām trauks.
Steigsies laiks, un balti sniegi
gadu mirkļus ziedēt sauks.
Baltie ievu ziedu sniegi
man visapkārt krīt un krīt…
Sarmīte Rode
***
Elizejas laukos magones tvīkst,
Man ievu smaržā Pērses krasts.
Šodien visu tavas lūpas drīkst —
Smaidīt un skūpstīt bez apstājas!

Lai pagaida brīdi vēl Parīze,
Skan dziesma kā solījums mazs!
Mums ir sava paradīze —
Ievu ziedos kad Pērses krasts!
Sarmīte Rode
***
Dienas traucas atgriezties pie tevis,
Kur stipri trauslākie tilti.
Nekur citur tā ābeles neviz —
Pie tevis vienmēr ir silti.
Kā lietus mākonis aizpeld projām
No guntiņas skalos šķiltas,
Atsauc mani atpakaļ uz mājām,
Tavas plaukstas ir tik siltas.
Tā asara, kas apmaldās sirdī —
Ceļš, pa kuru pie tevis aiziet.
Un es zinu — caur tālumiem dzirdi:
Man pie tevis vissiltāk šķiet.

Maija Stepēna
***
Salds pavasara novakars
pēc pirmā lietus.
Vai pati pilnība
pāri malām plūst.
Tālumā —
pie horizonta sliekšņa,
vēja aizdzīts,
mākoņgabals kūst.
Parkā dzeguze
vakaru aizkūko,
ievziedu sniegs
kā izklāti palagi balo.
Laiks piestāj izgaršot
kausu šo brīnišķo...
kur ievziedu rūgtumā
nav medus salds liegts.
Maija Stepēna
***
Nakts mani pārklāj
kā putnēnu mazu,
vientuļu, nosalušu,
ar siltu un smaržīgu plaukstu.
No klusuma dzīlēm
cauri klusuma pulsiem
tikko dzirdami čuksti
sirdsjūtīgi mani skar.
Paklusē, Nakts!
Paklusēsim.
Zeme atzīstas mīlestībā Pavasarim...
Vai tādā brīdī projām iet?
Ievas un kļavas kā jukušas zied!
Lūpas čukst — vai palikt var?
Es palikšu. Kā nē?
Nakts mani nobūrusi —
pie savām krūtīm
kā baltu anemoni piespraudusi.
Maija Stepēna
***
Man ilgam pietiks
tās starojošās,
saules pilnās
pavasara rīta stundas —
bites izlido
uz medus laukiem...
saules zaķīši
pa atkusušiem ciņiem lēkā...
pati saule, iebridusi
tikko arta lauka pašā viducī,
zemei glaužas klāt...
strazdiņš bērza šūpolēs...
un es — līdz malām
pilna pavasara
svētības...

Maija Vegnere
Joks?
Ar dzērves spalvu rakstu debesīs
Par to, cik ilgi pavasaris nācis,
Par to, cik salnas nobalsināts rīts,
Ka pumpurs miris, ziedēt neiesācis.

Tik devīgi jau saule sasildīja
Un lika visam strauji zelt un plaukt.
Bet, izrādās, tas nenopietni bija,
To vaj’dzējis par aprīļjoku saukt.

Nu, noticējām, ka ir viss pa īstam,
Ka vasara tūlīt tepat būs klāt.
Ne pirmo reizi solījums ir bīstams,
Tam ticot, sevi vēlāk nākas rāt.
Maija Vegnere
***
Nekal mīļos vārdus akmenī,
Neiemūrē solījumos smagos.
Tikai īstā brīdī pamani,
Kad vajag otram
Roku pretī padot.

Jo mīļi vārdi tik vien ilgi dzīvo,
Kamēr kāds tos saka,
Kamēr kāds tos klausās,
Kamēr kāds tiem tic.
Ja tas zudis,
Tad kāda jēga vārdiem?

Arvīds Točs
Staburadze
Kā maziņš zēns es tavās klintīs vēros,
Bet jaunībā pie tevis dziedājām.
Vēl tagad kādreiz klusos novakaros
Pie tevis sapņu kamolītis aizripo.

“Kam raudi tu, ak, daiļā Staburadze?”
Vai tava sirds jau toreiz juta to?
Pirms simtiem gadu asaras kā pērles
Jau raudāja par klinti zudušo.

Ak, lepnā klints, tu mūsu tautas dižums,
Pār tevi šodien Daugaviņa plūst,
Un, atceroties vakarus pie tevis,
Sirds dziļās sāpēs vaimanā un lūst.

Tu latvju sirdīs paliki uz mūžu,
Par tevi tauta svētas teikas teiks.
Tu biji mūsu tautas iemīļota,
Sirds atvadas no tevis nepateiks.

Tu dzīvosi zem ūdeņiem kā sapnis,
No kura tauta mosties negribēs.
Arvien tu būsi mūsu Staburadze,
Šo vārdu atņemt neviens nevarēs.

Staburags.lv ARHĪVS

Dzejas lappuse

Kategorijas