Jāraugās uz priekšu

2019. gada 10. maijs 00:00

385

Pļaviņieti Innu Kostinu apkārtējie visbiežāk redz smaidīgu, optimistisku un enerģisku. Tāda viņa arī ir. Sarunā pirms viņas 50 gadu jubilejas ne reizi vien atzinām, ka cilvēks var plānot darbus un notikumus, bet dzīve tik un tā pati izdara tā, kā vajag. Visticamāk, tāpēc liktenis devis Innai iespēju darīt to, kas patīk, dzīvot sev tuvā vietā un piepildīt sapņus.

Maksā šokolādēs
Innas dzimtā vieta ir Klintaines pagasts, kur pagāja bērnība un pusaudzes gadi ar lauku darbiem, draugiem un spēlēm. Kopā ar citiem bērniem mērots ceļš uz skolu Pļaviņās, un Inna joprojām atminas to saikni, kas viņus visus vienoja. Tagad prieks satikt vienaudžus, lai kur dzīve katru aizvedusi, bet lielākoties daudzi ir turpat tuvumā.

Pēc pamatskolas beigšanas Inna gāja mācīties uz Rīgu. Tad viņa domāja, ka turpmāk dzīvos un strādās tikai galvaspilsētā.
— Toreiz gribējās tik ātrāk projām no mājām lielajā dzīvē. Kopā ar draudzeni izdomājām kļūt par šuvējām, bet tante Gaļina, kura man vienmēr bijusi kā vecākā māsa, tomēr ieteica pamēģināt kaut ko vairāk, un iestājos Rīgas Celtniecības tehnikumā. Mācījos, biju praksē, bet skolu tomēr nepabeidzu. Apzinājos, ka vietu labos amatos šajā jomā maz, bet celtnieka darbs ir smags, īpaši sievietei, tāpēc nenožēloju, ka izstājos no tehnikuma, lai arī mācīties vajadzēja vēl tikai pusgadu, — stāsta Inna.

Sākusi strādāt dažādus darbus, bet friziera amats viņai atnāca kaut kā pamazām. Vienam paziņam apgriezusi matus, tad vēl kādam, un sapratusi, ka padodas. Pirmā samaksa par darbu bija šokolādēs. Vecāmāte Innai stāstīja, ka arī viņas vectēvs labi pratis apgriezt matus un cilvēki nereti viņam to lūguši. Acīmredzot šī prasme pļaviņietei no viņa.

Uzticības garants
Savu amata prasmi Inna izkopusi gan strādājot, gan daudz mācoties. Un tā jau 29 gadus viņa ir friziere savā dzimtajā pusē Pļaviņās. Sākumā viena darba telpa bija iekārtota dzīvoklī, bet, mainot dzīvesvietu, tajā izveidots salons, kur strādā pati un tagad arī meita.

Inna teic, ka viss veidojies pamazām un katrs klients iegūts ar uzticību. Viņi zina, ka pie savas frizierītes iegūs to, ko vēlējušies, un varēs to atļauties. Šajos gados meistare ļoti labi iepazinusi savus klientus. Ir tādi, kuri nāk gadiem, un nu šo meistari izvēlējušies arī viņu bērni, vēl daudzi, kuri pārcēlušies dzīvot citur, vienalga mēro ceļu uz Pļaviņām. Tāpēc lielākoties frizieres darba diena piepildīta ir arī sestdienās. Visus Inna atceras, zina katra vēlmes un saka lielu paldies par uzticēšanos un cilvēcisko atbalstu.

— No saviem klientiem esmu saņēmusi tik daudz pozitīvu emociju, veiksmes un labas veselības vēlējumus. Šķiet, tas mani patiesi ir piepildījis un devis tādu spēku, ka lielas likstas gājušas secen. To labestību gribas dot pretī. Katrs mans klients ir īpašs, un vēlos, lai aiziet no frizētavas apmierināts. Cenšos ieteikt arī ko jaunu, lai nav tā, ka viena veida frizūra ir visu mūžu. Tomēr, ja cilvēks grib kaut ko nemainīgu, tad — lai ir, bet ar kādu akcentu, kas viņam patiesi piestāv, — saka friziere.

Cilvēku plūsma gan mēdz nogurdināt, bet tas Innai nemazina darba prieku, un bez tā nevar iztikt. Ja viņai nepatiktu tas, ko dara, necenstos steigties uz darbu, nereti pielāgot darbalaiku saviem klientiem.

Turpina meitas
Lai darītu skaistus citus, arī pašai vienmēr jābūt sapostai. Savas frizūras veidošanu Inna galvenokārt uztic jaunākajai meitai Natālijai, kura arī ir friziere. Šobrīd viņa gan dzīvo Holandē, bet vecākā Aleksandra ir nagu kopšanas speciāliste un strādā gan Rīgā, gan mammas salonā.

— Tā iznācis, ka arī meitas darbojas skaistumkopšanas jomā. Jauniem speciālistiem pirmie gadi nav viegli, jo jāspēj rast savu klientu loku, un tas veidojas pamazām. Priecājos, ka viņām viss izdevies, — stāsta māmiņa.

