Mediķiem jābūt ar labu humora izjūtu

Inita Eglīte, pļaviņiete, Jēkabpils reģionālās slimnīcas uzņemšanas nodaļas māsa

2019. gada 8. maijs 00:00

4. maijā, atzīmējot Latvijas Neatkarības atjaunošanas dienu un Latvijas armijas simtgadi, ar ģimeni apmeklējām svinīgus pasākumus Jēkabpilī. Vērojām Latvijas Nacionālo bruņoto spēku un NATO sabiedroto militāro parādi, kurā piedalījās vairāk nekā 700 karavīru un 70 militārās tehnikas vienību. Jāuzteic, pasākums bija ļoti labi organizēts, kā solīts, pēc pulksten 17 satiksmes kustības ierobežojumu vairs nebija, viss notika ļoti operatīvi. Pēc pasākumiem un lielās cilvēku masas pieplūduma pilsētā drīz vairs nekur nemanīja gružus un nosviestus papīrus, jo strādnieki ļoti ātri visu savāca, satīrīja. Man patika amatpersonu uzrunas, tās radīja svētku sajūtu, padarīja dienu īpašu, ļoti priecājos, ka Jēkabpils spēja uzņemties un organizēt valsts mēroga pasākumu. Šajās dienās atcerējos laiku pirms 29 gadiem, kad visi gājām gājienā. Plīvoja sarkanbaltsarkanie karogi, un tauta līksmoja no sirds par Latvijas neatkarības pasludināšanu. Diemžēl šodien valda citas emocijas. Jā, mēs svinam, vērojam parādi un militāro tehniku, mēs priecājamies un baudām brīvdienas, taču tas, kādas emocijas virmoja pirms 29 gadiem, vairs nebūs nekad.

Strādāju Jēkabpils reģionālās slimnīcas uzņemšanas nodaļā, un darbs svētku dienās vienmēr ir saspringtāks. Šajās brīvdienās, par laimi, viss aizritēja samērā mierīgi — bez lielām traumām un traģēdijām, lai gan pēc palīdzības vērsās četri vienā automašīnā avarējušie. Trīs no viņiem bija lielā reibumā. Diemžēl arī tā joprojām ir ierasti, jo cilvēki nemācās no citu kļūdām un nedomā par risku, braucot dzērumā. Uzņemšanas nodaļā nonāk daudz bērnu ar dažādām traumām. Patlaban visvairāk traumu gūst, lēkājot pa batutu. Tās ir gan neuzmanības traumas, ko gūst, uzlecot viens otram uz rokas, kājas, satraumējot muguru, gan viens pats, metot kūleņus, nereti pamanās traumēt galvu.

Pēdējā laikā, lai cik nežēlīgi tas izklausās, uz vairākām svētku dienām uzņemšanas nodaļā nonāk veci cilvēki, kurus atved bērni un mazbērni. Jau ierasts skats — tantiņa vai onkulītis ir “sapakots” ar čemodāniem, piederīgie atstāj nodaļā, sakot ārstējiet! Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, ļoti daudz uzņemšanas nodaļā vēršas pēc kautiņiem ar dažādām traumām, acīmredzot tas ir apdrošināšanas nolūkos, lai konstatē gūtos miesas bojājumus.

Šobrīd dzīvojam, gaidot vērienīgu renovāciju slimnīcā, solīts jau bija, ka darbi sāksies martā, bet pagaidām nekas nav sākts. Ļoti gaidām remontu, pēc tā uzņemšanas nodaļa būs norobežota, jo šobrīd tā ir kā caurstaigājamā telpa. Uzņemšanas nodaļa ir “šķirošanas” vieta — pēc ārsta norādījuma un veselības izvērtēšanai pacientu vai nu nosūta uz nodaļu tālākai ārstēšanai, vai sniedz vajadzīgo palīdzību un sūta atpakaļ uz mājām. Uzņemšanas nodaļas personāls regulāri sastopas ar neapmierinātiem pacientiem un viņu piederīgajiem, lielākoties šī attieksme veidojas, jo cilvēki neizprot mūsu darbu, viņiem šķiet, ka “nekas nenotiek” vai notiek ļoti lēnu.

