Staburags.lv ARHĪVS

Seši saldējumi, seši smaidi un seši apskāvieni

Evita Apiņa

2019. gada 10. maijs 00:00

60
Seši saldējumi, seši smaidi un seši apskāvieni

Neretiete Gita Regute svētdien, Mātes dienā, saņems sešus mīļus apsveikumus, apskāvienus un bučas no saviem sešiem bērniem. Šonedēļ bērni sveicienus māmiņai sūtīja arī skolas un bērnudārza svinīgajos pasākumos, taču īsto svētku sajūtu Gita radīs Neretas luterāņu baznīcā svētku dievkalpojumā, kur būs kopā ar citām māmiņām un bērniem. “Dievkalpojumā piedalāmies visa ģimene, tas ir brīdis, kad no sirds jūtu svētkus un to, ka šī ir īpaša diena,” teic neretiete. Esam ar Gitu pazīstamas no skolas laikiem, tāpēc vienojamies par sarunas formu “tu”.

Izvēlas skanīgus un stiprus vārdus
— Vienmēr esi vēlējusies kuplu ģimeni?
— To, ka man būs vairāki bērni, zināju jau bērnībā, jo pati esmu uzaugusi astoņu bērnu ģimenē. Redzēju, kā dzīvo kaimiņu bērni, kuriem nav ne māsu, ne brāļu, bet mums vienmēr blakus ir bijis draugs. Varam spēlēties, saplēsties, pēc tam atkal samīļoties, bet mēs nekad neesam bijuši vientuļi. Nedomāju, ka man būs seši bērni, bet to, ka vismaz trīs, zināju. Mana dvīņumāsa Ligita joprojām ir mana labākā draudzene, ar kuru sazvanāmies katru dienu, kopā turamies arī ar jaunāko māsu Kristīni.

— Ievēroju, ka meitenēm vārdiņi sākas ar burtu “E”, dēliem ar “I”. Vai tā izvēlējāties apzināti?
— Vecākajiem puikām nejauši ielikām vārdus, kas sākas ar burtu “I” — Inguss un Ivo, jo tie vienkārši iepatikās. Pēc tam, pamanot šo sakritību, īpaši pievērsām uzmanību, lai meitenēm un puikām vārdi sākas ar vienādu burtu. Mums ir svarīgi, lai vārdiņš ir skanīgs, lai tas piestāv ne tikai mazam bērnam, bet lai piestāv, arī viņam pieaugot. Nereti ir tā — vārds piemērots mazam bērnam, bet pieaugušam cilvēkam tas īsti nepiestāv, reizēm cilvēkam pašam tas nepatīk. Skatījos arī vārda skaidrojumu, man svarīgi, lai tas ir ar pozitīvu nozīmi un labu auru. Vārds bērnam taču tiek dots uz mūžu.

— Vai, audzinot sešus bērnus, esi saskārusies ar negatīvu sabiedrības attieksmi?
— Jā, nereti to jūtam. Sabiedrībā ir izveidojies stereotips — ja ģimenē aug daudz bērnu, tad tā noteikti ir nelabvēlīga. Mēs bijām sešas māsas un divi brāļi, varu teikt, ka daudz kas nav mainījies. Skolotāji gan ir ar pozitīvu attieksmi, visi bērnus pazīst, zina, ko katrs prot, ko no kura prasīt un gaidīt. Man ļoti gribētos lauzt stereotipu, ka daudzbērnu ģimene ir arī nelabvēlīga ģimene.

Svarīga darbu un pienākumu sadalīšana
— Kā tas ir, kad viss jāiegādājas un jānodrošina sešiem?
— Tas man liekas pašsaprotami, nesagādā īpašas grūtības, jo esmu pie tā pieradusi, tā ir mana ikdiena. Kad kādreiz esam kaut kur kopā ar draudzenēm un kāda ierosina: es jums nopirkšu saldējumu! Man uzreiz galvā: tā, man vajag sešus dažādus saldējumus, nosaucu, kuru kurš bērns ēdīs. Draudzene iesaucas: ārprāts, kā tu visu atceries? Tas man liekas dabiski —  protams, ka zinu, kādu saldējumu kurš bērns ēdīs!

— Pastāsti, kāda ir māmiņas ikdiena sešu bērnu ģimenē!
— Vecākie bērni man ir ļoti lieli palīgi, palīdz pieskatīt jaunākos brāļus un māsas, palīdz ikdienas darbos. Ģimenē ir sadalīti pienākumi, lai nebūtu tā, ka viens dara vairāk, cits nedara neko. Mums ir sadalīti “vīriešu” un “sieviešu” darbi. Vīriešu darbi ir gan ārā darāmi, gan tādi, kur vajadzīgs spēks, savukārt virtuvē darbojas tikai meitenes, tāpat meitenes dara visus tos darbiņus, kur vajadzīga sievišķīga pieeja. Arī pagājušajā vasarā, lai es varētu piedalīties Dziesmu un Deju svētkos ar kori “Nirica”, organizēju darbus un bērnu pieskatīšanu. Puišus aizsūtīju paciemoties pie savas māsas uz laukiem, bet meitenes palika mājās vecākās māsas uzraudzībā.