Inna ir cilvēks, kuram nepatīk palikt uz vietas, tāpēc “ķer” zināšanas kursos un ļoti daudz ideju meklē arī internetā. Pamatā jau visam ir standarts, bet nianšu tik daudz, un tās jāprot izmantot, lai klients būtu apmierināts. Tāpēc viņa visu laiku meklē iespējas, ko vēl varētu paveikt. Pļaviņiete gan atzīst, ka domās plāni vienmēr ir lieli, bet ne vienmēr pietiek drosmes visus īstenot, jo turpināt ierastā gaitā drošāk. Tomēr ir brīži, kad jāpieņem lēmums un jāsper solis tālāk. Tā tas bija arī pirms nepilniem desmit gadiem, kad sadarbībā ar Hipotēku un zemes banku radās iespēja pieteikties Eiropas Savienības struktūrfondu līdzfinansējumam, kas piedāvāja atbalstu pašnodarbinātajiem uzņēmējdarbības sākšanai. Tā kā telpas jau bija, vajadzēja naudu to remontam un iekārtošanai. Innai izdevās, un tapa viņas salons “Diadēma”. Kopā ar ģimeni tas iekārtots, lai iepriecinātu pašus un apmeklētājus.

Tas patiesi Innai un viņas ģimenei bija darbīgs laiks, kad vajadzēja īstenot projektu, atbalstīt sasirgušo vīratēvu, kurš bija palicis viens, un risināt citus sadzīviskus jautājumus.

— Laikam dzīvē tā ir, ka vajadzīgs kāds grūdiens, lai viss notiktu. Tā viss notika kā pa ķēdīti — iegādājāmies savu māju pilsētā, palika dzīvoklis salonam, nokārtojās arī citas problēmas, un atkāpšanās ceļa vairs nebija. Visu paveicām pašu spēkiem ar līdzekļiem, kas mums ir. Liels atbalsts bijusi un ir mana ģimene, kura iedrošināja darīt. Dažkārt visa dokumentu kārtošana tā nogurdināja, bet vīrs Jurijs tādos brīžos prata nomierināt, ka viss taču kārtībā, un tā jau bija, — stāsta Inna.

Dzīve sagādā pārsteigumu
Šajā darbu un pienākumu skrējienā liktenis Innai sagādāja, šķiet, lielāko dzīves pārsteigumu — vēsti par ģimenes pieaugumu. Kad to uzzinājusi, emocijas plūdušas aumaļām, un tagad sieviete teic, ka dēls Kirils ir kā Dieva dāvana. Sākumā, protams, bažījusies, kā spēs ar visu tikt galā, jo arī gadi vairs nebija tie, kad auga meitas. Tomēr tagad viņa uz šo laiku raugās ar lielu mīlestību un atkal izbauda mammas priekus. Kirilam jau astoņi gadi, un šogad viņš beigs 1. klasi.

Inna atzīst, ka ar gadiem gan mainās attieksme pret daudz ko, un attiecībā uz bērniem ir arī krietni lielāka piesardzība pret visu. Gribas pēc iespējas vairāk būt klāt dēla ikdienas gaitās, jo kopā pavadītais laiks ir svarīgs.
Lielākoties vienīgā brīvdiena nedēļā Innai ir svētdiena, un tad gribas vienkārši ļauties mājas ritmam. Tur un dārzā darba vienmēr pietiek. Lai gan celtnieka arods jau sen aizmirsts, nereti iznāk ķerties arī pie šiem darbiem. Pagājušajā gadā kopā ar vīru paši izremontējuši mājās dažas istabas. Tad gan likuši mieru un uztic šos darbus profesionāļiem kā mājās, tā arī salonā, kur regulāri gribas uzspodrināt telpas.

Atpūsties uz tālām zemēm viņa nedodas, bet pa Latviju ar ģimeni ceļo gan, jo tā ir laba kopā būšanas iespēja ar savējiem.

13 — laimīgs skaitlis
Innas dzimšanas diena ir 13. datumā, un tā sagadījies, ka vīram arī, tikai novembrī. Tas viņiem šķiet laimīgs skaitlis. Šogad ir vēlme sanākt kopā un ar tuviem cilvēkiem nosvinēt jubileju. Inna teic, ka ar savējiem turas kopā un cenšas palīdzēt katram, jo arī pati allaž saņēmusi atbalstu.

— Kad biju maza, vecāmāte teica, kāpēc gan man vajadzēja piedzimt tieši maijā, jo bija uzskats, ka šajā mēnesī dzimušie ir tādi gaisīgi, kuri nevar palikt uz vietas. Varbūt sava taisnība tajā ir, jo man visu laiku gribas raudzīties uz priekšu. Kad vienu pabeidzu, jau domāju, ko paveikt tālāk. Kamēr varu, daru! — saka Inna Kostina.

Staburags.lv ARHĪVS

Jāraugās uz priekšu

Kategorijas