Postenī esam divatā, vēl strādā procedūru māsa. Viena pacientu reģistrē, kārto dokumentus, otra nosūta uz analīzēm, trešā ņem asinis analīzēm. Paiet laiks, kamēr ir rezultāti, jo lielākoties ārsts nemaz neapskata pacientu, kamēr nav analīžu rezultātu. Procedūra, līdz pacientu apskata ārsts, parasti aizņem stundu, pusotru, taču personāls strādā. Tas, ka māsas sēž postenī, jo viņām ir dežūra un tur ir jābūt, nenozīmē, ka mēs nestrādājam. Jāsaprot, ka ķirurgs vai traumatologs, kas tobrīd ir operāciju zālē, noteikti nepametīs pacientu un neskries lejā uz uzņemšanas nodaļu, lai apskatītu cilvēku ar traumētu roku vai kāju. Mediķim ir jābūt ar ļoti labu humora izjūtu, lai varētu labi darīt savu darbu.

Lasīju, ka no 1. maija stājās spēkā Trauksmes celšanas likums, kura mērķis ir sabiedrības interesēs veicināt trauksmes celšanu par pārkāpumiem, nodrošināt trauksmes celšanas mehānismu darbību, kā arī trauksmes cēlēju pienācīgu aizsardzību. Izlasot šo likumu, man gribas pasmaidīt, jo domāju par to, kā darbavietās šo trauksmes cēlēja aizsardzību nodrošinās praktiski. Skaidrs, katrā uzņēmumā, iestādē un pašvaldībā vadītājiem ir savi uzticamie darbinieki, kuriem noteikti arī uzticēs šo pienākumu — pieņemt sūdzības. Nerunājot par to, vai sūdzība būs patiesa vai nepatiesa, vienmēr pāri ir bijusi interese — kurš to teica, kurš ir nepamierināts, kurš sūdzējās? Nav tik svarīga pati ziņa, bet gan tas, kurš uzdrošinājies būt neapmierināts, uzdrošinājies “sūdzēties”. Neticu, ka šis likums spēs nodrošināt trauksmes cēlējam pilnīgu aizsardzību, lai ne pret viņu, ne viņa radiniekiem nebūtu nekādu represiju un viņš varētu turpināt strādāt tāpat kā iepriekš. Neticu, ka uzņēmuma darbinieki izturēs spiedienu un neizpaudīs trauksmes cēlēja datus saviem priekšniekiem. Kā sabiedrība kopumā neesam vēl izauguši līdz tam, lai spētu uzklausīt kritiku, atzīt savas kļūdas un labot tās bez ierunām, nevainojot citus.

Uzņēmums “Latvijas Valsts ceļi” līdz 28. maijam aicina autobraucējus balsot par labāko pērn atjaunoto autoceļa posmu. Gada balvas ceļu būvniecībā tiek piešķirtas reizi gadā piecās nominācijās — viens no “Autobraucēju Gada balvas 2019” pretendentiem par seguma atjaunošanu ir arī Daugavpils šosejas (A6) posms no Stukmaņiem līdz Pļaviņām, savukārt citā nominācijā — par paveiktajām tiltu pārbūvēm un būvniecību pretendē arī tilts pār Aivieksti uz Daugavpils šosejas (A6) pie Gostiņiem. Mani satrauc kopējā Latvijas ceļu situācija, īpaši reģionos, tāpēc īsti nesaskatu šādam balsojumam jēgu — ko dod balvas atsevišķiem ceļu posmiem, tiltiem, ja kopumā situācija ir dramatiska. Mums naudas pietiek grandiozām uguņošanām, dārgām tualetēm, tūkstošus vērtiem soliņiem skvērā un dažādiem sirreāliem vides objektiem, tikai ceļiem arvien nepietiek.

Gaidu siltāku laiku, jo dārza darbi pagaidām atlikti gan laika trūkuma, gan aukstuma dēļ. Kartupeļi un sīpoli jau sastādīti, bet pārējie dārzeņi vēl gaida. Šopavasar krāšņi ziedēja mans persiku koks, bet laikam šajās aukstajās dienās tomēr būs nosalis.

Staburags.lv ARHĪVS

Mediķiem jābūt ar labu humora izjūtu

Kategorijas