Uzspiestā nolemtība

2019. gada 3. maijs 00:00

195

Lai arī tuvojas kārtējā mācību gada noslēgums, iezīmējas jau galvenās vadlīnijas nākamajam. Viena no tām ir grozījumi Izglītības likumā par pakāpenisku pāreju uz mācībām tikai valsts valodā.

Pret to iebilda vairāki partijas “Saskaņa” Saeimas frakcijas deputāti, ar savu prasību vēršoties Satversmes tiesā. Tās nesen pieņemtais lēmums bija negrozāms — no 2019. gada 1. septembra arī privātajās izglītības iestādēs vispārējā izglītība pamatizglītības pakāpē būs jāapgūst valsts valodā.

Ar izglītības jomu saistītie cilvēki šo lēmumu nodēvējuši par vēsturisku, kas nostiprinās valsts valodu un vienreiz pieliks punktu divvalodu apmācības sistēmai. Tomēr visa sabiedrība tik vienkārši šo faktu gan nepieņem, un vēl šonedēļ Rīgā notika Latvijas Krievu savienības organizētā kārtējā akcija pret pāreju uz izglītību latviešu valodā.

Dzirdot viņu skaļi izteiktos saukļus un lasot plakātus, gribas šiem cilvēkiem pajautāt — pret ko jūs protestējat? Pret to, ka jūsu bērni kaut ko vairāk iemācīsies, spēs labāk un ātrāk apgūt ne tikai valsts valodu vien, jo būs guvuši prasmi mācīties? Visas šīs protesta akcijas vēlreiz un vēlreiz parāda to, ka problēma jau nav bērniem, bet viņu vecākiem, kuri nav vēlējušies vai spējuši apgūt valsts valodu kaut saziņas līmenī. Tagad pieaugušie to vēlas liegt saviem bērniem, neapzināti apliecinot, ka, iespējams, viņi nebūs tik pietiekami erudīti, lai iemācītos ne tikai valodu vien. Tāda kā nolemtība — ja paši nespēja, nebūs arī bērniem.

Visas šīs kaislības mazpilsētās lielākoties pierimušas, te dzīve visu jau sen nostādījusi savās vietās, un nav apliecinājuma tam, ka mazākumtautību bērniem, sākot mācīties latviešu valodā jau no pirmās klases, sekmes ir sliktākas. Tieši tāpat kā dažādu tautību bērniem, ja viņi sāk mācības Anglijas, Dānijas vai Francijas skolās. Bērni ātri un labi pielāgojas, turklāt daudzi šobrīd jau zina ne tikai vienu svešvalodu vien. Tāpēc nav saprotams, kāpēc tā nevar būt valsts valoda.
Atceros kādas sievietes stāstīto, kura pārcēlusies uz dzīvi Čehijā no Krievijas. Viņa atzina, ka noteikti nožēlojot lēmumu vecāko bērnu sūtīt starptautiskajā skolā, kur mācījās ārzemnieku valodas, jo dēlam tā arī neizveidojās saikne ar ģimenes mītnes zemi. Savukārt meitai, kura sāka apmeklēt bērnudārzu, šādu problēmu nebija arī vēlāk. Turklāt viņa veiksmīgi apguva ne tikai čehu, bet arī vēl citas valodas. Tas nav stāsts par izdzīvošanu, bet spēju mācīties, kas visvairāk attīstās tieši bērnībā. Tāpēc žēl to vecāku, kuri to vēlas liegt saviem bērniem.

Lai kādā valodā mācies skolā, tas nevar būt drauds kādas konkrētas iedzīvotāju grupas nacionālajai identitātei. Tā ir būtība, ko principā nevar mainīt vai izskaust nekas. Mums katram ir simtiem piemēru ar mazākumtautību cilvēkiem līdzās, kuri var izcili vai ne tik labi runāt latviski, bet tik un tā viņi palikuši krievi, ukraiņi, moldāvi, baltkrievi, poļi vai kādas citas tautības pārstāvji. Savu dzīvesvietu mēs varam izvēlēties, bet tautību mums devuši vecāki, tāpat kā izpratni par lietām un norisēm.

Staburags.lv ARHĪVS

Uzspiestā nolemtība

Kategorijas