— Bijāt aizbraukuši uz ārzemēm. Kāpēc nolēmāt atgriezties?
— Bijām aizbraukuši uz Angliju 2010. gadā, kad visus skāra krīze, bija ļoti grūti. Aizbraucām peļņā. Sākumā bija doma strādāt piecus gadus, lai sapelnītu, bet atgriezāmies pēc trīsarpus gadiem. Otrreiz atbraucām atvaļinājumā, un, kad pienāca laiks doties prom, bērni kategoriski bija pret aizbraukšanu, arī vīrs bija noguris un labprātāk gribēja palikt Latvijā. Es vienīgā vēl ilgojos pēc sava darba — Anglijā strādāju par tulci slimnīcā un policijā, tas man ļoti patika, dažreiz ilgojos pēc tā laika.
Sāk savu biznesu
— Kam vēl atliek laiks paralēli bērnu audzināšanai? 
— Esmu sākusi savu biznesu, jau trešo gadu nodarbojos ar bioloģisko lauksaimniecību, audzēju upenes un smiltsērkšķus. Platība ir liela, darba pietiek visai ģimenei. Patlaban lielākie darbi paveikti, vasarā ir pļaušana, jāgaida ogas.  Daļu no ogām pārstrādāsim paši, daļu noteikti pārdosim, jo to ir daudz.
— Ko vēl darāt visa ģimene kopā?
— Piepildām ar vasaras veltēm pagrabu, ko ziemā visi gardi notiesā, bērniem ļoti garšo pašu gatavoti ievārījumi, sulas, konservējumi. Smejos, ka mani bērni nemaz neēd veikalā nopērkamo, tāpēc nekas cits neatliek — pašai jāliek burkās. Bērni palīdz salasīt, sagatavot, pārējo daru pati. Ģimeni stiprina arī kopīgie braucieni uz mežu pēc ogām, sēnēm, arī tas ir laiks, ko pavadām kopā. Ģimenes lokā visiem svinam vārda un dzimšanas dienas, bērniem svētki ir svarīgi!

— Kā ģimenes lokā svinat  Mātes dienu?
— Māmiņdienas rītā bērni vienmēr ir pacentušies, sagatavojuši kādu pārsteigumu. Noteikti ir arī kafija, ko viņi pienes man gultā uz paplātes. Tā vienmēr izrotāta ar kādu pļavas ziediņu. Savam bērnam mamma tu būsi vienmēr neatkarīgi no tā, cik tev un cik bērnam gadu. Grūti pateikt — vai mamma vairāk vajadzīga četros vai 18 gados, katram laikam savas problēmas un vajadzības. Katram bērnam gribas savu uzmanību un brītiņu no mammas. Mēģinu to brītiņu veltīt katram, ja nekam citam neatliek laika, tad ar bērnu kopā aizejam uz veikalu divatā, arī tas ir laiks, kad varam aprunāties, pabūt divatā un visa mana uzmanība tiek tikai viņam vienam.

Jāatrod laiks, ko pavadīt divatā
— Kas, tavuprāt, ir stipras ģimenes pamatā?
— Noteikti vajadzīgs kopīgi pavadīts laiks bez bērniem, divatā. Mums ir ierasts, ka vienu reizi nedēļā pāris stundu pavadām divatā, bet ikdienā atvēlam kaut pusstundu sev, tas var būt gan kopīgs brauciens uz veikalu, uz pilsētu, vai aizbraucam apskatīties laukus. Domāju, šis divatā pavadītais laiks ir arī stipras laulības noslēpums, tas ir pamats stiprai ģimenei. Man tik ļoti dzīvē ir paveicies, jo mans vīrs Jānis ir mana otrā puse — mēs domājam līdzīgi. Ja atradīsimies vienā situācijā, rīkosimies vienādi, domāsim vienādi. Jānis man ir stiprie pleci, uz kuriem varu paļauties jebkurā situācijā. Novēlu katrai sievietei tādu vīrieti, kāds ir mans vīrs.

— Vai ir kaut kas, ko tu ļoti vēlētos īstenot dzīvē, kāds kluss sapnis, ko piepildīt?
— Man ļoti patīk valodas. Mans sapnis ir kādreiz atkal strādāt par tulci. Patlaban labi pārzinu angļu, lietuviešu un krievu valodu, no kurām un kurās esmu tulkojusi. Vēl ir trīs valodas, ko gribētu apgūt — dāņu, spāņu un franču valodu. Zinu, ka noteikti kaut kad šo sapni arī piepildīšu.

Pieturzīmes
Neretiešu Gitas un Jāņa Regutu ģimenē aug seši bērni:
Eva (18) — aizraujas ar basketbolu,
Inguss (16) — saista tehnika,
Ivo (14) — sportists, ar labiem panākumiem startē vesera mešanas sacensībās, ieguvis godalgotas vietas valstī,
Elīna (10) — dejo, dzied, ar panākumiem piedalās skatuves runas konkursos, piedalās mācību priekšmetu olimpiādēs,
Igo (8) — dejo, aizraujas ar vieglatlētiku,
Evelīna Beāte (4) — patīk dziedāt, šogad piedalījās konkursā “Talantiņš”.